Lasīju... lasu... lasīšu...

Kerstyna
Kerstyna 27. jūnijs 2015 07:02
1639

Šodien vēlreiz pārlasīju  R. Dž. Vollera „Medisonas apgabala tiltus”. Kad lasīju pirmoreiz -  nebiju redzējusi filmu un pati biju diezgan jauna .... neteikšu, ka tad  grāmata man ļoti patika.

Tad redzēju filmu, pēc tam lasīju vēlreiz, jau ar citām sajūtām. Šodien beidzu lasīt un pie pēdējām lapām  apraudājos, laikam  beidzot esmu jau tik pieaugusi un nobriedusi, lai saprastu varoņu jūtas un rīcību.

 Un tad iedomājos vēl par dažām grāmatām, kuras esmu lasījusi dažādos savas dzīves periodos ar dažādām emocijām. Pieminēšu dažas, spilgtākās.

M. Mičela „Vējiem līdzi”... atkārtotais izdevums nonāca manās rokās, kad man bija 18 gadi... Lasīju aizrautīgi, biju samīlējusies Batlerā. Kad biju jau vecāka, tad pārdzīvoju par  Skārletu. Tagad lasu un domāju – ko es darītu Skārletas vietā? To pašu, un bez sirdsapziņas ēdām.

K. Makkalova. „Dziedoņi ērkšķu krūmā... „Man bija 16 gadi, kad lasīju to pirmoreiz, lasīju un raudāju. Pēc tam redzēju austrāļu filmu – „Dziedoņi ērkšķu krūmā” video ēras sākumā – 7 stundas lieliskas filmas un kolosālas Mančīni mūzikas... tad man bija iespēja iepazīt mazliet katoļu priesterus... tik jaunus un feinus.... Tad lasīju vēlreiz, ar citām emocijām... BET šajā vecumā, man tā grāmata  vairs nepatīk... nezinu kāpēc.

 Š. Brontē „Džeina Eira” pirmoreiz izlasīju, kad man bija 14, kā man tā grāmata patika, kā pārdzīvoju par Džeinu. Kad  lasu jau nobriedušākā vecumā, tad pīkojos par klajo vīriešu šovinismu un dubultmorāli.  Bet seriāls ar Timotiju  Daltonu un arī Dzefirelli filma – tās patīk nemainīgi.

A. Kronins „Cepurnieka pils” pirmoreiz izlasīju padsmitnieka vecumā, un  no tā brīža sava radītāja valdonības lēkmas klusībā nokrustīju par „broudijismiem” . Grāmata nemainīgi patīk cauri laikiem.

 Dž. H. Lorenss „Lēdijas Čaterlejas mīļākais”  - pirmoreizi padsmitnieka vecumā žurnālā „Zvaigzne” šis romāns  tika publicēts turpinājumos... Izlasīju, bet  prāts jau tobrīd nebija nobriedis , lai saprastu autora pamatideju.  Vēlāk lasīju jau grāmatas formātā, tika redzētas arī vairākas filmas un... man patīk, man tiešām šī grāmata patīk, jo kaut kur sasaucas ar manu dzīves uztveri

 Sigrīda Unsete „Kristīne Lavransa meita”  - izlasīju jau agrā jaunībā, bet pa īstam sapratu tikai tagad, kad jau ir zināms briedums un dzīves izpratne, kā arī labākas zināšanas par Norvēģijas vēsturi.

 Trigve Guldbransens„... Un mūža meži šalc”  - ja nav būts Norvēģijā, tad šogrāmatu nav iespējams saprast līdz galam, to es sapratu tagad, kad ir jau būts Norvēģijā.  Pirmoreiz to lasīju agrā jaunībā, īsti  nevarēju iejusties, viss likās tik smagnējs un drūms... Tagad šo grāmatu pārlasu bieži.

E. Šovs „Vienam daudz, otram maz”. Pirmoreiz lasīju latviski, rediģētu, tad redzēju filmu „nabagais brālis , bagātais brālis” . Un tad izlasīju krievu valodām, nerediģētu...  Ja grāmata jau mani uzrunāja izrediģētā versijā, tad nerediģētā versija paņēma mani pilnīgi un galīgi. Pārlasu diezgan bieži. 

Ko es ar to gribēju teikt? Tikai to, ka - grāmatas saturs jau nemainās, mainās tas, kā to uztver. Un uztveri maina - briedums, pieredze, citas interpretācija, sabiedrības procesu un personības mijiedarbība.  Domāju, ka mums katrai ir kāda grāmata, kāds mākslas darbs, pret kuru attieksme ir mainījusies laika gaitā. 

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Kerstyna 27. jūnijs 2015 18:54 VesmaSk

Man Džena Eira ir latviski un divi atšķirīgi tulkojumi krievu valodā. Krievu valodā man patīk labāk. Batlera ļaudis lasījusi vēl neesmu, bet uz grāmatu esmu uzlikusi aci.

VesmaSk 27. jūnijs 2015 17:54

Ō, mana mīļā "Džeina Eira" - viena no manām lolotākajām grāmatām (man ir trīs šīs grāmatas izdevumi - viens angļu valodā un divi latviešu). Tāpat no jaunības laikiem patīk arī "Lēdijas Čaterlejas mīļākais", "Kristīne lavransa meita", "Un mūža meži šalc" un, protams, arī "Vējiem līdzi";(starp citu, vai Donalda Makeiga "Reta Batlera ļaudis " esi lasījusi? - manuprāt liekams līdzās pašiem "Vējiem Līdzi";)

Kerstyna 27. jūnijs 2015 17:36 VIT@

Tāpēc, ka darbība norisinās Norvēģijas vēsturē ļoti trauksmainā periodā. Kristīnes vīrs, Erlends tajā visā ir iekšā.

-Scarlett- 27. jūnijs 2015 15:04

Gandrīz viss ir lasīts.. es tikai nesapratu kapēc KRISTĪNES LAVRANSA meita esi minējusi, ka jāzin Norvēģu vēsture? Tā taču ģimenes sāga un viss ap to apcerētais kaut kur paralēles var vilkt ar Jaunsudrabiņa Aiju. Ļoti laba grāmata, viena no mana topa grāmatām, kuru ieteiktu izlasīt.

pece 27. jūnijs 2015 11:29

Izjūtas līdzīgas - mēs maināmies paši un lasot grāmatu izlasām to, kas konkrētā brīdī svarīgs mums pašiem un ieraugām caur savu šī brīža skata prizmu.

Zaļo zemi es izlasīju skolas laikā un man pat patika, bet Mērnieku laikus tā ar neesmu izlasījusi. Mēģināju vēlreiz pieaugušā vecumā, bet tomēr kaut kā neaizgāja.

vecsprofils 27. jūnijs 2015 01:37

Arī ļoti daudzas no šīm lasīju un varu piekrist, ir tā vērts lasīt un pārlasīt! (Y)

mazaa raganina 26. jūnijs 2015 23:27

Mums sakrīt gaumes, visas Tevis minētās grāmatas esmu izlasījusi un arī agrā vecumā, kopš pirmajām klasēm biju grāmatu tārps,ko nevar tagad teikt)))

Linduchy 26. jūnijs 2015 23:17 Kerstyna

ROFL(Y)

Kerstyna 26. jūnijs 2015 22:31 Catwoman

:$ Jāā... es visus Zaļās zemes sacerējumus uzrakstīju balstoties uz mammas skolas laika konspektiem....

Linduchy 26. jūnijs 2015 22:28

Paldies par blogu! :) (F)
Hmm...jāmēģina, varbūt tagad varēs izlasīt Zaļo zemi ... tā ir grāmata, kas palika "nohaltūrēta" skolas laikā (angel)