Lācēna Mikija Ziemassvētki

Ardlem
Ardlem 4. janvāris 2016 16:58
995

Ziema kavējās. Tuvojās Ziemassvētki, bija diena pirms svētkiem, tomēr no sniega vēl nebija ne miņas. Laukā valdīja migla un lietus. Lācēns Mikijs bija ļoti neapmierināts ar laika apstākļiem un, lai arī pie mājām vietām bija Ziemassvētku rotājumi un gaismiņas, lācēnam nebija ne mazākās Ziemassvētku noskaņas. Viņš gāja nodūris zemu galvu pa pilsētas ielām un klusām pie sevis pukojās:

-                      Sniega nav! Sala nav! Visu laiku ir tikai pelēka migla un lietus! Ziemassvētku šogad laikam nebūs.

-                      Ai! Skaties, kur ej! – pēkšņi lācēnu no drūmajām pārdomām iztraucēja kāda sīka balstiņa. Mikijs bija uzskrējis virsū kādam mazam jocīgam vīriņam. Vīriņš bija ģērbies zaļā kamzolītī, zaļās īsbiksēs, strīpainās zeķēs, galvā viņam bija sarkana cepure ar garu asti un bumbuli galā, kājās brūnas kurpes ar uzliektiem purngaliem. Vīriņš rokās nesa lielu saini.

-                      Kas Tu tāds esi? – brīnījās lācēns, jo ko tādu viņš redzēja pirmo reizi.

-                      Tāds kā lempis! Vispirms uzskrien virsū un tad vēl nepazīst! – mazais vīriņš bija pavisam dusmīgs. – Rūķis es esmu, rūķis! Ja gribi zināt pavisam konkrēti, tad es esmu Ziemassvētku rūķis. – vīriņš jau mazliet mierīgāk paskaidroja.

-                      Ziemassvētku rūķis? – brīnījās Mikijs. – Ko Tu te dari?

-                      Nesu piparkūku mājiņu Ziemassvētku vecītim, bet pa ceļam kaste man izkrita no rokām un piparkūku mājiņa salūza. Nu es nezinu, ko iesākt? – pažēlojās rūķītis.

-                      Jā, tas ir bēdīgi, - piekrita Mikijs un mierinot mazo vīriņu, notupās viņam līdzās.

Pēc brītiņa lācēns bija ko izdomājis. Viņš saņēma rūķi aiz rokas un naskā solī skrēja uz mājām. Mikijs bija atcerējies, ka tieši šodien Marta grasījās cept piparkūkas Ziemassvētkiem un tad jau viņa droši vien arī zinās, kā salabot piparkūku mājiņu.

Marta tiešām zināja, kā salabot piparkūku mājiņu – viņa salīmēja saplīsušās piparkūkas mājiņas malas ar cukura glazūru un pēc neilga brīža neviens vairs nevarēja pateikt, ka mājiņai bija kāds bojājums. Glazūrai vajadzēja sacietēt, lai tā turētu kopā piparkūku mājiņu, tāpēc rūķim vajadzēja palikt ciemos pie lācēna un Martas pa nakti, un tikai nākamajā rītā viņš varēja turpināt ceļu pie Ziemassvētku vecīša. Vakars pagāja stāstot dažādus Ziemassvētku stāstus un dziedot Ziemassvētku dziesmas.

Tā kā lācēns Mikijs ļoti ilgojās pēc sniega, rūķis, dodoties prom, apsolīja par to pastāstīt Ziemassvētku vecītim, gan jau viņš zinās, kas darāms, jo Ziemassvētku vecītim jau viss ir iespējams.

Ziemassvētku rītā Mikijs pamodās no savādas sajūtas – smaržoja piparkūkas, mazliet manīja arī no mandarīnu smaržas, krustnagliņu un karstvīna smaržas, egļu zaru un degošu svecīšu smaržas, kanēļa smaržas un pīrāgu smaržas – tas viss kopā veidoja  Ziemassvētku noskaņu, tomēr gaisā jautās vēl kāda gandrīz vai netverama smarža un sajūta – tāda viegla un gaisīga un tīra. Mikijs no sākuma nesaprata, kas tā ir par sajūtu un smaržu? Lācēns piesteidzās pie loga, atvēra aizkarus un redzēja – laukā bija sācis snigt. Sniegs lielām, tīrām, baltām pārslām lēni virpuļoja no debesīm un maigi klājās pār zemi un  Mikijs saprata, kas ir tā gandrīz netveramā smarža un sajūta – tā bija laime. Laime, ka ir iespējams būt kopā ar sev tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem un kopā svinēt un svētīt svētkus. 

p.s. foto Inga Kundziņa  http://apollo.tvnet.lv/zinas/ziemassvetku-jampadracis-berniem/295313

Konkurss: Svētku jampadracis

20151008140647-14371.jpg

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Linduchy 4. janvāris 2016 17:40

Cik jauks Ziemassvētku stāsts :)