-.. Tu to nopietni? Patiešām??? Mans Slinkums lūrēdams man pār plecu klusītēm ķiķinās.

 - Ej prom un nemaisies! Mēģinu viņu aizgainīt.

 - Nu nē, es gribu zināt, ko tu plāno pa šo gadu neizdarīt...

- Riebonis!  Pazūdi, ej pie kaķa un paguli...

-  Neiešu, vispirms tāpēc, ka es esmu Tavs slinkums un... otrkārt tāpēc, ka man slinkums kaut kur iet... Un tā, pie kā mēs te palikām? Tu no rīta veltīšot vairāk laika matiem un sejai....

Mans Slinkums domīgi paklakšķina ar mēli un tad turpina savu domu...

-Saderam, ka tu to  nespēsi izdarīt!

-Spēšu gan, ja tikai tu man te nepīsies apkārt!

 -To nu saulīt aizmirsti... es vienmēr esmu ar tevi...

 No viņa pašapmierinātības man sakustās matu saknes....

-Tā, ko tu tur vēl esi uzrakstījusi – Vairāk staigāt kājām, nu to es vēl varētu akceptēt, galvenais neskrien, ej lēnām, līgani.... to viņš saka viegli šūpojoties manā acu priekšā, līdz es jau jūtos mazliet hipnotizēta.

-Nu tad beidzot tu kaut ko akceptē, ar vieglu ironiju es piezīmēju.

-Bet es taču esmu tavs jaukais Slinkums, nevis  Zemgultijas Bubulis, to sakot viņš izskatās tik neatvairāms... ka man jau vairs negribās domāt par vēl kādu apņemšanos...

 - Tu arī pagājušo gadu un aizpagājušo visu ko apņēmies, ko no tā īstenoji?

-Gandrīz neko, ja godīgi...es drusku pietvīkusi ( tas manos gados) atzīstos...

  -Tad kāpēc tu lieki tērē laiku darot to šogad? Pilnīgi nopietni to pavaicājis, mans Slinkums izplūst manā priekšā pāri visiem papīriem un rakstāmajiem. Tu taču saproti, ka vislabākā Jaungada apņemšanās ir „Apņemties neko neapņemties” Es taču esmu sasodīti gudrs, vai ne?

-Un man viņam atkal jāpiekrīt... Paņemu savu Slinkumu uz rokas un dodos mīkstā krēsla virzienā... es šodien apņemos darīt neko... Un šo apņemšanos es izpildīšu.

Apsolu...