Larsa fon Trīra "Melancholia" - filma, kas uz ilgu laiku paliek sirdī

Autors: sandijasieviesuklubs, 2011. gada 1. oktobris, 08:46:00
Larsa fon Trīra "Melancholia" - filma, kas uz ilgu laiku paliek sirdī

Larss fon Trīrs ir viens no maniem visiecienītākajiem režisoriem - viņa filmas maina domāšanu un uzjunda emocijas. Atceros, cik noraudājusies un satriekta biju pēc "Šķeļot viļņus" un "Dejotājas tumsā" noskatīšanās. Viena no manām mīļākajām filmām noteikti arī ir fon Trīra agrīnās daiļrades seriāls "The Kingdom", ko noteikti neesat redzējušas, bet es iesaku, tiešām iesaku - sirsnīgs melnais humors!

 

Tāpēc "Melanholiju" gaidīju ar nepacietību - un beidzot to arī redzēju. Interesanti, ka runas par pasaules galu un Jauno Laikmetu, ko Kintija te tik centīgi Sieviešu Klubā izplatījusi, liek saskatīt dažādas zīmes arī apkārt, un šī filma ir tiešs trāpījums - šā brīža pasaules izjūtā.

Melanholija - šim vārdam ir daudz nozīmes. Tika uzskatīts,ka tā ir dvēseles slimība - just neizprotamas sēras, slīgt skumjās bez iemesla. Melanholiķi neizjūt entuziasmu dzīvot un aktīvi rīkoties, it kā teikdami - nekam nav jēgas, ko nu vairs..

Dziļi melanholiska ir arī pati filma - katram kadram paužot  skumjas un neizpratni.

 

Melanholija ir arī kāda planēta, kas neizbēgami tuvojas Zemei un draud to pārņemt. Filmas sākumā redzama šo divu planētu sadursme, kas beidzas ar nāvējošu eksploziju. Tāds ir arī filmas temps - neizbēgami mēs tuvojamies galam. Gals pienāks visiem, bez izņēmuma...

 

Filma ir dziļi eksistenciāla un to var saprast daudz un dažādās nozīmēs. Vai ir vērts precēties, ja zini - tā ir tikai zemes laulība, kurai nav nekāda sakara ar mūžīgu mīlestību? Vai ir vērts tērzēt ne par ko, vai tēlot kādas noteiktas sabiedrības lomas, ja zini - tas viss ir niecība, kas sabirzīs putekļos mūžības priekšā?

 

Filma ir par nāvi. par to, no kā mums nekādi neizbēgt. Visiem.


Filma ir arī par to, kas notiek ar cilvēku, kad viņš to līdz mielēm apzinās. Izkāpjot ārā no dzīves burzmas un savā vientulībā apzinoties skaudro nenovēršamību - mēs visi mirsim. Un ir pilnīgi vienalga, vai tas ir Pasaules gals, vai katra individuālā nāve. Kāda starpība, KĀ mēs nomirsim. Galvenais ir , ka VISI.

 

Tas ir arī stāsts par dzīves jēgu - kopumā. Skatoties uz bumbiņu kosmiskajā izplatījumā, kas griežas tik neaizsargāta, jebkurā brīdī tās eksistenci var pārtraukt kāds cits debesu ķermenis. Vai tiem, kas griežas kopā ar šo Zemes bumbu, ir kāda nozīme? Varbūt dzīvība ir tikai šeit? Nekur citur tās nav?

 

Jautājumi paceļas, bet atbildi neatrast - jo galu galā, melanholija, tās ir skumjas par to, ka viss nolemts galam. Tikai bērnam var stāstīt pasaciņas par maģiskajiem vārtiņiem, kas aiznesīs uz Viņsauli. Bērni pasakām tic, bet vai no sirds ticam arī mēs - pieaugušie?

 

Fantastisks tēlojums ir abām galvenajām filmas varonēm - Kirstenai Danstai un Šarlotei Geinsbūrai. Visas pasaules bažas un sāpes izpaužas viņu daiļajās sejās. "Melanholija" ir arī stāsts par sievietes pasauli, kas griežas ap viņām pašām un bērnu. Tā ir tik trausla pasaule, bet vienlaikus arī ļoti stipra, jo sievietes - viņas iztur līdz galam...

 

Novēlu jums visām izbaudīt šo skaisto filmu, varbūt mazliet paraudāt, kā tas notika ar mani, un nākamajā rītā, skatoties ārā pa logu, no sirds priecāties par saullēktu, godbijīgi noliecot galvu dzīves un dzīvības priekšā..