nezinu vai gaiss bija pilns ar ko nezināmu
vai ūdenim bija piebērts kas svešs
tikai redzu es vairs tik pamanāmi
vien to, kur kopā bijām mēs

gaiss ir pilns dīvaina sprieguma
krūtīs kāds jaunu ritmu sit
esmu Tava bez kautrīga lieguma
kaut tūlīt, kaut naktī, kaut rīt

Tava elpa aizķērusies man lūpās
Tava smarža vēl tepat, kaut Tu prom
lūpas ilgojas, kaist, tām ir grūti
Tavu vārdu tās glabā un skumst

rokas nemanot slīd klusi pār segai
pirkstu galos pulss nedziest un gail
Tavas ādas skāriens tur aizķēries
Tevi pazaudēt plaukstām ir bail

Vasaras blogu konkurss