Kur ir mana lidmašīna?

Aggie
Aggie 16. decembris 2010 12:20
869

 

Šodien gribēju parunāt par lidmašīnām un lidošanu, un situācijām, kuras ir iespējams piedzīvot. Man tādas ir bijušas daudz. Bet es padalīšos ar spilgtākajām.

 

Principā lidot man ļoti patīk. Lidmašīnas pacelšanās un nolaišanās laikā es ķeru kaifu. Man patīk tā sajūta, kad iekšas it kā apmetas otrādi. Orgasms. Tā es to saucu.

 

Bet nu par maniem piedzīvojumiem.

 

Lidojums Dublina – Kopenhāgena – Rīga. Toreiz biļete uzreiz nebija piereģistrēta uz abām lidmašīnām. Man Kopenhāgenā bija jāreģistrējas lidojumam uz Rīgu no jauna. Toreiz, pirmo un pēdējo reizi lidojot, kājās uzvilku augstpapēžu apavus. Lidmašīna nolaidās Kopenhāgenas lidostā un man bija palikušas 15 min. līdz iekāpšanai lidmašīnā uz Rīgu. No lidmašīnas ārā skriešus izskrēju. Aizskrēju līdz pasu kontrolei, bet tur šausmas kādas rindas. Es paskrēju ātri visiem garām un tam kurš stāvēja pirmais parādīju savu rezervācijas biļeti, ka man vēl jāpaspēj reģistrēties. Mani palaida. Kopš manas aizbraukšanas no Latvijas, esmu sastapusi pārsvarā atsaucīgus cilvēkus. Aizskrēju uz reģistrāciju un viņa man saka: „Jums nu gan tik piecas minūtes palikušas”. Bet paķērusi savas biļetes skrēju uz pasu kontroli atpakaļ, kur atkal skrēju visiem garām un pirmajam parādīju savu biļeti, ka pēdējās minūtes rit. Protams, ka mani sagaidīja atsaucība. Tikai šoreiz man bija jāskrien uz lidostas citu galu. Sanāca tā, ielidoju A terminālā, bet izlidoju C terminālā. Tie, kas ir bijuši Kopenhāgenas lidostā zin, cik tā ir liela. Starptautiskā lidosta kā nekā. Un visu skrējienu pieveicu augstpapēdenēs. Varu iedomāties cik amizanti tas izskatījās. Rezultātā, es paspēju uz savu lidmašīnu, bet mani čemodāni – nē. Tie atlidoja ar pēdējo reisu un otrā rītā AirBaltic darbinieks man tos atveda uz mājām.

 

Bet uz vēl vienu tādu pašu reisu mums biļetes bija jau reģistrētas Dublinas lidostā. Ielidojām Kopenhāgenā, kad jau iekāpšana uz mūsu lidmašīnu bija beigusies. Bet ir bet. Laikam Rīgas lidmašīnai tika paziņots, ka vēl jāsagaida pasažieri no citas lidmašīnas, kas nedaudz kavējas. Tā kā mums biļetes jau bija, tad pat uz pasu kontroli nebija jāskrien. Tikai no termināla A uz C. Pieskrējām, bet tur jau durvis ciet. Pirmā doma: ko nu? Bet tur stāvošais darbinieks teica, ka mūs laikam gaida. Atvēra mums durvis un mēs iekāpām lidmašīnā. Paskatījos pa logu un ieraudzīju, ka arī mūsu čemodāni piebrauca.

 

Brauciens mikroautobusā. Sagadījās tā, ka es un mana kursa birdrene trāpījāmies vienā mikriņā no Jelgavas uz Rīgu. Viņa brauca uz darbu, bet es - mājām (tālāk no centra ar tramvaju es devos uz Alfu, jo tur mani jau gaidīja no rīta atstātā mašīna). Uzminiet: kur viņa strādāja? AirBaltic par stjuarti. Viņai zvanīja draugs un prasīja cikos viņu savākt no Rīgas lidostas. Viņa pateica laiku, kad ielido reiss no Romas. Tad mēs tā sēdējām un pļāpājām līdz viņa iesaucās: „Bet mums taču šonakt būs jāpārnakšņo Talinnā!” Parasīju – kāpēc? Un tad viņa sāka man stāstīt, ka Via Baltic lidostā strādā pa naktīm uz skrejceļa. Paplašina un atjauno skrejceļus. Kā pusnakts, tā skrejceļš ciet un nevienu lidmašīnu nelaiž ne iekšā, ne ārā. Kāpēc es to stāstu? Tāpēc ka mani tas ietekmēja.

 

Pēc nedēļas man jālido. Lidmašīnai pēc saraksta no Rīgas lidostas ir 23:50. Tātad 10 minūtes pirms pusnakts. Mēs visi sēžam lidmašīnā un es skatos, ka lidostas darbinieki ar rācijām visu laiku skraida uz pilotu kabīni. Un tad es atcerējos, ko man kursabiedrene stāstīja. Un es saku vīram: „Zini ko? A skrejceļš tak slēgts. Ir taču pāri pusnaktij. Nepaspējām izlidot laikā. Mes paliksim Rīgā. Nekur nelidosim.”  Kā tie, kas man apkārt sēdēja uz mani skatījās. Ko es tur vispār gvelžu? Bet tas ko es gvelzu, notika. Mēs visi dabūjām atstāt lidmašīnu un atgriezties lidostā tikai nākamajā rītā pulksten deviņos.

 

Rīga – Dublina. Nē, tomēr Rīga – Kopenhāgena – Dublina. Vēl pirms iesēšanās mašīnā pārbaudīju savu e-mail, vai nav kādas izmaiņas. Un nebija. Tāpēc sēdos mašīnā ar puiku un devāmies uz Dublinu. Iegāju lidostā un sāku pētīt sarakstu. Bet tur vispār tāds reiss uz Rīgu neeksistē. Gāju uz SAS lodziņu skaidroties. Un viņi man atvainojas un paziņo, ka esmu pārreģistrēta uz piektdienas reisu. Saku (es nekad nelamājos, nebļauju, jo mēs visi esam tikai cilvēki) pārrunāt situāciju, nu kā tad tā, es tikko ar bērnu un to drausmīgo čemodānu kaudzi ar autobusu (samelojos) no Co. Mayo atbraucu (man jau ar mašīnu četras stundas paiet kamēr tiek līdz Dublinai, tad padomājiet kā ir kad kratās ar autobusu), un brīdināta arī netiku. Un piektdien man jau jābūt universitātē, jo tad jau ir eksis. Un tā vārds pa vārdam dabūju biļeti caur Kopenhāgenu nākamajā dienā. Devos uz tuvāko viesnīcu un otrā rītā atgriezos lidostā. Bet vai man dieniņ. Lidmašīna atlidoja stundu vēlāk, līdz ar to mans reiss Kopenhāgena – Rīga bija nokavēta. Vai es stresoju? Nē. Izbaudīju visu kā piedzīvojumu, jo jau līdz tam pie daudz kā biju pieradusi.

 

Ieradāmies Kopenhāgenā. Bet te nu gan bija jāpārliecinās par teicienu: „cik pasaule ir maziņa”, jo saskrējos ar draudzeni, kura aizprecējās uz Maltu. Izstāstīju viņai kā man izgāja un ka tagad došos transfēru, cerībās dabūt biļeti uz pēdējo reisu. Es jau no laika gala zināju, ka no Kopenhāgenas uz Rīgu ir trīs reisi. Transfērā cilvēku pilns. Trīs stundas tur nobumbulējām, bet laimīgā kārtā vieta mums pēdējā reisā atradās.

 

Vai paspēšu uz tehnisko apskati? Mēnesi iepriekš, pirms mašīnai beidzas tehniskā apskate, zvanīju un pieteicu vietu. Paiet mēnesis, tehniskā apskate cauri, bet man lūk jādodas prom. Zvanu atkal. Man atbild, ka vēstuli drīz atsūtīs. Bet man izejas nav, otrā rītā sēžos mašīnā un uz Dublinu prom. Atstāju, kā vienmēr, mašīnu pie draugiem un pati prom uz Latviju. Pēc dažām dienām man zvana vīrs un saka, ka atnāca vēstule un skate man ir pēc nedēļas ceturdienā 12.00. Tad jau forši, jo svētdien lidoju atpakaļ un man ir četras dienas laiks, lai sagatavotu mašīnu apskatei.

Bet pienāk svētdiena un vīrs man zvana, ka pa radio saka, ka Dublinā atkal lidosta slēgta dēļ tā vulkāna. Es zvanu uz Rīgas lidostu un tur atbild, ka reiss ir atcelts. Dabūju biļeti tikai uz trešdienu. Un tad es atskārtu, ka ielidoju pusnaktī Dublinā un tā jau ir ceturdiena.

Atlidoju. Devos pēc savas mašīnas, bet tur vēl viens šķērslis. Man mašīnai klamburs uzlikts. Nu tad nu gan sāku stresot, jo, ja es „nopūdelēju” apskati, tad nākamajā reizē man tas izmaksā € 100. Zvanu kompānijai un darugiem, lai risina problēmu. Izrādījās, ka mani darugi nepareizo disku bija ielikuši manā logā. Neko nezinu, man vajag mašīnu TAGAD. Gaidīju līdz 2.00 naktī. Mani draugi dabūja samaksāt € 135 par klambura noņemšanu. 6.00 no rīta beidzot biju mājās. Mazliet pagulēju un mazgāju, tīrīju mašīnu. Obligāts noteikums, citādi mašīnu uz tehnisko apskati nepieņem. Tad skrēju pirkt jaunas riepas, jo tās jau bija labi padilušas. Un neko vairs neizdarīju. Barucu uz apskati: kas būs, tas būs. Bet laimīgā kārtā skati izgāju un uz divi gadi ir miers.

 

Ir gadījies pat tā, ka nolaižoties neatvērās šasija. Tad lidmašīna no jauna uzņēma ātrumu un pacēlās gaisā. Tad es vēl skaļi nokomentēju: „Kas gribēja izkāpt Rīgā izkāpa, nākamā pietura Tallina.” Bet laikam nevajadzēja tā teikt, jo otrā pusē sēdošā šokētām acīm uz mani paskatījās. Bet man kā vienmēr jautri.

Ir gadījies, ka ceļā uz lidostu man mašīnai pārsprāgst riepa. It kā jau nekas priekš manis, jo esmu simtām reizes mainījusi riepas. Bet papildriepa mašīnā bija krimināla. Ko tādu es savā dzīvē vēl nebiju redzējusi. Tik plika, ka jau drātis lien ārā. Tāpēc tagad regulāri pārbaudu mašīnas paplidriepu un pat to, vai gaiss no tās nav izgājis. Drošs paliek drošs.

 

Bet nu pēdējā lidojumā lidmašīna vienkārši kavējās nakts laikā, kad visi noguruši un grib gulēt. Nu tad gan mēs iekārtojāmies kā nu kurš spēja.

 

Varētu jau rakstīt vēl un vēl, bet nu jau tā ir par daudz.

 

Un kā ar jums? Vai arī ir gadījušies piedzīvojumi saistībā ar lidošanām?

 

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
aisha 19. decembris 2010 15:19

ko tik neesi iztureejusi uz sava kakla...man jau mati sirmi buutu palikushi:)

16. decembris 2010 18:12

Zini...atcerėjos savus lidojumu piedzīvojumus. Super! Man tie jautrākie gan bijuši saistībā ar lidojumiem uz Minsku, Maskavu un Kijevu. Lai gan Parīzes un Poznaņas piedzīvojumu arī bijuši jautri. Visvairāk man patīk situācijas, kad kāds no cilvēkiem nokomentē to visu kas notiek.....TAS TIEŠĀM MAZINA STRESSU. Jo esot tai "alumīnija kastē" tomēr Tu esi atkarīgs no citu cilvēku profesionalitātes.
Paldies par jauku atmiņu uzjundīšanu!

16. decembris 2010 15:24

Nu, tev gan piedzīvojumi, agy! Bet man patīk, cik mierīgi tu to visu spēj uztvert. :) Sasmējos par to tekstu: "Kas gribēja Rīgā izkāpt, tie izkāpa.." :D :D :D

16. decembris 2010 12:46

Ļoti interesanti palasīt šo visu, man drīzumā jālido un Tavs optimisms, neskatoties uz visām ķibelēm, mazliet mazināja manu uztraukumu

pece 16. decembris 2010 12:42

Lasīju ar interesi. Man šķiet ir liela māksla ļauties arī neķibelēm un neķert stresu, bet tas nāk tikai ar laiku un pieredzi :)