Kad aiziet nedrīkst, bet palikt nevar.

nosiguldas
nosiguldas 19. jūlijs 2013 11:26
1248

Kopējas attiecības ir noteikti kopējas saimniecības vešana. Tas ir, attiecību sākumā mēs plānojam dzīvot kopā visu mūžu, bet tad kaut, kas notiek un ir skaidrs, ka dzīvot kopā nav iespējams, bet iet prom nedrīkst. Tam pamatā parasti nav bērni, bet kopēji īpašumi. 

Kā būt, šķirties un dalīt kredītu uz pusēm, vai vienkārši aizvērt durvis, lai tas otrs cīnās, man tas nav svarīgi, vai varbūt tomēr dzīvot kopā līdz saistības nokārtotas.

Kad mani draugi ņēma kredītus par 70 000 un vairāk, es ar lielām pārdomām vēroju, to, kas notiek, jo ņemot savu mājas kredītu, es ļoti reāli izvērtēju iespēju, vai varēšu atdot to arī nestrādājot tādā darbā kā tagad, tapēc dzīvoju mājā, kurā remonts ies noteikti līdz mūža galam, bet man nav jābaidās, ka mana ģimene paliks uz ielas. 

Paskatoties reālo situāciju, arvien biežāk redzams, kad lielā mīlestība beidzās, kredītsaistības tiek uzkrautas sievai un vīrs pazūd. Vai otrā variantā sieviete paliek uz ielas, jo nekustāmais īpašums ir uz vīra vārda. Kāds gan ir šis zelta vidusceļš. Kā darīt, kā būt.

Kāda mana draudzene pēc pārrunām ar vīru nonāca pie stingra lēmuma, viņi dzīvos kopā līdz bērnu 18. gadu sasniegšanai, abi drīkst dzīvot pēc savas patikas, ievērojot mierīgu līdzāspastāvēšanu un cieņu vienam pret otru. Ilgu laiku nebiju tikusies ar viņu un tad pēc gadiem, kad satikāmies, bērniem jau bija 18, es jautāju, nu kā. Uz ko viņa smaidīdama atbildēja, mēs esam kopā un nav plānots, ka dzīvosim atsevišķi. 

Iespējams, ka laiku pa laikam katrām attiecībām nepieciešama atelpa un ja, mēs to varam saprast un izdzīvot, tad jūtas pāriet citā jau savādākā pakāpē.  

Kas tomēr ir tas, kas liek vienam partnerim nodot otru, mazdūšība, velme aizbēgt no grūtībām. Katrā pārī ir viens, kas mīl vairāk, bet otrs, kas mīl savādāk, kas prot ērti iekārtoties, lai dzīvotu vieglāk ar lielāku komfortu, un kapēc gan to nedarīt, ja sieva vai vīrs visu nokārtos un galu galā  bērnus nepabarotus taču neatstās.

Bieži esmu dzirdējusi teicienu, ka laimīgs pāris ir tas, kas spēj šajā pasaulē atrast to īsto otro pusīti, tas ir kā cimds ar roku. Bet kā to izdarīt, kā redzēt, ka tā ir tā tava otrā pusīte, kas ir tie pamatnosacījumi. 

Katrās attiecībās būtu jābūt vienlīdzībai, bet dzīve rāda, ka tā tas nav, tātad mēs vienkārši meklējot neesam atradušas to īsto orto pusīti.......

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
VIT@ 19. jūlijs 2013 18:27 Noelle

tieši tā arī parasti notiek, viens no pāra ir ar pārāk lielu EGO, kas sagrauj attiecību pamatu un tas ir bēdīgi un tādu ir daudz ... diemžēl.

ssfinkss 19. jūlijs 2013 17:43

Jāieklausās sevī. Var būt, ka divi var dzīvot vienā telpā, bet katram sava dzīve, bet var būt, ka vienam tik ļoti sāp, ka dzīvošana vienā telpā nav iespējama.
Dzīvot dažādās vietās var tad, ja ir liels nekustamais īpašums.
Bet var "pa skaisto" notrallināt visu un pazust ārzemēs.
Mūsdienās sieviete ir stipra, viena var tikt galā ar kredītu, un cik bieži tas tā nav bijis... Kāpēc, lai vīrietis netiktu galā?
Un kas būs pēc tam, kad kredīts būs nokārtots? Sāksies tiesas prāva, lai atkal visu dalītu? Vai arī kredīts nokārtots, vīrietim ir viss atdots un pati bez nekā?
Nav zelta vidusceļa visiem, katram zelta vidusceļš ir savs.
Pati domāju, pati pieņemu lēmumu, pati realizēju nevis kāds realizē un es atstumju lēmuma pieņemšanu tālāk... pēc principa, gan jau viss nokārtosies, gan jau otrais cilvēks nokārtos.

Noelle 19. jūlijs 2013 16:58

No manas pieredzes - kredīts bija uz vīra vārda, es aizgāju, atstāju viņu ar viņa dzīvokli (tikai mūsu gadījumā tie nebija ne 70, ne pat 50 tūkstoši - dzīvokli savulaik dabūjām ĻOTI lēti, savukārt viņš pelnīja un joprojām pelna pietiekami, lai savas saistības (kā vinš to vienmēr uzsvēra) pildītu un kredīts kaulus nelauztu).
Arī es šajā dzīvoklī biju ieguldījusi pietiekami daudz naudas, taču pat nedomāju ne kapeiku no vina prasīt. Kāpēc? Jo zinu viņa atbildi šādā situācijā - uzskati to par īres naudu, ko esi samaksājusi par dzīvošanu šajā dzīvoklī. Tā arī to uztveru. Vispār atstāju tajā dzīvoklī ĻOTI daudz vērtīgu lietu, kuras uzskatīju par savām, bet tobrīd svarīgāks bija sirdsmiers, nevis kašķis par mantu. Nu jau sen esmu tās lietas norakstījusi un savu dzīvi sāku iekārtot no nulles.
Dzīvot kopā, jo ir īpašums un kredītu nasta, bet, tai pat laikā "brīvajās attiecībās"? Paldies, bet šeit nu man neviens neiestāstīs, ka tas ir kaut kas normāls, bet, var jau būt, ka kādam tas arī der.
Par DIO minēto egoismu - gadījumā, ja tāds ir tikai viens no pāra, otram nekas cits neatliek, kā to pieņemt, vai arī iet projām :) Neredzu, kā var sadzīvot ar to, ka viens ieliek visu sevi attiecībās, bet otrs dara, kā viņam pašam šķiet pieņemami un nemaz nedomā, ka kaut ko dara nepareizi.

Nikte 19. jūlijs 2013 13:52 DIO

(Y)

VIT@ 19. jūlijs 2013 13:42

jau vakar izskanēja lieliska un manā skatījumā pareiza atbilde, tas ir cilvēka egosims kamdēļ daudzi pat vairs necenšas pielāgoties, būt kopā priekos un bēdās, ja nav labi, tad asti paceļ un prom. Un tādu es nešaubos teikt ir ļooti daudz cilvēku.

Nikte 19. jūlijs 2013 11:49

Nezinu,nezinu,bet dzīvot kopā tikai īpašuma dēļ?! :X Mūsu dzīves ilgums nav tik liels,lai izniekotu savu dzīvi "piespiedu" attiecībās!
Ja ņem kredītu,man liekas,ka otru var ņemt ka galvotāju,un tad abi ir "sasieti" jebkurā gadījumā! Ko mūsu juristes saka?!

Ivetta 19. jūlijs 2013 11:48

Neprotam, negribam ieklausīties sevī, ko pret otru jūt...