Ja plauktā būtu vieta vien 3 grāmatām...

Linduchy
Linduchy 15. oktobris 2018 10:24
560

Grāmatu lasīšana ir viena no manām mīļākajām nodarbēm. Lasu es daudz. Ir grāmatas, kuras tiek ātri izlasītas un ātri aizmirstas. Parasti cenšos izlasīt grāmatu līdz galam, tomēr gadās arī tādas grāmatas, kuras nu absolūti neuzrunā vai liekas kā nevērtīgs laika zaglis, tāpēc atlieku tās maliņā. Bet ir tādas grāmatas, kuras izlasi ar baudu. Tās vēl ilgu laiku liek domāt par grāmatas stāstu, tās varoņiem un viņu piedzīvojumiem/pārdzīvojumiem. Man patīk grāmatas, kurās iegrimsti, nespējot pārtraukt lasīšanu pat tad, ja lieliski zini, ka jāiet gulēt, jo no rīta gaida darbu kalni.

Ilgi domāju par tām trīs grāmatām, kuras es atstātu uz sava plaukta, un sapratu, ka es vienkārši nespētu atstāt plauktā tikai trīs grāmatas. :D

Manā plauktā būtu pelnījuši palikt izcilu klasiķu darbi, kurus es pārlasu atkal un atkal - piemēram, divi no Fjodora Dostojevska darbiem "Idiots", "Noziegums un sods", Mihaila Bulgakova "Meistars un Margarita, Gabriela Garsijas Markesa "Simts vientulības gadu".

Un tomēr, ja pabīdām nostāk klasiku... Te būs mans salīdzinoši nesen izlasīto grāmatu Top 3:

20181015100750-57946.jpg

Homēra odiseju beidzu lasīt tikai šodien, bet noteikti varu pateikt, ka šī grāmata ir ļoti, ļoti īpaša. Jā, protams, uz vāka ir melns kaķītis, un tas mani uzrunāja, taču šoreiz grāmatas saturs ir daudzreiz vērtīgāks par grāmatas noformējumu.

Teikšu godīgi, ka aklā kaķēna Homēra dzīvesstāstu bija ļoti aizraujoši lasīt. Grāmatas valoda ir tik viegli uztverama, to piepilda humors, kas liek skaļi smieties, un līdzjūtība un pārdzīvojumi, kas liek acīm kļūt miklām.

Grāmatas stāsts ir sirsnīgs un cerību pilns, tas ļauj noticēt, ka pasaulē netrūkst izpalīdzīgu un žēlsirdīgu cilvēku, kas ir gatavi rūpēties ne tikai par sava bankas konta papildināšanu, bet arī par maziem un lieliem pūkaiņiem, kas nokļuvuši dzīves pārbaudījumu karuselī.

20181015101429-50438.jpg

"Nesalauztais" ir skarbākā un smagākā grāmata no pēdējā laikā izlasītajām, taču nespēju atrauties no tās lasīšanas, jo Lūija Zamperini dzīvesstāsts patiesi aizrauj, liek pārdzīvot un just līdzi.

Tas ir stāsts par sapni un neatlaidīgu darbu, lai to sasniegtu, un neparedzētu likteņa pagriezienu. Stāsts par pašcieņu un godu, sāpēm un slimībām, fiziskiem un morāliem pazemojumiem, izmisumu, mērķi, cerību un ticību, nežēlīgu badu un slāpēm, kara šausmām un pēckara dzīvošanu ar visām kara atstātajām rētām gan ķermenī, gan prātā.

Loras Hillenbrendas grāmatu „Nesalauztais“ ir vērts izlasīt, bet emocionāli jāsagatavojas nopietnam un smagam stāstam, kuru caurvij apstākļu skarbums un cilvēku nežēlība. 

20181015101751-73188.jpg

Vēsturiski romāni un es - es un vēsturiski romāni. Nu jā, tos man patīk lasīt jo īpaši. Iespēja savās fantāzijās pārcelties uz citu gadsimtu. Lasot stāsta rindiņu pēc rindiņas, atklāt smalkas detaļas par tā laika dzīvi un noteikumiem. Pārcilājot galvā vairākus pēdējā laikā izlasītos stāstus, es tomēr nolēmu, ka manā topā būtu pelnījusi vietu grāmata "Sisi. Impērijas valdniece". 

Austroungārijas imperatore Elizabete bija viena no skaistākajām 19. gadsimta sievietēm Eiropā. Viņu apbrīnoja un apskauda, mīlēja un ienīda, viņu atdarināja un aprunāja. Elizabetes slaidās figūras un krāšņo matu noslēpums, kā arī savdabīgais dzīvesveids bija nemitīgs tenku avots gan starp parastiem ļaudīm, gan Vīnes galma aristokrātiem.

Elisone Pataki ir uzrakstījusi ļoti aizkustinošu un skaistu vēsturisku romānu, kas ir balstīts apjomīgos pētījumos un vēsturisko notikumu vietu apceļošanā. Viņa savā grāmatā “Sisi. Impērijas valdniece” smalki apraksta vietas, tērpus, grāmatas tēlu uzvedību un emocionālo stāvokli, pateicoties tā laika notikumu aculiecinieku pierakstiem, vēstulēm un avīžu publikācijām.

Šis romāns apbur un ieskauj, neļaujot to nolikt malā. Tas ļauj tuvāk iepazīt ne tikai karaliskās dzīves mirdzošo pusi, bet arī šīs spozmes aizkulises, sāpes, bailes, aizvainojumu, sapņus un nepiepildītas cerības.


Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies