Kā es braucu Lohnesa briesmoni lūkoties. 3.daļa

Nymph
Nymph 8. jūlijs 2015 21:50
1329

Kā es braucu Lohnesa briesmoni lūkoties. 1.daļa

Kā es braucu Lohnesa briesmoni lūkoties. 2.daļa

Nepagāja pat gads, kad beidzot esmu gatava publicēt pēdējo Skotijas ceļojumstāsta daļu. Lai Tev patīkama un aizraujoša lasīšana!

PIEKTĀ DIENA

Lai gan šķita, ka pēc vakardienas pārbrauciena  gribēsies kādu dienu atslodzei, tomēr pieņemam lēmumu velti nezaudēt  laiku un kārtīgi izgulējušies tomēr uztaisam vēl vienu nelielu izbraucienu. Šoreiz gan nedaudz tuvāk kā Isle of Skye, tomēr pietiekami izklaidējoši un iepriecinoši. Šīsdienas galamērķis - pilis un viskija darītava (kā tad bez tā, ja esi Skotijā?). Šodien kārtējo reizi pēc pilnas programmas pārliecināmies par Skotijas laikapstākļu neprognozējamību - izbraucot no mājām laiks ir saulains un samērā silts, tādēļ izšķiros par labu šortu vilkšanai un līdzi paķeru vien džemperīti, ko vēlāk mazliet nožēloju, jo laiks bija jauks tikai Inverness.

Arī šreiz mūsu ceļi ved nedaudz ziemeļu virzienā, un jau izbraucot ārpus pilsētas, pie debesīm sāk parādīties arvien jauni un jauni mākoņi. Cerams, ka vismaz nelīs!

Atgriežamies pie dienas plāna. Ņemot vērā, ka esam iecerējuši šodien paviesoties vismaz vienā viskija darītavā, pa ceļam pievēršam pastiprinātu uzmanību tieši šādām reklāmām/izkārtnēm, jo precīza plāna par konkrētas darītavas apmeklēšanu mums nav. Ilgi nebija jāgaida, līdz pamanījām koši oranžo Glenmorange Distillery  izkārtni un nolēmām, ka dosimies ekskursijā tieši uz šo. Kādēļ kavēties? Braucam iekšā!

20150708194125-27217.jpg

Pamanām izkārtni ceļa malā un braucam tik iekšā! 

20150708194702-81527.jpg

No stāvlaukuma paveras skats uz darītavu, bet tālāk - jūras līcis, kas slīgst miglā

20150708195708-69690.jpg

Veiksmīgi paspējām tieši uz šīs dienas pēdējo ekskursiju (tās viskija darītavās notiek tikai gida pavadībā, pie tam, lielākoties iekštelpās, kur notiek ražošanas process, nedrīkst arī fotografēt; pāris vietās gan šo noteikumu pa kluso pārkāpjam, jo iekārtas ir tik vizuāli interesantas, ka gribās tās iemūžināt).

20150708201631-15357.jpg

Glenmorangie darītavas oficiālā krāsa ir oranžā, tādēļ tās teritorijā ir daudz oranžu akcentu.

Gids smalki (cik nu smalki teorētiski var izstāstīt lai neatklātu komercnoslēpumu, kas gan šajā gadījumā, manuprāt, ir diezgan muļķīgi, jo alkohola iegūšanas process jau faktiski neatšķiras, ir jāveic konkrētas darbības, lai no graudiem iegūtu alkoholu) izstāsta visas viskija iegūšanas procesa stadijas un tiekam gan pasmaržot milzu toveros rūgstošo masu (oioioi, cik tas bija stiprs aromāts - acīs momentā asaras un iesnas kā ar roku atņemtas), gan  dažādās mucās izturēto viskiju. Beigās, protams, arī vietējās produkcijas degustācija.

20150708203248-90649.jpg

Paši tik ļoti sajūsminājāmies par “izostītajiem” un nogaršotajiem viskijiem, ka nolēmām vienu arī nopirkt izdzeršanai mājās (žēl, ka mucā tas smaržoja simtreiz labāk kā no pudeles un arī garša bija asa, spirtaina...hmmm… varēja būt daudz labāka).  Tomēr, lai gan līdzņemšanai iegādātais viskijs sagādāja vilšanos, šis apmeklējums viesa zināmu skaidrību tā gatavošanas procesā  un specifikā. (Šeit gan jāsaka, ka nu jau ir radusies vairākkārtēja iespēja šo pašu viskiju nogaršot atkārtoti un izrādās, ka tas tomēr garšo izcili!)

20150708204029-23522.jpg

Skats no Glenmorangie darītavas uz Dornoch tiltu pār Dornoch Firth. Skats uz Dornoch Firth braucot pār tiltu.

Uz šīs pozitīvās nots turpinām ceļu un nu dodamies uz pirmo pili, kas ietverta mūsu šīsdienas apskatāmo objektu sarakstā. Ceram apskatīt Skibo Castle, kurā savulaik savas kāzas novinēja arī Madonna ar Gaju Ričiju. Diemžēl mūsu acis šo pili tā arī neskatīja, jo tajā tieši šodien notika slēgtais pasākums un tālāk par vārtiem netikām. Turklāt, pili ieskauj  plašs parks, tādēļ pat ar acs kaktiņu neredzējām to kaut no ārpuses pa  vārtu spraudziņu.  Protams, mazais cerību stariņš bija mēģināt pierunāt apsargu vismaz ielaist mūs parkā un ļauj apmest līkumiņu ap pili un to redzēt no ārpuses kaut neizkāpjot no mašīnas, tomēr kungs bija nepierunājams.

Ar nelielu cerību, ka vismaz Dunrobin Castle būs pieejama apskatei, dodamies vēl tālāk uz ziemeļiem.  

20150708204615-22478.jpg

Pa ceļam mūs, ja ne gluži pārsteidz, tad vismaz mierīgi pavada samērā apmācies laiks - mākoņi gulst tik zemu, ka pārklāj pat ne tik augstās kalnu korītes.

20150708210359-34450.jpg

Dunrobin Castle

Šīs pils pirmsākumi meklējami jau 13. gadsimtā, savukārt fantastiskais dārzs radīts 1850.gadā, vienlaikus ar pils Viktorijas laika piebūvi. To veidojot arhitekts Sers Čārlzs Barijs (Sir Charles Barry) iedvesmojies no Versaļas pils  un, lai gan dārzs arī mūsdienās tiek papildināts ar dažādiem interesantiem un Skotijas ziemeļu klimatam nepiemērotiem augiem, šo vairāk kā 150 gadu laikā nav īpaši mainījies. Dārzā sastopami tādi neparasti augi kā Gunnera manicata - Dienvidamerikas rabarbers ar milzīgām lapām un resniem stumbriem, kā arī citi samērā eksotiski eksemplāri, savukārt no pils terases paveras lielisks skats gan uz dārzu, gan tālāk esošo jūru (ja vien laikapstākļi ļauj šo skatu redzēt un baudīt).

20150708211151-21580.jpg

Tieši tik lieli ir milzu rabarberi. Un durstīgi arī, tādēļ nācās staipīt piedurknes...

Jāsaka, ka pastaiga dārzā mazliet lika aizmirst par drūmo un vējaino laiku un vienkārši baudīt  to, cik laika, darba un līdzekļu šeit ieguldīts, tomēr vietām izskatās, ka derētu mazliet piestrādāt pie uzturēšanas un uzkopšanas. Piemēram, dārza vidū esošā strūklaka ar aizaugušo baseiniņu izskatījās pagalam bēdīgi uz krāšņo apstādījumu fona. Protams, pili iespējams apskatīt arī no iekšpuses, bet es reti kad izjūtu šādu aicinājumu, līdz ar to arī šeit aprobežojāmies tikai ar tās ārpuses un piegulošās teritorijas apskati. Dabas brīnumi tuvāki…

20150708211730-46147.jpg

Atgriežoties Invernesā, ir atpakaļ arī saulainais laiks un pievakarē nolemjam uztaisīt nelielu dārza ballīti ar grillēšanu un šīs dienas ceļojumā iegādātā viskija degustēšanu, kad arī tika piedzīvota dienas vilšanās ar ne sevišķi baudāmo pudeles satura malkošanu. Lai vēl vairāk papildinātu dienas laikā gūtos iespaidus par viskija darīšanas procesu, nolemjam, ka šeit iederēsies arī tematiskas filmas noskatīšanās, tādēļ izvēlamies “The Angels Share” (2012, Lielbritānija), kas ir stāsts gan par Skotijas sociālajām problēmām, gan viskija darīšanu un baudīšanu. Lai gan sākotnēji skatījos skeptiski uz  šādu izvēli kino vakaram, tomēr izrādījās, ka filma ir tiešām lieliska. Tai piemīt tāds pats savdabīgais un skarbais reālisms, kas itin bieži vērojams Krievijas kino darbos, to caurvij viegla ironija un neliela deva cinisma, tomēr vietām var arī pasmieties, kas rezultātā sagādā pietiekamu devu gandarījuma. Noteikti vairāk, kā šodien  iegādātais viskijs.

Savukārt šeit nevaru nepieminēt, ko tad īsti nozīmē jēdziens Angels’ share, jo ne velti filmai ir šāds nosaukums. Tas ir tieši saistīts ar viskija gatavošanas procesu un “eņģeļu daļa” ir daļa viskija, kas iztvaiko gaisā  tā nogatavināšanas procesa laikā ozolkoka mucās. Vietās, kur ir lielāks gaisa mitrums, iztvaiko tieši alkohols (etanols), kas savukārt veicina  īpašas, tumšas krāsas sēnītes augšanu uz apkārtējām ēkām, kokiem u.t.t., kuru, savukārt dēvē attiecīgi par “angels’ share fungus” jeb eņģeļu daļas sēnīti (latviski izklausās mazliet smieklīgi, bet latīniskais nosaukums, ja nu kādam ļoti interesē - Baudoinia compniacensis). Domājams, ka filmā šim terminam piešķirta mazliet cita nozīme, tomēr joprojām tā sasaucas ar viskija pazušanas tēmu :)

SESTĀ DIENA

20150708212933-15054.jpg

Aviamore, šodien atkal ciemosimies pie tevis! Esam tikuši pie riteņiem, sagatavojuši maizītes pusdienām, uzvilkuši vissportiskākās drēbes un apavus, un gatavi doties nelielā izbraucienā gar (un ap) Loch an Eilein. Ezera nosaukums tulkojumā no skotu gēlu valodas nozīmē “salas ezers”, kas, acīmredzot, radies tādēļ, ka ezerā novietojusies neliela saliņa. Savukārt uz saliņas atrodas mazas 15.gadsimta pils drupas. Ap ezeru izveidota dabas pastaigu taka 7 km garumā, kas ved caur pasakaini skaistu priežu mežu (Rothiemurchus Forest ) un visa ceļa garumā  var vērot arī ezera un kalnu ainavas.  Takas reljefs ir salīdzinoši nelīdzens, tādēļ velo pārbrauciens nav garlaicīgs - ir gan kāpumi, gan kritumi, kā arī šaurākas vietas, kur jālavierē pa nelielām laipiņām vai akmeņainām taciņām. Katrā ziņā, gan kājāmgājējiem, kuru šeit nav mazums, gan velobraucējiem šeit būs interesanti.

20150708213423-41626.jpg

Brīdī, kad esam nokļuvuši iepretim pils salai, saprotam, ka iepriekš pamalē redzētie mākoņi mums ir pietuvojušies bīstami tuvu un ir pēdējais brīdis steigties uz stāvlaukumu. Vēl ķeram pēdējos kadrus savos fotoaparādos, jūsmojot par mākoņiem, kas strauji veļas pāri netālo kalnu korēm un vēju, kas mākoņus dzen pāri ezeram gluži kā biezu segu. Kaut kā esmu pazaudējusi laika un attāluma izjūtu un iedomājos, ka mums jāmēro stipri lielāks attālums, bet izrādās, ka tie ir burtiski divi līkumi un esam turpat, kur šo braucienu uzsākām. Pie mašīnām nokļūt paguvām līdz ar nagiem, tūliņ arī sākās neliela lietusgāze, tomēr jau uzreiz ir skaidrs, ka saule šodien vairs nespīdēs. Te arī pavisam neplānoti esam ieguvuši mazliet laika atpūtai un savu pusdienu maizīšu notiesāšanai.

20150708213601-35656.jpg

Ja jau ezeri, tad ezeri - Glenmorle parkā to ir gana daudz, gan lielāki, gan mazāki, tādēļ mums  padomā vēl viena ezera apskate. Tas ir tik mazs, ka tam laikam pat īsti nav vārda, tomēr tas tiek dēvēts par Green Lake - Zaļo ezeru.  Ne velti  tāds nosaukums - ūdens tajā ir burtiski smaragdzaļš un nostāsti  vēsta, ka tas ir zaļš, jo no tā dzērušas laumiņas (atkal jau tās laumiņas!). Pāris kilometri pa līkumotu un kalnainu gājēju ceļu un esam klāt - senu priežu un neskaitāmu ziedošu viršu ieskauts tas rāmi guļ kalna pakājē. Sijā smalks lietutiņš, tomēr kārojas šeit pabūt mazliet ilgāk.  Diemžēl, lietus nāk kopā ar tikko manāmu, tomēr drēgnumu, tādēļ drīzi jau pošamies ceļā, lai īstenotu vēl vienu (mazliet pārgalvīgu) plānu.

20150708213736-92635.jpg

Protams, kā nu bez trakām idejām! Braucam augšā Cairn Gorm Mountain, jo puišiem ļoti kārojas pa līkumoto kalnu ceļu izbaudīt vienu ātruma nobraucienu bez bremzēm. Kurš gan viņiem var liegt to prieku - aiziet! Mēs: meitenes-bailules (vai vienkārši apdomīgas būdamas) mašīnā viņiem sekojam, tomēr pamanāmies gan šo notikumu iemūžināt video, gan izmērīt, kādā ātrumā tad šie nesas - ap 70 km/h.  Kaut smalkajā lietū salijuši, tomēr bezgala priecīgi par paveikto, beidzot arī puiši ir gatavi doties mājup.

SEPTĪTĀ DIENA

Neticās, ka ir pienākusi tā diena, kad jāuzsāk mājupceļš - šodien dodamies uz Aberdeen, no kurienes rītdien lidosim mājās. Ceļš līdz Aberdeen gan ir pietiekami tāls, lai būtu vēlēšanās uztaisīt vēl pāris pieturas, tomēr ilgi kavēties arī nevaram, jo mūsu viesmīlīgajiem draugiem vēl jāpagūst saprātīgā diennakts stundā atgriezties mājās Inverness.

Aberdeen pārsteigums, kuru arī ar nolūku devāmies meklēt, ir bārs/klubs, kas ierīkots pamestā baznīcā. Ieradāmies šajā vietā tādā ne īsti pareizajā laikā, arī sajūta nebija tāda, lai šeit paliktu tik ilgi, lai saprastu, kādu izklaides programmu tad šī vieta īsti piedāvā, bet pa kafijas tasītei izdzērām un pāris sevišķi nekvalitatīvas bildes arī uzņēmām, lai atzīmētos, ka arī šeit esam bijuši, tomēr, vai es vēlētos iet kādreiz paballēties uz šo vietu? Laikam drīzāk nē...

Tā  vietā izmetām līkumu pa pilsētas ielām, lai secinātu, ka tā ir klasiska britu pilsēta, ļoti tipiska arhitektūra, pelēcīgums...

Atkal un atkal pārskatot fotogrāfijas un atceroties piedzīvoto, varu teikt, ka ļoti labrāt paciemotos Skotijā vēl kādu reizi, lai apskatītu tās neskaitāmās vietas, kuras šajā reizē nepaspējām, jo šeit tiešām ir ko redzēt, ir kur gūt iespaidus un pozitīvas emocijas.

20150708214921-40915.jpg

Nymph

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Linduchy 9. jūlijs 2015 07:55

Ļoti skaisti un iedvesmojoši! :) (F)

Nikte 8. jūlijs 2015 22:17

Skaistas bildes (F)