Izlūkgājiens

Linduchy
Linduchy 1. aprīlis 2019 09:29
353
Uz Lilasti braucu ar vilcienu. Un tas bija pārpildīts, jo Stirnu buka dalībnieki devās uz Carnikavu. Laimīgi nokļuvu Lilastē un ar neaprakstāmu prieku devos mežā, jo vēlējos beidzot baudīt klusumu, mieru un svaigu gaisu.
Mežā īpašu pārmaiņu nebija - viss kā ierasts. Bet pludmalē gan uzgāju norādi. Turpināju cītīgi vērot apkārtni, lai nepalaistu garām Šamanistānu. Pie jūras ir tik viegli aizdomāties un aizmirsties... Domāt un nedomāt vienlaikus...
Aptuveni pēc 30 minūšu gājiena pamanīju pirmos totēmus. Bet skaidri zināju, ka tā nav vecās Šamanistānas vieta...
Daži totēmi jau ir izdaiļoti ar krāsojumiem un citiem veidojumiem, bet lielākā daļa vēl tikai gaida radošās izpausmes.
Turpat netālu ir ierīkota jauka vietiņa piknikam. To izmantojām arī mēs, lai nedaudz uzkostu.
Nolēmu, ka jāiet vien tālāk un jāskatās, kas notiek vecās Šamanistānas vietā. Pa ceļam sapratu, ka tagad Šamanistāna ir izpletusies, jo totēmi rotā trīs vietas.
Centrālā Šamanistāna ir atdzimusi uz veco totēmu pamata. Skaidri redzami nozāģētie totēmi, kurus rotāja dažnedažādi zīmējumi. Žēl... Bet priecē, ka Šamanistāna atkal atdzimst ar jaunu sparu.
Krāsaini zīmējumi, simboli, vēja applūkātu karodziņu virtenes, austās mandalas un sapņu ķērāji...
Atliek vien katrai pašai izlemt, kādam mākslas meditācijas veidam ļauties Sieviešu Kluba randiņā (5. maijā).
Kad oficiālais plāns tika izpildīts, nolēmām, ka jāiet uz priekšu - līdz pat Carnikavai. Turpinājām ceļu pa meža takām, kur mums ik pa laikam sastādīja kompāniju arī Stirnu buka dalībnieki.
Lai arī nepiedalījāmies Stirnu buka skrējienā, tomēr varam sevi ieskaitīt bukstirņos, jo nostaigājām 20 km, noķērām saules iedegumu un saelpojāmies svaigu gaisu. Brīvdienas ir pavadītas godam. :)

Visu nedēļu man nācās klausīties vārnu kori. Nezinu, par ko viņas tik ļoti ķērc no rīta līdz vakaram, taču brīžiem mani nervi to nespēj izturēt. Vārnu ķērkšanas skaļums bija/ir pārāks par pārējo putnu centieniem piepildīt gaisu ar pavasara dziesmām.

Nogurusi, izsmelta un apņēmības pilna gaidīju brīvdienas. Sestdien kaķis mani pamodināja ap 5. Viss būtu labi, bet jau pēc brīža sākās tracis, mukšana, ķeršana, šņākšana...vārdsakot pamatīgs kautiņš. Kaut kā nespēj abi kaķi lāgā sadzīvot. Ir mierīgās dienas, bet ir tādas, kad tiek noplēsti pat aizkari, meklējot glābiņu.

Neskatoties uz to, es turpināju taisīties braukšanai uz Lilasti. Lūšuks uz mani skatījās ar skatienu, kurā bija skaidri salasāms "Kā?! Tu tiešām mani atstāsi mājās ar šo mežoni?!".

Apsveru domu, ka jānopērk Lūšukam pavadiņu vai kādu piemērotu mugursomu, kurā viņa varētu doties ceļā kopā ar mani. 

Lai nu kā, devos ceļā...

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
pece 1. aprīlis 2019 11:21

Foršas brīvdienas!