Jaungada pasaka

Ardlem
Ardlem 4. janvāris 2016 17:08
1291

Lēnām krēsloja. Pagalmā iezagās garas ēnas. Lācēns Mikijs sēdēja pie loga un vēroja, kā tumsa pārņem pasauli. Pienāca zaķenīte Podziņa un jautāja

-          Mikij, ko Tu te dari?

-          Skumstu – Mikijs atbildēja.

-                Kā tas ir – skumsti? – zaķenīte bija nesaprašanā, jo zaķi ir tādi dzīvnieciņi, kas reti kad skumst.

-                Tas ir tā, ka mazliet sāp sirsniņa un gribas raudāt – lācēns atbildēja un turpināja vērot, kā pasaule ārpus mājas satumst.

-                Kāpēc Tu skumsti? – zaķenīte tincināja tālāk. Viņa joprojām neko nesaprata. Kā var skumt Vecgada vakarā, kad tik daudz darbu vēl ir jāpaveic, lai pienācīgi sagaidītu Jauno gadu?

-                Es nezinu – Mikijs nopūtās. – Es tiešām nezinu. Man vienkārši ir skumji un mazliet gribas raudāt.

-                Tu nu gan esi jocīgs! – secināja zaķenīte un pagriezās, lai ietu atpakaļ uz virtuvi, kur Marta cepa pīrāgus.

Pa šo laiku arī Marta bija atnākusi no virtuves un viņa apstādināja steidzīgo zaķenīti un apsēdās blakus Mikijam, Podziņu paņemot klēpī.

-                Jā, Mikij, tā mēdz būt, kad kaut kas iet prom. – Marta teica. – Tu vienkārši atvadies no Vecā gada, lai Jaunajā varētu ieiet ar tīru sirdi. Tās skumjas ir labas, viņas Tev pastāsta to, kas nav īsti padarīts vecajā gadā un ko vajadzētu izdarīt jaunajā.

Visi trīs draugi kādu brīdi domīgi raudzījās pa logu. Pasaule aiz loga bija gandrīz pavisam pazudusi. Nakts pārklāja savas segas pār laukiem, mežiem un āru un viss bija satumsis. Debesīs šur tur parādījās pirmās zvaigznes. Vien mēness šķelmis šai naktī bija noslēpies. Arī viņš gatavojās jaunā gada sagaidīšanai.

-                Es izdomāju! – pēkšņi iesaucās lācēns. – Mēs varam uzzīmēt visas savas skumjas uz papīra un sadedzināt tās! – un Mikijs aizsteidzās sameklēt papīra lapu un zīmuļus.

-          Jā, darām tā! – arī Marta un Podziņa bija iepriecinātas par šo ideju.

Kādu brīdi mājā bija klusums. Varēja dzirdēt tikai zīmuļu švīkstus uz lapas, zīmējot skumjas. Tas taču ir nopietns darbs – uzzīmēt skumjas! Nedrīkst kļūdīties, jo tad skumjas var apvainoties un neiet prom!

 Pēc neliela brītiņa skumjas bija uzzīmētas. Lācēna Mikija skumjas bija kā apmākusies pelēka diena, kad nekas neiepriecina, vien līst lietus, kurš nepārstāj. Podziņa savas skumjas bija uzzīmējusi kā sašmulētu savu labāko kleitu un tāpēc nevar iet ciemos, kad citi iet. Savukārt Martas skumjas bija nolīdušas pašā lapas stūrītī un atgādināja mazu pamestu kaķēnu, kurš ir nosalis un izsalcis un nav neviena, kas viņu varētu samīļot.

-                Klau! – pēkšņi Marta iesaucās – Paskatieties! Mūsu skumjas taču ir tik viegli pārvērst priekā! Tās nemaz nevajag dzīt prom un dedzināt. Skatieties, es uzzīmēšu blakus kaķēnam tasīti ar pienu un sevi, kas samīļo kaķēnu. Redziet? Kaķēns pasmaidīja un kļuva priecīgāks. Viņš sāka pat murrāt!

-          Jā, tiešām! – gandrīz vienbalsīgi iesaucās Mikijs un Podziņa.

-          Es uzzīmēšu puķes un saulīti un lietus pārstās līt – priecājās lācēns.

-                Un manas skumjas paliks priecīgas tad, kad kleitiņa atkal būs tīra un varēs iet ciemos – zaķenīte arī bija atradusi risinājumu, kā skumjas pārvērst priekā.

Vēl kādu brīdi visi trīs draugi cītīgi zīmēja. Lācēns uzzīmēja savu iemīļoto piekalnes pļaviņu, kurā vasarās auga visgaršīgākās meža zemenes visā plašajā pasaulē. Zaķenīte uzzīmēja savu dzimšanas dienu, kurā jutās vislaimīgākā. Marta uzzīmēja mazu kaķēnu, kurš jautri spēlējās ar dzijas kamolīti.

Tad no virtuves puses ieplūda mazliet jokaina smarža un Marta pēkšņi atcerējās

-          Vai! Mani pīrāgi! – un ātri aizskrēja uz virtuvi.

Pīrāgi jau bija izcepušies. Atlika vien tos salikt lielajā bļodā un mazliet pagaidīt, lai padziestas. Pa to laiku, kamēr pīrāgi dzesējās, Marta ar Mikija un Podziņas palīdzību sarūpēja visu pārējo, kas liekams uz galda, un uzklāja svētku galdu.

Tā visiem kopīgi rosoties, nemanāmi pienāca arī divpadsmit.

-                Laimīgu jauno gadu! Laimīgu jauno gadu! – skanēja visās malās un laimīgu jauno gadu viens otram vēlēja arī zaķenīte, lācēns un Marta.

-          Šis man noteikti būs laimīgs gads! – priecājās Podziņa.

-          Gads būs tāds, kādu mēs to veidosim – teica Marta un pasmaidīja.

-          Un skumjas mēs bieži ciemos nelūgsim! – iesaucās Mikijs. – Nu labi, varbūt tik kādu retu reizīti, lai saprastu, kā aizkļūt līdz priekam – viņš piebilda. 

Aiz loga  atskanēja salūta blīkšķi un visi trīs draugi izsteidzās laukā to vērot. 

 

Konkurss: Svētku jampadracis

 

20151008140647-14371.jpg


Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Linduchy 4. janvāris 2016 17:44

Labi ir tad, ja skumjas var uzzīmēt uz lapas un tad pārvērst priekā! :) (Y)