Inese Galante: Dzīve ir milzīga skatuve, kur katram no mums ir jāspēlē sava loma

Sieviešuklubs.lv
Sieviešuklubs.lv 19. jūlijs 2017 09:30
1468

Vienmēr eleganta, starojoša un mīlestības enerģijas piepildīta. Viņa daudzām sievietēm ir sievišķības un skaistuma paraugs. Dīva uz skatuves un dzīvē. Viņas maģiskā balss apbur, ievilina skaistuma pasaulē un dziedina dvēseli.

Gaidot īsti vasarīgā laika iestāšanos, Sieviešu Klubs aicināja uz sarunu par sievišķību, skaistumu, mūzikālajiem vitamīniem un dzīves garšu šarmanto Inesi Galanti.

Jūs vienmēr izskataties tik eleganta un starojoša. Pastāstiet Sieviešu Kluba lasītājām, kādi ir Jūsu ikdienas skaistumkopšanas rituāli?

Man dzīvē bija fantastisks piemērs – mana mamma. Es domāju, ka viņa patiesi bija karaliene. Cik vien sevi atceros, jau no paša rīta viņa vienmēr bija sakopta.

Sieviete ir mājas gars un skaistuma etalons. Tur nav runa par deguna vai kāju garumu, dārgām mantām. Nē, tas viss nespēlē galveno lomu. Tā strāva nāk no iekšas. Bet ar izspūrušiem matiem, nekoptu ādu, nagiem, zobiem skaistumu nevar radīt.

Būt sakoptai sievietei nenozīmē, ka jābūt pārmērīgam kosmētikas slānim uz sejas  vai jālieto tikai dārga kosmētika. Bet ir jāpiemīt stila izjūtai, disciplīnai un audzināšanai - kā sievietei sevi ir jākopj, kā viņai ir jāizskatās, kā jāuzvedas.

Es domāju, ka tam pamatam ir jānāk no mājām, no ģimenes. Gandrīz kā Japānā, kur meitenes dresē jau no bērna kājas – kā jāguļ, kā sevi jākopj, kā jārunā, kā jāuztur mājas solis utt. Agrāk bija tās slavenās slēgtās skolas, kurās meitenēm ielika spēcīgu pamatu. Mana mamma mācījās ģimnāzijā, kur viņai bija jāstaigā ar grāmatu uz galvas, vajadzēja pieliekties, bet grāmatas nedrīkstēja nokrist. Tajā laikā dresēja, lai mugura būtu taisna, stāja būtu stalta. Vienalga kas dzīvē notiek. Ar spēcīgu mugurkaulu ir vieglāk pārciest problēmas dzīvē. Jātur sevi, jātur stalta stāja un taisna mugura!

Ir jābūt iekšējam skaistuma etalonam – kādu tu sevi gribi redzēt, kādu tu gribi, lai tevi redz citi cilvēki. Saskarsmei ar cilvēku jāatsāj patīkama sajūta, gaišums, patīkams aromāts. Tas viss spēlē milzīgu lomu. Ja cilvēks ir apmierināts ar dzīvi, tad viņam arī visas iekšas ir sakoptas, un parādās tas iekšējais starojums. Tad gribas arī pievērst vairāk uzmanības savam izskatam.

20170719094136-93686.jpg

Man ir respekts pret apkārtējiem, man ir iekšējā atbildība – izskatīties tā, lai citiem būtu patīkami skatīties uz mani, kontaktēties ar mani. Tas attiecas ne tikai uz izskatu, bet arī uzvedību. Mēs nedzīvojam tuksnesī. Ir jābūt atbildībai, ir jābūt respektam pret sevi un pret apkārtējiem.

Mana profesija pieprasa noteiktas rūpes par sevi, jo tu visu laiku esi cilvēku redzeslokā. Grims, parūkas, visu laiku kaut ko maina tavā izskatā. Skaidrs, ka jākopj sevi nedaudz vairāk un pārdomātāk. Tevi sagaida publika. Viņi sagaida skaistumu gan uz skatuves, gan ārā. Nevar pievilt.

Kāds ir absolūtais ikdienas minimums, kuru būtu jāievēro katrai sievietei?

Viena recepte visām neder. Katrs redz to skaistumu pa savam. Tā ir brīvība. Es domāju, ka katrai sievietei pašai ir jāizvēlas, kas ir absolūtais minimums, kas ikdienā ir jāizdara. Bet pamatā tā ir higiēnas ievērošana. Ir jāmazgājas, gribot negribot. Ūdens nevienam neskādē. Tās ir elementāras lietas, kuras vajadzētu attiecināt ne tikai uz sievietēm, bet arī uz vīriešiem. Cilvēkam sevi ir jākopj. Un ar gadiem tam visam ir jāpievērš vēl lielāka uzmanība.

Mana mamma bija fantastisks piemērs. Viņa bija karaliene līdz pēdējai dienai. Un viņa nodzīvoja līdz 91 gada vecumam. Mana mamma pieradināja visus pie tā, kas ir jādara katru dienu, katru rītu. Vienmēr bija savākta, sakopta, tīra, eleganta, nekā lieka, nekādu pārmērību.

Ķermenis ir jātur kārtībā. Jāskatās, lai tas nebūtu izplūdis.

Šodien ir žurnāli, internets, kur var uzzināt visu nepieciešamo, jāprot gan izlobīt sev atbilstošo.

Es saku kā bijušais mediķis – higiēnas ievērošana it kā ir pašsaprotama lieta. Bet izrādās, ka tas visiem nav pašsaprotams. Ģimenē bērnam ir jāiemāca sevis kopšanas ābeci. Labi, ja ir tāda ģimene, kur viss ir daudz maz normāli. Bet dzīve ir dažāda. Katram ir savs uzdevums tikt ar to galā arī bez ideāliem apstākļiem. 

Ne vienmēr dzīve mūs lutina tikai ar pozitīviem mirkļiem. Reizēm dzīves ceļā gadās pamatīgi pārbaudījumi. Kā saglabāt cīņassparu un dzīvesprieku?

Protams, ir brīži, kad rokas nolaižas, negribas sevi kopt. Bet VAJAG! Nevienam nav jāzina, ka tev šobrīd neiet pārāk labi. Reizēm tās problēmas ir jānomaskē. Jāsaka sev, citiem un spogulim – man iet labi, es esmu vesela, man viss ir perfekti, man viss izdosies kā saplānots. Tā ir sava veida psihoterapija. Šīs frāzes ir jāatkārto regulāri – 3 reizes dienā, atkārtojot kā mantru 10 reizes. Bet to nevar darīt ķeksīša pēc. Jāsaka ar izteiksmi - man iet labi, es jūtos labi, es esmu skaista, man viss izdosies utt. Vārds ir stiprākais ārstēšanas veids, stiprāks par zālēm un nazi.  Mūsu domas ir materiālas. Pie sevis ir jāpiestrādā. Tas nav vienkārši. Jo visgrūtākais dzīvē ir tikt galā pašam ar sevi.

Nevar būt vārds “vienalga”. Pasaule ir milzīgs teātris. Kartram ir sava loma, kura ir jāspēlē ar izteiksmi, ar pilnu atdevi. Tev ir uzrakstīta tava misija, tava loma. Tev ir jāspēlē pievilcīgi un interesanti. Visa pasaule ir milzīga skatuve. Katrs ir redzams. Tās lomas mainās – galvenā, reizēm varbūt tikai aizkulisēs. Bet dzīve turpinās.

Izklausās, ka Jūsu dzīve iet roku rokā ar māksliniecisko piesitienu.

Jā, tas ir man asinīs. To nevar izdabūt ārā.

Ja es redzu kaut ko ļoti pievilcīgu, skaistu, dziļu, izteiksmīgu, apgarotu, ne tādu kā visi, es ar interesi vērošu un ar smaidu uz lūpām atcerēšos šo personu. Man gribēsies ar viņu ilgāk parunāt.

Es vienmēr jūtos kā uz skatuves, mani pazīst. Tas uzliek zināmu atbildību. Reizēm gribas tikt prom no tā. Es nevaru atļauties staigāt nevīžīga.

Es domāju, ka vizuālajam tēlam vienmēr ir jābūt atbilstošam tam, kur tu ej.

Nemitīgi būt pārmērīgi sapucētai – nu tā arī neder.  Ir tādas vietas, kur tieši vajag vieglumu. Arī tur var saglabāt eleganci, bet ar viegluma sajūtu. Ir jāredz sevi spogulī.  Ja pašai patīk tēls spogulī, var justies brīva, pievilcīga, atraisīta.

Vienai otrai dāmai ir saglabājušās drēbes no 60.-80.-tajiem gadiem. Tās arī var gaumīgi izmantot, ja drēbes ir akurāti saglabātas. Var sakombinēt tā, ka izskatīsies pievilcīgi, interesanti un atmiņā paliekoši. Bet kad redzi, ka gadi ir pagājuši, kleita kādreiz bijusi laba, bet tagad 2-3 izmēri ķermenim klāt, ir bijušas reizes, kad man ir gribējies pieiet klāt un pateikt, ka varētu pamainīt to un to, šeit pielikt klāt, šeit noņemt nost un jūs izskatītos perfekti. Man reizēm ir jāpievaldās, jācīnās pašai ar sevi un jātur mute.

Nošaut garām ir ļoti viegli. Pat slavens dizainers vai cilvēks ar izcilu gaumi var kļūdīties. Visādi var gadīties. Tā nav traģēdija. Galvenais ir ātri saprast kļūdu un labot to. Un neapvainoties, ja kāds izsaka pamatotu kritiku.

Sievietēm tiek uzspiesti noteikti skaistuma standarti. Kā nepazaudēt sevi, dzenoties pēc ideāla?

Nav obligāti jābūt skaistai, bet ir jābūt interesantai, pievilcīgai. Skaistuma standarti mainās. Bet pievilcība nemainās. Šarms - tas ir spēcīgāks par visu.

Elegance. Apģērbs vienai sievietei var maksāt astronomiskas summas, bet nekāda kopskata nav. Bet citai – ciki caki, griezums, audums, kaut kas interesants, no kā nevar acis atraut. Viena daļa (gaume) ir iedzimta, bet ir iespēja arī pamācīties to visu, atrodot to, kas der tieši tev. Kopēt visu no slavenībām arī nav pareizi. Jo tomēr mēs dzīvojam dažādos apstākļos, savā zemē, klimats arī atšķiras.

Vienmēr var atrast veidus, kā uzlabot savu tēlu. Ir dažas lietas, kuras nevar mainīt, bet daudz ko var. Tur ir jāpieliek sava gaume. Daudzi saka, ka pietrūkst līdzekļu. Bet ir lietas, kuras var mainīt bez lieliem materiāliem līdzekļiem. Nav runa par plastiku, kura pārmaina visus pēc viena (lelles Bārbijas) standarta. Ir runa par iekšējo gribu nedaudz palīdzēt dabai vai savam vecumam – kaut ko izcelt, kaut ko nomaskēt. Tur ir mūsu gaume un mūsu griba.

Es neieteiktu akli paļauties uz visu moderno. Ir jāskatās, kas piestāv, tavai personībai, statusam, vecumam. Un no malas vienmēr labāk ir redzams. Skaidrs, ka man ir sava gaume. Es neteikšu, ka tā ir izcila, tāpēc es vienmēr esmu paļāvusies arī uz savu mammu un meitu. 

20170719094511-45878.jpg

Savu tēlu var meklēt un mainīt līdz pat pēdējai dienai. Kad mana mammīte brauca uz slimnīcu, viņa teica – Nē, šie klipši neiet klāt, meklējiet pareizos, es tāda nebraukšu. Viņa vienmēr teica – Es aiziešu kā dāma. Līdz pēdējam brīdim. Nekā spoža, nekā pretdabiska, kas neiederētos slimnīcas vidē. Bet vienmēr sakopta un pievilcīga, lai dakteriem un māsiņām būtu patīkami nākt pie viņas, palīdzēt aprūpēt. Viņa domāja par sevi un domāja par citiem. Viņa visu mūžu bija tāda.

Katram no mums ir dots noteikts daudzums no dabas – vairāk vai mazāk. Kāds nu ir tas materiāls, ar tādu jāstrādā. Francijā ir ļoti populārs Koko Šaneles teiciens - Ja sieviete līdz 30 gadiem ir neglīta, tā ir nelaime, tā ir daba. Ja sieviete ir neglīta pēc 30 gadiem, tā ir viņas pašas izvēle, viņas pašas vaina.

