Īsi par tēmu un bez tēmas

nosiguldas
nosiguldas 2. februāris 2017 15:17
698

Sākšu ar to, ka uz ledus festivālu gribu aizvest savus mazos jau vairākus gadus un tas nekad nesanāk, tā kā konkurss ir laba iespēja plānot dienu un neatlikt šo pasākumu uz vēl vienu gadu, mēģināšu.

Ilgāku laiku man nebija laika piesēsties pie rakstīšanas un tagad, kad ir iestājusies maza atelpa no visiem sabiedriskiem darbiem un darba dārzā, pastāstīšu par savu iepriekšējo gadu.

Viss sākās ar pirmo janvāri un velmju vēstuli gadam. Ziemas mēnešus mēģinu rakstīt mazus projektiņus, pagaidām gan neveiksmīgi, bet galvenais jau ir prakse un pieredze un gan jau  arī mana iecere piepildīsies.

Protams, nevaru Jums nepastāstīt par jauko grupu facebook, kur visu pavasari mēs mainījāmies ar augiem un es iepazinos ar vienreizējiem cilvēkiem un ieguvu savā īpašumā sen lolotus retumus.

20170202150443-45683.jpg

!. maijā sāku plānot sava ciemata svētkus un bija laiks pielikt punktu iesāktajai grāmatai par Egļupi. Tas bija patiesi vienreizējs kopdarbs. Cilvēki dalījās ar atmiņu stāstiem un fotogrāfijām, rakāmies pa bibliotēku, pa muzejiem līdz beidzot darbiņš bija padarīts.

20170202150624-30471.jpg

Ieskatam viens mazs rakstiņš

Izdomai robežu nav

“Jau rakstīju, ka sākumā, kad vēl nebija dzelzceļa stacijas Egļupe, no vilciena līdz jauniegūtajiem zemes pleķiem  bija jāmēro trīs kilometri, vienalga vai no Inčukalna vai Silciema stacijām, jo attālums bija vienāds.

Lai šis gabals, vismaz vienā virzienā, nebūtu jānosoļo kājām tika ieslēgta egļupiešu radošā doma un laista darbā iniciatīva, kuru  labi atceras aculiecinieki un pasākuma dalībnieki.

Runa ir par regulāriem notikumiem dīzeļvilcienā un galvenais, tikai un vienīgi tā otrajā vagonā. Otrajā tāpēc, ka visiem jaunajiem dārzu īpašniekiem bija strikts nerakstīts likums - braukt tikai vilciena otrajā vagonā. Grūti pateikt kāpēc, bet tā tas bija vēl arī ilgus gadus arī pēc tam, tad, kad jau darbojās Egļupes stacija.

Pasākums saistīts ar sestdienas vai svētdienas rītiem dīzeļvilcienā, kas no Rīgas devās Siguldas virzienā. Pēc tā izbraukšanas aiz Rīgas robežām, vagonā sākās dīvaina rosība. No savām vietām piecēlās vairāki cilvēki un, paņēmuši cepures, vai kaut līdzīgu tām, sāka apstaigāt pārējos pasažierus. Taču tas notika izvēles kārtībā, jo ne jau pie katra viņi piegāja, sniedzot cepuri un gaidot, lai tajā kaut kas tiktu ielikts. Uzrunātie bez kurnēšanas cepurēs kaut ko arī ielika.

Tie pasažieri, pie kuriem dīvainie lūdzēji ar cepurēm rokās nepiegāja tā arī neko nesaprata, bet tiek pie kuriem piegāja uz vaicājumu, kas notiek neatbildēja.

Nākamais lielais izbrīns visiem attiecīgā reisa braucējiem bija tad, kad vilciena sastāvs, nobraucis zināmu gabalu no Inčukalna stacijas, pēkšņi samazināja gaitu un uz sekundēm 30 apstājās meža vidū, atverot arī vagona durvis uz abām ceļa pusēm. Izmantojot radušos situāciju, pa tām nekavējoties ne mirkli laukā metās jau iepriekš vilciena priekštelpā sapulcējies cilvēku bariņš… un vilciens, it kā nekas nebūtu bijis, turpināja savu ceļu uz Siguldu.

 Tā tas turpinājās krietnu laika sprīdi un izskaidrojums daudziem nesaprotamajam un pēkšņajam vilciena bremžu nostrādāšanas iemeslam meža vidū bija pavisam vienkāršs. To bija izdomājuši radošie egļupieši, lai nebūtu kājām jāmēro tie trīs kilometri no Inčuklana līdz dārziem.

Vispirms vilciena vagonā tikai no savējiem cepurēs tika savākta nauda un tad divi delegāti to nogādāta vilciena mašīnistam ar lūgumu norunātajā un zināmajā vietā piebremzēt un uz dažām sekundēm atvērt visas vagona durvis. Pārējais jau bija pasākumā iesaistīto reakcijas ātrums, veiklība un arī attapība. Bija jau arī tā, ka kāds tomēr nepaspēja izlēkt no vilciena īsajā mirklī un dabūja aizvizināties līdz Silciema stacijai. “

20170202150803-75601.jpg

  1. Augustā attapos, ka vasara pagājusi un tūlīt būs klāt ciemata svētki.

Svētkus svinējām ar vērienu visas dienas garumā un arī daba mūs pažēloja, jo tā bija viena no retajām augusta dienām, kad nelija.

20170202150825-46758.jpg

Tad jau pietuvojās pirmais septembris un bērni devās uz skolu un bērnu dārzu.

20170202150915-78045.jpg

Beidzot pelnītā atpūta un brauciens uz Malagu. Četras saulainas dienas Spānijā un tad jau atkal atgriežos lietainajā Latvijas rudenī.

20170202151001-67293.jpg

Arī rudenī viens darbiņš nomainīja otru, viens projekts otru  un nu jau klāt gatavošanās laiks ziemassvētkiem. Jau divus gadus es kopā ar kolēģi braucam ciemos pie veciem vientuļiem cilvēkiem, lai viņus mūsu novada iedzīvotāju vārdā sveiktu ziemassvētkos.

20170202151129-36794.jpg

Tās ir patiesi labas emocijas un iespēja pārvērtēt to, kas man ir, jo tikai šādās situācijās, tā pa īstam var aptvert, cik mēs esam bagāti. Man ir ģimene, bērni, mazbērni, bet šiem cilvēkiem kaut kāda iemesla dēļ tā nav.

Pašu gada nogali pavadījām pie mūsu ciemata Eglītes, kas tika iedegta pirmo reizi un tagad tā kļūs par labu tradīciju. Jauno gadu sagaidīt visiem kopā pie kopējas svētku egles.

20170202151550-48003.jpg

Nu kaut kā tā, sanāca īsi, bet gads bija patiesi piedzīvojumiem un emocijām bagāts.

Brīvo tēmu blogu konkurss!

20170130092923-47674.jpg

 

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies