Leģendārā grupa “Menuets” gatava doties 45. dzimšanas dienas koncerttūrē

Sieviešuklubs.lv
Sieviešuklubs.lv 16. maijs 2014 00:00
1773

13. jūnijā ar koncertu Dzintaru koncertzālē Latvijas koncertturneju sāks leģendārā grupa “Menuets”. Programma ar lakonisku un vienlaikus jaudīgu virsrakstu – “Esam!”, kurā iekļautas visu laiku labākās „Menueta” dziesmas, būs grupas dalībnieku dāvana gan saviem faniem visā Latvijā, gan pašiem sev 45. jubilejā.


Dzimšanas diena tika ieskandināta jau 2. maijā ar pārpildītu koncertu koncertbārā “Laternu stundā”. Brīdi pirms koncerta, tiekoties ar žurnālistiem, grupas dalībnieki dalījās atmiņās par “Menueta” raibo vēsturi, neskopojās ar jautriem stāstiem un kurioziem, atklājot arī to, kāpēc koncerttūrei dots nosaukums “Esam!”


Par gadiem…


45 gadu laikā izaugušas vairākas paaudzes, kas viņos iemīlējušās. Joprojām viņu koncertos netrūkst arī visjaunākās paaudzes, kuri drīz kļūs par „Menueta” faniem. Jo “Menuets” dzīvo ārpus jēdzieniem stilīgi vai vecmodīgi. Kaut gadi gājuši un liktenis nav saudzējis, savā dziļākajā būtībā “Menuets” ir tā pati ņiprā grupa, kas dzimusi Jūrmalas 4. vidusskolā, pirmos mēģinājumus aizvadījusi garāžā un savu nosaukumu reiz palienējusi no smaržu pudelītes ar poētisku uzrakstu „Menuets”.


„Nekautrējamies, ka esam visvecākā grupa Latvijā. Un tāda arī vienīgā. Tas tiešām ir fenomens. Brīnums. Bet tāds acīmredzot bijis Dieva plāns,” saka Inese Pabērza.   


„Esam rokmūzikas vienaudži: mācījāmies skolā, kad parādījās Bītli. Mūsu pedagogi mūzikas skolā teica – tā nav mūzika, tās ir muļķības. Mēs iebildām: kad būsim veci un sirmi, sēdēsim pie kamīna un dziedāsim šīs pašas muļķības… Neviens neticēja, ka no tādas pusaudžu aizraušanās varētu izaugt par to, kas esam. Jā, savā ziņā tas ir kuriozs: ka vēl aizvien varam sanākt kopā un muzicēt,” savu kolēģi papildina Raimonds Bartaševics.


Sirsnīgas atmiņas par “Menueta” dzimšanu ir arī Adrianam Kukuvasam, kurš uz solista vietu “Menuetā” savulaik izturējis “konkursu”, nodziedot Raimonda Paula “Mežrozīti”: „1968. gads bija burvīgs! Kas tāds Latvijā bija nedzirdēts, drusku aizliegts. Basģitāras stīgas bija ņemtas no klavierēm, bet skanēja brīnumaini. Mūs mīlēja un vēl joprojām mīl tāpēc, ka paši vienmēr no sirds esam mīlējuši to, ko darām. Kad uzkāpjam uz skatuves, aizmirstam sīkās muļķības, un dziesma mūs tā savieno, ka atliek tikai pabrīnīties.”


Par kvalitāti…


Kampaņveida koncertu „Menuetam” nekad nav bijis. Jo mūzika, kuru viņi dzied un spēlē, visos laikos bijusi emocionāli ietilpīga, nozīmīga, tās vēstījums bijis nopietns un saturiski piesātināts. Turklāt viņiem visiem ir pārāk laba muzikālā izglītība, lai kvantitātes dēļ upurētu kvalitāti.


„Jau sākotnēji „Menueta” vadītājs Jānis Blūms mūs norobežoja no jebkādas komercijas. Par uzstāšanos nesaņēmām ne kapeikas, jo valdīja uzskats, ka nauda novērš no mērķa,” atceras Raimonds Bartaševics. Tāpēc līdz pat Atmodas laikiem “Menuets” koncertēja bez atlīdzības. Ja arī ienākumi gadījās, par tiem tika pirkta aparatūra, atjaunoti instrumenti, skaņas tehnika un šūti jauni tērpi.


Lai gan “Menueta” repertuārā netrūkst daudzu spožu šedevru un visos laikos viņus ieskāvis elku oreols, mūziķi paši atzīst, ka viena no visu laiku spēcīgākajām “Menueta” programmām bijis cikls „Balādes par Matisonu”. Tas bija 1976. gads, kad visā pasaulē popularitātes zenītā bija rokbalādes.


Par politiku…


Toreiz, kad lasījām starp rindām un par brīvu elpošanu varējām tikai sapņot, viņi simbolizēja patvērumu. Imanta Kalniņa dziesmu latviskums, mūziķu nesmiņķētais šarms un mīļais priekšnesums “Menuetu” vērta pielūgsmes objektā, un teju katra uzstāšanās pārvērtās par bīstamu manifestāciju.


Jebkurai jaunai dziesmai iepriekš bija jāiztur vētīšana “mākslinieciskajā padomē”. “Melodija jau neinteresēja, tikai teksts,” teic Juris Sējāns.


“Visos laikos “Menuets” bijis apolitisks ansamblis, tāpēc visas runas, mīti un iebildumi lielākoties no mums notecēja kā pīlei ūdens. Visi it kā runāja, bet īsta pamatojuma jau nebija. Kaut viens piemērs: Imants Kalniņš uzrakstīja „Dzintara dziesmu”, kuras daudznozīmīgais teksts labi atbilda arī draudzīgo tautu saimes kontekstam, un visi bija apmierināti,” – tā Inese Pabērza.


„Menueta” neoficiālā himna “Dziesma, ar ko tu sācies” pirmo reizi izskanēja grupas 10 gadu jubilejā, kas tika svinēta Operetes teātrī. „Bija 1978. gads - laiks, kad tiešām nedrīkstēja ne runāt, ne darīt. Skatītāju zāles ejās stāvēja miliči. Kad sākām dziedāt, cilvēki cēlās kājās, šūpojās līdzi. Iespējams, pirmoreiz latvietis sajuta, ka grib piedalīties, kaut ko darīt, ne velti dziesmai ir arī otrs nosaukums – „Apliecinājums”. Tieši tad arī radās cerību aizmetnis,” saka Inese. „Sajūtas bija grandiozas… Taču vienlaikus izjutām arī pirmās politiskās bailes,” atceras Juris Sējāns.


Saskaņā ar politiskajiem vējiem, mainījušies “Menueta” dalībnieku matu garumi: vienas ideoloģijas ietvaros tie griezti gan īsi, gan atstāti tādi, kādi ir, lai parādītu, “ka arī PSRS valda brīvība”. Reizēm viņi krituši nežēlastībā arī tāpēc, ka vienmēr džinsos… Bet ārzemju braucienos viņus vienmēr uzraudzījusi pelēkos uzvalkos tērpto vīru modrā acs.


Par lietām, kas svarīgas…


Viņus visus vieno mūzika, kura jau sen kā kļuvusi par hobiju. Taču katram no viņiem ir vēl dažas lietas, bez kurām nu nekādi…


Adrianam Kukuvasam tā ir ģimene (kā pats smej – viņa septiņas sievietes), peldēšanās jūrā un saulrieta vērošana jūras krastā. Ak, jā: vēl kalvadoss.


Baiba Jagere par sirdslietu sauc skolotājas darbu, mācot flautas spēli, no sirds mīl mājas muzicēšanu radu un draugu kompānijā, turklāt jau 16 gadus ar prieku muzicē profesionālajā pūtēju orķestrī „Rīga”. Ārpus mūzikas viņa ir kaislīga kulināre un rokdarbniece (mīļākās nodarbes - adīšana, tamborēšana un aušana).


Inese Pabērza teic – bez veselības, mērķa un dzīvās dabas būtu neiespējami iedomāties savu dzīvi. „Manējie ir visi – putni, zvēri. Visus pasaules kaķus pievelku kā magnēts…”

 

Ikars Ruņģis par savu gadalaiku sauc pavasari, bet par hobiju – Lietuvas apceļošanu: dzīvojot teju pie Lietuvas robežas, tuvajā kaimiņvalstī iepazīta katra mazākā pilsētiņa un niecīgākā taciņa. Īpaši viņu valdzina senvēsture. Un vēl Ikars kolekcionē monētas.


Jurim Sējānam svarīgaģimene, trīs bērni un mazbērni, kā arī darbs Latvijas Televīzijā, veidojot mūzikas raidījumus. Viņš neiztiek arī bez sportiskām aktivitātēm, kuru saraksta augšgalā ir riteņbraukšana un slēpošana.

 

Gluži tāpat kā brālim, ģimene un sava māja ir svarīga vērtība arī Leonam Sējānam. Bet par mīļu hobiju viņš smaidot sauc pastaigas ar uzticamodobermani.


Tikām Juris Kulakovs trīskārt uzsver prieku:„Priekspar to, ka mūs mīl un joprojām gaida. Prieks par to, ka esam saskārušies ar brīnišķīgu mūziku un mums tā neapnīk. Prieks pašiem par sevi – ka esam!”


Bet Raimonds Bartaševics sevī apvieno neiespējamo: būdamsradošs mākslinieks, estēts un pragmatisks pedants vienā personā, viņš pasaulē nācis zelta rokām, jo ārpus mūzikas ir profesionāls virtuves arhitekts.


------------------------

Pēc 13. jūnija koncerta Dzintaros programma “Esam!” pārskanēs Latvijas lielākās pilsētas: Liepāju (2. augustā), Valmieru (15.augustā), Ventspili (24.oktobrī), Jelgavu (30. novembrī), Rēzekni (14. novembrī) un Cēsis (12. decembrī). Biļetes jau šobrīd nopērkamas “Biļešu paradīzes” kasēs visā Latvijā, ka arī internetā.

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies