Ja nebēdājas par slikto, kas dzīvē notiek, nevar priecāties par labo...

Linduchy
Linduchy 16. oktobris 2016 10:39
1225

1941. gada 14. jūnijā Latvijā notika pirmā deportācija. Tūkstošiem cilvēku tika sadzīti lopu vagonos un izsūtīti uz Sibīriju. Padomju vara saskatīja draudus ik uz soļa. Netika saudzēti ne vecīši, ne sievietes un bērni. Parazītu apsēstos lopu vagonos, šaurībā, neizturamā smakā cilvēki bija spiesti doties pretī nezināmajam. Bads, slimības un nāve. Dabas skarbums, kara šausmas, padomju varas noteikumi un darba izpildes plāns. Un tam visam pa vidu cilvēki - parastie, kuri nenoteica neko, bet pakļāvās sistēmai, paklausīgi pieverot acis. Sākumā bija cerība, bet ar laiku tā kļuva blāvāka un izzuda pavisam. Izdzīvoja vien 1 no 10.

Padomju varas nežēlība un netaisnīgums atstāja neizdzēšamas pēdas gan izsūtīto cilvēku, gan viņu radinieku apziņā. Mums būtu pamatots iemesls dusmoties un nīst, bet ir svarīgi saprast, ka pavēles nāca no augšas. Vilciena vadītājs, kasiere veikalā, skolas direktors vai kaimiņš komunālajā dzīvoklī bija tikai bandinieki lielajā politiskajā spēlē. Protams, bija daudzi, kas labprāt iekļāvās šajā spēlē – būdami dzīvē apdalīti ar reālu varu, centās izmantot varas druskas, ziņojot par „nelojālu biedru pārkāpumiem“. Bet bija arī daudzi tādi, kuri no sirds centās palīdzēt savu iespēju robežās cilvēkiem, kuri nonāca nelaimē. Sibīrijā nebija tautību, tur visi bija vienas nelaimes biedri.

Toms Kreicbergs ir uzrakstījis lielisku grāmatu, kurā apvienojis 20. gadsimta pirmās puses Latviju un 21. gadsimta Ņujorku - trimdinieku bailes, izmisumu, sāpes, vientulību, cerību, sapņus un mīlestību.

Pēteris ir puisis no Latvijas, strādā Volstrītā, cenšoties izlavierēt starp finanšu haizivīm, meliem un mahinācijām, lai nopelnītu naudu. Bet brīvajos brīžos Pēteris veido komiksu – „Lopu ekspresis“, kurā apraksta savas vecāsmātes Lauras dzīvi - Ulmaiņlaikus, valsts okupāciju, deportācijas, bailes, karu un nabadzību.

Lopu ekspresi sāku lasīt un pabeidzu lasīt vilcienā – tāda interesanta sakritība, lai arī oktobrī īpaši daudz nepārvietojos ar šo transporta līdzekli.

Grāmata ir interesanta un viegli lasāma, notikumi aizrauj. Bet jāpiebilst, ka man personīgi interesantāki likās tieši Pētera komiksa momenti, kuros tika aprakstīta Lauras skarbā dzīves pieredze padomju laikā. Volstrīta ar visu savu šmucīgumu un bezjēdzību mani īpaši neuzrunā un neaizrauj. Manā skatījumā tā ir uzpūsta joma ar tukšumu vidū – tai nav pievienotās vērtības, tā neko neražo, tā eksistē tikai uz manipulāciju un mahināciju rēķina. Un Toms Kreicbergs to lieliski atspoguļo arī šajā grāmatā.

Ir vērts izlasīt!

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
thezeezee 16. oktobris 2016 18:25

Esmu dzirdējusi daudz atsauksmju par šo darbu! Nu arī Tu iesaki to izlasīt, laikam jāpievieno savai grāmatu listei :)