Lidojums.

Sieviešuklubs.lv
Sieviešuklubs.lv 29. jūnijs 2017 10:29
1047

Pensionārs no Losandželosas Larijs Volters nolēma īstenot savu sapni - palidot, bet ne ar lidmašīnu. Viņš izdomāja savu veidu ceļojumam pa gaisu. Larijs piesēja 45 ar hēliju pildītus meteoroloģiskos balonus (ar 1 metra diametru) pie ērta krēsla. Viņš paķēra sviestmaižu rezerves, alu, bisi un ērtāk iekārtojās savā lidojošajā aparātā. Draugi atsēja virvi, kura noturēja lidojošo aparātu pie zemes. 

Larijs Volters plānoja pacelties gaisā vien 30 m augstumā, bet krēsls uzšāvās 5km augstumā.

Draugi stāv un spriež, vai būtu jāzvana 911. Bet kāpēc? Cilvēks ir aizlidojis. Lidot nav aizliegts. Likums nav pārkāpts. Vardarbība nav notikusi. Amerika ir brīva valsts. Gribi lidot - lido, kur vien tev tīk.

Četras stundas vēlāk tuvējā lidlauka dispečers uzklausa ziņojumu no lidmašīnas pilota, kas gatavojas nolaisties lidlaukā:

- Jā, starp citu, puiši, jūs esat lietas kursā, ka jums te nosēšanās ešelonā kaut kāds vecis lidinās dārza krēslā?

- Ko, ko? - pārjautā aviodispečers, cīnoties ar pārgurumu.

- Lido, saku. Iekrampējies savā krēslā. Lidosta tak tomēr. Tāpēc nodomāju, ja nu kas...

- Pilot, - pārjautā aviodispečers, - ar jums viss ir kārtībā?

- Man? Personīgi man nav problēmu, viss normāli.

- Jūs nevēlaties nodot lidmašīnas vadību otrajam pilotam?

- Kāpēc? - izbrīnīti jautā pilots.

- Borts Nr. 1419, atkārtojiet ziņojumu aviodispečerim!

- Es teicu, ka jums nosēšanās ešelonā vecis lidinās dārza krēslā. Man netraucē. Bet vējš, ziniet...

Aviodispečers ieslēdz skaļruni. Maiņas vecākajam acis kvadrātā. Uz lidmašīnas nosēšanās joslu ar sirēnām traucas ugunsdzēsēji un ātrā palīdzība. Josla tiek attīrīta, kustība tiek apturēta - ārkārtas situācija. Lidmašīna nosēžas mierīgi, bez problēmām. Uz lidmašīnu a trapu skrien FIB aģents un psihiatrs.

Ziņojums no citas lidmašīnas borta:

- Kāda velna pēc jums te kaut kāds āzis lidinās ar gaisa baloniem, aizšķērso ceļu! Jūs vispār kontrolējat gaisa telpu?

Aviodispečeru telpā klusa panika. Virs lidostas ir izplatīta nezināma psihotropā gāze.

- Mierīgi, kapteini! Vai kāds vēl, izņemot jūs, arī to redz?

- Man ko, pamest stūri un doties uz salonu apjautāt pasažierus, kurš no viņiem ir kļuvis akls?

- Kāpēc jūs domājat, ka pasažieri var kļūt akli? Kādus vēl traucējumu simptomus jūs varat novērot?

- Zeme, es neko nedomāju, es vienkārši teicu, ka šis riebīgais putns uz striķīšiem aizšķērso lidojuma ceļu. Bet par traucējošu simptomu es varu nosaukt darbu ar jūsu lidostas dispečeru dienestu.

Aviodispečers krata galvu, izlej uz tās glāzi ar ūdeni un, sajaucot rokas, tasīti ar kafiju - viņš zaudē kontroli.

Trešā lidmašīna:

- Jā, un vēlos padalīties ar jums novērojumā, džentelmeņi, ka pārsteidzoši nejēdzīgi un vientuļi šajā augstumā izskatās cilvēks bez lidmašīnas.

- Kādā ziņā jūs to domājat?

- O! Gan tiešā, gan filozofiskā... un aerodinamiskajā.

Aviodispečeru telpā drudžaini tiek pārbaudīts kalendārs, vai tas nav 1. aprīļa joks, bet kalendārs šo domu neapstiprina.

Ceturtā lidmašīna ar stindzinošu laipnību:

- Zeme, ziņoju, ka tikko kāds vīrietis gandrīz trāpījās manas lidmašīnas kreisajā dzinējā, radot avārijas situācijas draudus. Nevēlos piesārņot ēteru nosēšanās laikā. Pēc nosēšanās būšu spiests iesniegt rakstisku ziņojumu.

Aviodispečers skatās debesīs ar Gorgonas Medūzas skatienu, nogalinot visu, kas kustās.

- ...Un pasakiet studentiem, ka, ja šie svinēs Helovīnu nosēšanās joslas tuvumā, tas nebeigsies ar labu! - lūdz citas lidmašīnas pilots.

- Cik to ir?

- Kā lai es to zinu?

- Mierīgi! Ziņojiet par visu pēc kārtas! Ko jūs redzat?

- Nosēšanās joslu redzu labi.

- Pie velna joslu!

- Nesapratu? Kādā ziņā?

- Turpiniet nosēšanos!

- Bet ko tad es daru? Zeme, jums tur viss ir kārtībā?

- Ziņojiet, vai jūs redzat nezināmu lidojošu objektu?

- Kāpēc gan nezināmu? Pat ļoti labi zināms.

- Kas tas ir?

- Cilvēks.

- Viņš ko, kaut kāds superjogs ir, ka tur lidinās?

- Kā gan es varu zināt, kas viņš ir.

- Tā. Pēc kārtas. Kur jūs viņu redzat?

- Vairs neredzu.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka aizlidoju.

- Kas?

- Es.

- Uz kurieni?

- Zeme, jūs prātu esat zaudējuši? Ieslēdziet smadzenes! Es gatavojos nosēsties jūsu lidostā!

- Bet cilvēks kur?

- Kurš?

- Tas, kurš lido!!!

- Kā tad tā...jūs viņu palaidāt gaisā? Bet kāda velna pēc? Es nesapratu!

- Tātad viņš bija īsts?

- Lidojošais cilvēks?

- Jā!!!

- Protams, ka bija. Vai tad es kāds trakais?

- Un tagad?

- Man nav laika viņu vaktēt! Kā lai es zinu, kur viņš palika. Paši salaiduši te, velns viņu zina ko, gaisā un vēl prasa, lai to vaktē! Nospļauties man par to, kur viņš tagad plivinās!

- Mierīgi, kapteini. Vai jūs varat viņu aprakstīt?

- Vecis uz dārza krēsla!

- Un kāpēc viņš lido? 

- Nu tad noķeriet viņu un pajautājiet, kāpēc viņš lido!

- Kas viņu notur gaisā? - izmisumā jautā aviodispečers. - Kāds pārdabisks spēks??? Nevar tak viņš vienkārši uz krēsla lidot!!!

- Tak viņam pie krēsla baloni piesieti.

Turpinās vārdu pārmija, cenšoties noskaidrot šāda sadomazohisma pacelšanās spēka iemeslu. Aviodispečers beidzot saprot, ka lidotājs ir piesējies pie dārza krēsla.

- Viņu ko, pats Dievs gaisā tur aiz olām?

- Ser, īsti jūs nesapratu, - politkorekti atbild pilots. - Pie viņa krēsla ir piesieti gaisa baloni, ser. Visticamākais, ka tie ir pildīti ar vieglu gāzi.

- No kurienes viņam baloni?

- To jūs man jautājat?

- Atvainojiet, kapteini. Mēs vienkārši gribam pārbaudīt. Vai jūs varat viņu aprakstīt?

- Vīrietis. Šortos un kreklā.

- Balts vai melns?

- Zils.

- Kapteini? Ko nozīmē - zils?...

- Vai jūs zinat, kāda ir temperatūra šādā augstumā? Pamēģiniet paši palidot bez lidmašīnas.

Ziņojumi apmaiņa trako namā notiek repa ritmā. Gaisa satiksme ir intensīva. Aviodispečers lūdz tableti no šizofrēnijas. Tuvojošās lidmašīnas novirza uz rezerves lidostām. Izlidošana kavējas.

...Radaros - nekā! Cilvēks maziņš un nav no metāla, baloni maziņi, no gumijas.

Sazinās ar aviobāzi. Skaidro un zvēr: ārsts apstiprina.

Gaisā paceļās iznīcinātājs.

...Mūsu gaisa lidotājs ir nokļuvis ellē virs bezdibeņa, šausmās sastindzis, sasalis ragā, drudžaini elpo ledaino gaisu, novēro lidmašīnas ar pirmsnāves skatienu. Viņš ir salipis un piesalis pie sava sīciņā krēsliņa, viņu mētā un purina, pamazām tiek zaudēta samaņa.

Tuvojās jauna lidmašīna - iznīcinātājs. Līdz objektam 100 metri. Iznīcinātāja pilots skatās uz lidotāju ar izbrīnītām acīm un groza pirkstu pie deniņiem.

To nu gan mūsu lidotājs nespēj paciest, redzes centrs sasalušajās smadzenēs nodod signālu pēdējam adrenalīna šāviņam, asinis riņķo, - un viņš parāda pilotam vidējo pirkstu.

- Dzīvs, - īgni ziņo iznīcinātāja pilots bāzei.

Tiek darbināts policijas helikopters.

Nāk vakars... Kļūst tumšs! Kļūst vēsāks. Un ar vakara brīzi gaisa balonus pūš uz jūras pusi. Viņš jau dreifē virs piekrastes.

No helikoptera bļauj un māj! Troksnī, protams, neko nevar saklausīt. No augšas mēģina viņu aizķert ar āķi un trosi, bet helikoptera lāpstiņu spēcīgā vēja plūsma pūš balonus prom, krēsliņš šūpojas - ka tikai lidotājs neizveļās!...

Un glābšanas operācija noslēdzas ar viņa paša ieplānoto recepti, kas nedaudz apbēdina. Helikopters atgriežas ar snaiperi, apžilbina ar prožektora gaismu no 100 metru attāluma, un snaiperis sašauj augšējo balonu. Un tad otru. Skatās ar aizdomām... Nolaižas?

Lejā jau gaida visi iespējamie glābšanas kuteri. Publika krastā vēro notiekošo un traucē krasta apsardzei. Visiem galvas augšā, kāds jau paguvis ievelties ūdenī no mola. Trešais balons tiek sašauts ar blīkšķi, augstuma samazināšanās kļūst manāma.

Pēc pieciem sašautiem baloniem mūsu lidotājs ar skaļu "plunkš" iekrīt krasta viļņos.

Bet virves ar izpūstajiem baloniem sapinās augstsprieguma vados, izraisot īssavienojumu. Vesels Longbīčas rajons paliek bez elektrības.

Prožektori un lukturi žilbina, vērotāji trokšņo, kuteri traucās! Lariju izvelk ārā no ūdens un sāk plēst nost no krēsla.

Ārsts pārbauda pulsu uz kakla, iespīdina acu zīlītēs, piebāž pie deguna ožamo spirtu, iešpricē kofeīnu ar glikozi un relaksantus vēnā. Tikko ārsts ir uzgriezis muguru, pacientam ielej rīklē viskiju, berzē ausis, sit pa purnu... un tikai tad, ar četru matrožu spēku, izdodas atliekt Larija pirkstus un atvīt kājas, kuras apvijušās ap krēsla kājiņām.

Spīdzināšana dod rezultātu, Larijs nāk pie samaņas. Patstāvīgi klabina zobus. Smaida, kad sastingušajos muskuļos dur adatas. Un, visbeidzot, nolamājas. Tātad, viss ir kārtībā - būs dzīvotājs. 

Pacientu pārkrauj ātrās palīdzības busiņā, fotoreportieri žilbina ar zibspuldzēm, izveicīga žurnāliste pastiepj savu mikrofonu starp sanitāriem un kliedz:

- Sakiet, lūdzu, kāpēc jūs to izdarījāt?

- Nu nevar tak visu laiku sēdēt bezdarbībā!

Lidojuma rezultāts bija 1500 dolāru soda nauda no Federālās Aviācijas Administrācijas, rekords lidojumiem ar gaisa baloniem un Darvina prēmija. Starp citu, Volters ir vienīgais izdzīvojušais Darvina prēmijas īpašnieks.

Šis stāsts nav izdomājums, bet gan patiess atgadījums - ASV, 1982. gadā.

20170629102925-15041.jpg

Larijs Volters vienmēr gribējis lidot, pat iestājās valsts gaisa spēkos. Taču drīzumā viņu atstādināja no darba sliktas redzes dēļ. 20 gadus viņš sapņoja un plānoja savu lidojumu.

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies