Kultūra kā bauda

LosOjosVerdes
LosOjosVerdes 14. decembris 2015 00:41
1944

Es kādu laiku jau iepriekš esmu aizdomājusies par to, kas liek cilvēkam mīlēt mūziku. Nu kāpēc cilvēks, domājams, visas sabiedrības pastāvēšanas laikā tik lielu vērību piegriezis mūzikai? Es regulāri, klausoties kādu manuprāt skaistu skaņdarbu, pieķeru sevi pie tā, ka pār vaigiem rit asaras. Mūzika mani tiešām spēj ietekmēt ļoti, ļoti. Vakar biju uz koncertu Ave Sol, kur uzstājās arī mans dēls. Skatījos uz tiem bērniem ar lielu kaifu. Ar tādu apbrīnu, ka viņi katrs no tā sava instrumenta spēj izvilināt ko tik skaistu. Protams, bez komponistiem nekas jau nebūtu, bet tās skaņas, ko varu saklausīt ausīm, ir tiešām kas tāds, kas sniedz baudu. Nu, lūk, un izrādās, ka jau pirms gadiem 5 zinātnieki, kas līdzīgi man:) bija sākuši aizdomāties par mūzikas nozīmi, pierādīja, ka cilvēka smadzenēs, klausoties mūziku (pie tam bez balss pavadījuma), izstrādājas ķīmiska viela, ko sauc par dopamīnu. Parasti dopamīns palīdz izjust baudu, kas rodas no ēšanas. Tas ir tas, kas mums liedz paiet garām kārtējai bulciņu ceptuvei:) Tāpat dopamīnu izraisa nodarbošanās ar seksu. Protams, protams, kur tad nelegālās  narkotikas? Arī eiforija pēc to lietošanas ir dopamīna izraisīta. Azartspēļu atkarība. Tur visur vainojams šis dopamīns. Interesanti! Tad sanāk, ka mūzika ir sava veida narkotika, atkarība. Jo vairāk klausies, jo vairāk to gribas dzirdēt. Tātad šim zinātnieku veiktajam atklājumam ir pavisam vienkāršs-bioloģisks izskaidrojums.

Bet mūzika jau nebūt nav vienīgā kulturālā pieredze, kas palīdz sasniegt baudu. Man tāda ir arī grāmatu lasīšana. Jā, laikam gan nebūs tik intensīvs baudījums. Esmu izsecinājusi, ka tas varētu būt tādēļ, ka, lasot grāmatu, tomēr jāpieslēdz arī prāts un savā ziņā arī runa. Līdz ar to tas saasinājums smadzenēs nevar būt tik augsts. Bet tas tik mans prātojums:) Man ir bijušas grāmatas, kuras lasot, arī birst asaras. Kuras negribas nolikt malā. Grāmatas, kas gan sāpina, gan remdē, līdzīgi kā mūzikas skaņas. Arī dzeja var sniegt tādu baudījumu, tikai jāatzīst, ka pēdējos gadus dzeju nelasu. Varbūt atgriezīšos pie tās kaut kad vēlāk. Bet mana mīļākā dzejniece (paredzu, ka tā tas daudziem ir) bija Ārija Elksne. Mīlestības un meklējumu pilnā dzeja, bet kas vienlaikus arī ir traģikas pilna.

"Es neticu"

Es neticu, ka var bez cilvēkiem,
Es vienmēr esmu traukusies uz tiem –
Uz gaišiem logiem rudens naktī melnā,
Uz oglītēm zem izdzisušiem pelniem…
Es neticu, ka var bez cilvēkiem,
Es vienmēr esmu steigusies uz tiem
Ar lētticības palmu zaru rokā,
Ar skaļu prieku un ar slēptām mokām.
Es neticu, ka var bez cilvēkiem.
Es vienmēr esmu degusi pēc tiem.
No viņiem visas mana mūža bēdas,
No viņiem nedzēšamas gaismas pēdas."

Tieši tādas man patīk arī grāmatas un mūzika. Kad dvēsele spēj mīlēt un raudāt līdzi.

Un kino! Protams, protams, kino, ko baudīt, izdzīvot un vēl kādu laiku pa galvu virpināt smadzeņu tīklos. Kino, kas tiešām spēj  iekvēlināt un ...mazliet arī sadedzināt. Kino jau tas pats teātris vien ir. Tik žēl, ka pēdējos 2 gadus tā īsti neesmu izrāvusies uz nevienu pieaugušajiem paredzētu izrādi. Ai, nē, biju uz Džakomo Pučīni operas  Manona Lesko izrādi. Jau atkal traģēdija, par nelaimīgu mīlestību, par sievietes izvēlēm. Bet te papildu mūzikai arī izcilais aktieru tēlojums. Skatuve, aktieri, balsis, protams, mūzika. Vienkārši ģeniāli! Bauda acīm, bauda ausīm, bauda dvēselei. 

Kuri ir jūsu kultūras pasākumi, kas spēj aizstāt ēdienu, seksu, kas ļauj sasniegt baudas virsotnes?


 

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Linduchy 14. decembris 2015 08:44 LosOjosVerdes

O, nu tas gan - kas vienam mākslas šedevrs, citam - nekas īpašs :)
Es varu runāt tikai par sevi - māksla mani var "paņemt" jebkādā veidolā. Ir grāmatas, filmas, no kurām veidojas reāla atkarība - un tu skaties, gūstot baudu :)

LosOjosVerdes 14. decembris 2015 08:38 Catwoman

Saviļņot-jā, bet gūt kaifu kā no augstāk minėtām lietām? Es tikai mēğinu izveikt pati savu pētījumu:), vai tiešām ir tā, kā pētījumā pierādīts. Viņi jau gan arī neuzslēdz iespēju, ka citi mākslas veidi arī rada šo ķīmisko vielu, bet tas nav izpėtīts. Un vispār-kas vienam māksla, otram tā nemaz tāda nav:)

Linduchy 14. decembris 2015 08:25

Hmm, es nevarētu ielikt kādu no mākslas veidiem pirmajā vietā. Mani spēj saviļņot gan mūzika, gan kino, gan teātris, gan gleznas, gan foto, gan fantastiskas vietas utt. :)

LosOjosVerdes 14. decembris 2015 07:57 Shalako

Nu re, cik mės dažādi- man it kā arī patīk dažādi tėlotājmākslas jeb vizuālās mākslas veidi, kā, piemēram, glezniecība, fotogrāfija, tėlniecība, bet tas tādu baudas sajūtu kā citi manis nosauktie mākslas paveidi nesniedz. Vienkārši patīk, bet tas arī viss. Jā, arī man mūzika viennozīmīgi būtu jāliek pirmajā vietā.

vecsprofils 14. decembris 2015 02:21

Jauks temats! Jā, koncerti, protams, saviļņo. Man tēvs mūziķis un paralēli savam pamatdarbam dzied arī garīgās mūzikas korī. Tad, kad sanāk būt koncertos, skudriņas skrien pāri.
Aizstāt nē, bet noteikti baudu gūstu no mūzikas (patīk klaviermūzika, klasiskā, iedvesmo Milēnas Fārmeres dziesmas...), filmām (itāļu un franču vecais kino), grāmatām (klasika), māksla (arī visvairāk klasika), fotogrāfija (ar to nodarbojos pati un smeļos iedvesmu arī citviet).

No nosauktā visvairāk iedvesmo mūzika, citreiz klausos kādu dziesmu un man rodas kā apgaismība, nāk prātā jauna fotoideja ;)