Jūs tik silti un sirsnīgi, ar apbrīnu un sajūsmu atsaucaties par savu mammu. Pastāstiet, lūdzu, par savu bērnību. Ar ko Jums asociējas “bērnības garša”?

Mēs visi nākam no bērnības un mīlam to, ko tavi vecāki ir gatavojuši. Tas aromāts, tā garša. Mana mamma vienmēr ir ēdusi tikai veselīgi un sabalansēti. Mēs ģimenē tikām pieradināti pie tā - ēst visu, bet ar mēru, no katras vielas paņemot visu vērtīgo. Mamma bija noteicēja, kas būs uz galda. Ja tev nepatika, negaršoja, nācās samierināties, jo nekā cita nepiedāvāja. Vai nu ēd, vai nu neēd. Netika pieļautas kaprīzes. NEKAD! Ēdām visu.

Tajā laikā pārtika bija fantastiska – nebija nekādas ķīmijas. Gājām uz tirgu, kur bija savas tantiņas. Zinājām, no kurienes nāk olas, krējums, gaļa, zivis, maizīte, piens, dārzeņi. Visam bija sava garša, savs aromāts. Tā nav šodienas pārtika. Tagad tīru pārtiku jāmeklē tirgū pie noteiktiem saimniekiem vai bioveikalos. Manā bērnībā Jūrmalā zvejnieki no rīta nesa tikko izzvejotas zivtiņas. Uzreiz bija sarunāts, kurai saimniecei, kādu zivtiņu vajag. Tā bija cita dzīve.

Staigājām ar basām kājām 4-5 mēnešus. Skrējām pa pludmali, vingrojām, skalojām muti un degunu ar sāļu jūras ūdeni. Visi bijām norūdījušies, visi bijām veseli. Gājām uz mežu lasīt ogas un sēnes. Un bijām veseli, nekad neslimojām. Zāles es nezināju pusi sava mūža. Reiz pat ziemā, kad ārā bija -33 grādi, ar māsu aizmirsām aizvērt logu, ejot gulēt. Kristāla vāze ar vijolītēm bija pagalam, slīdēja grīda, dzirdēju kā kraukšķ mana veļa, bet man pat iesnas nebija. Tagad bērnus tuntuļo, pārmērīgi baro ar neveselīgiem ēdieniem, slimo vienā laidā. Un es pati pusi mūža nostrādāju ar zālēm. Ir jāsaprot, ka zāles kaut ko ārstē, bet ļoti daudz ko arī bendē. Un ar to ir jābūt ļoti uzmanīgam.

Mūsu laiku lielākā problēma – visu pārvērst ķīmijā, visu ārstēt tikai ar ķīmiju.

Jā, farmācijas producenti par to priecājas, jo tas nes lielu peļņu. Tā nu tas ir. 

Uzstāšanās uz skatuves prasa milzīgu enerģijas apmaiņu. Kā Jūs atjaunojat savu enerģiju?

Enerģijas apmaiņa ir atkarīga no tā, ko es dziedu. Ir lomas, kuras paņem ļoti daudz iekšējā spēka. Loma sakrīt ar tavu iekšējo vilni 100% un no viena gala tevi iztukšo, bet no otra gala tā tev dod jaunus pārdzīvojumus, piepilda ar jaunām emocijām. Piepilda ar burvību. Tu domā par atveidojamo tēlu un nezini, vai tu to tā varētu - pārdzīvot un izdzīvot, izturēties tā kā viņa. Vai tas tev būtu pa spēkam. Vai tu neesi zaķpastala. Vai tu varētu tā turēties. Vai tu varētu sevi cita vārdā – tā, kuru mīli vairāk par sevi, upurēt savu dzīvi un dzīvību. Tev jādzīvo cita dzīve. Sievietes liktenis ar izvēli – viņas mīļotais vīrieties, liktenīgais vīrietis, mūža mīla vai viņas bērns.

Un tur var sajukt prātā, jo tā ir nežēlīga izvēle. 

Kā Jūs izvēlaties savus projektus? Vai ir lomas, kurām jūs uzreiz atsakat?

Manā skatuves dzīvē ir bijušas daudz un dažādas lomas. Bet Dieviņš tā nu ir iedalījis, ka man ir paveicies uz skatuves attēlot pievilcīgas sievietes, par kurām cīnās vīrieši, notiek kaislības, apkārt valda mīlestība un skaistums.

Es gribu parādīt skatītājiem, ka visas tās sievietes, par ko es dziedu, viņas visas ir paņemtas no dzīves. Un viņām dzīvē nav gājis tikai viegli un saldi. Ir bijuši savi upuri un sāpes, bet to visu var pārvarēt. Tie, kas nevar, tie aiziet bojā.

Bet es diezgan daudz arī atsaku. Bija vienota režija, ko es nevarēju pieļaut, viens otrs iestudējums, kurus es vienkārši nevarēju pieņemt.

Daudzi saka, ka tas ir nepareizi, ka tas ir milzīgs zaudējums – ar tādiem diriģentiem, tādiem partneriem, tādas iespējas. Bet ir lietas, kurām es nepiekrītu. Es vienkārši nevaru darīt lietas, kuras man pašai šķiet pretīgas. Lietas, kurām es pati neticu. Es esmu ļoti progresīvs cilvēks, diezgan viegli uztveru daudzus jaunumus. Bet ir dažas lietas, morāli principi, kurus es nevaru nodot.

Es neesmu konservatīva. Bet es tomēr uzskatu, ka opera ir kaut kas līdzīgs muzejam. Protams, ir arī modernās mākslas muzeji – ļoti interesanti un ļoti vajadzīgi. Kad es redzu, ar kādu bezgaumību, ar kādu drosmi daudzi bendē nost un izjauc ģeniālus skaņdarbus, kuri ir gadsimtus dzīvojuši un visus apbūruši, man gribas kliegt, piecelties un iet prom. Un to visu pataisa par izsmieklu, ka pat mūziku nedzird. Var aiztaisīt acis un mēģināt klausīties. Bet tās ir mokas.

Daudzi domā, ka ar to piesaistīs jauniešus. Vāgnera mūzika ir vairāk cilvēkiem pāri 40, 50. Opera ir domāta cilvēkiem, kuriem jau ir kaut kāda dzīves bagāža, zināšanas, mīlestība pret mūziku. Un tur nāks arī jaunieši, ja tas būs skaisti, interesanti un gaumīgi. Bieži gaumīgums un pretīgums balansē uz naža asmens. Noturēties ir talants. Pasaulē tādi ir, varbūt, 1-2 cilvēku, kuriem piemīt patiess talants un gaume. Tāpēc labāk nebojāt to, kas ir pārbaudīts ar laiku, lai nezaudētu publiku.

Ja skatītājiem nākas vilties vienu reizi, otru reizi - skatītājs ir zaudēts, jo trešo reizi viņš vairs nenāks. Tas skar ne tikai operu, bet arī teātri. Ir viens, otrs teātris, kur es vairs neeju. Ja mani speciāli neaicina, vai ja es nezinu, ka tur būs kāds noteikts mākslinieks, es vienkārši neeju. Un šī tendence ir ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā, kur es dzīvoju.

20170719094220-71849.jpg

Pastāstiet, lūdzu, ko Jums nozīmē mūzika.

Kāpēc cilvēki nāk uz operu? Ne jau tāpēc, ka grib izjust kaut kādas asas izjūtas. Viņi nāk uz operu, lai izjustu skaistumu – balss skaistumu, balss dotības, mūziku. Viss vienā. Un viņi grib ticēt tam, kas notiek uz skatuves. Tu esi atbildīgs par to, kā tu izskaties uz skatuves, kā tu to visu pasniedz. Ja viss sakrīt, tu apbur cilvēku, ievelc viņu šajā pasaulē. Tā ir medīcīna.

Mums visiem ir savas rētas, savas sāpīgās lietas un zaudējumi. Mēs esam pa gadiem sakrājuši savu bagāžu. Mūzikas vilnis tevi paceļ virs zemes, aiznes uz pasaku zemi, atraisa, atslābina tevi, noņem nost visus tavus krustus un akmeņus no pleciem, attīra, dod milzīgu enerģiju, siltumu, spēku, mīlestību, ticību. Tā ir mūzika. Tur nevajag vārdus, tekstus, bet tā ir saruna dvēseles līmenī ar katru klātesošo.

Katru piespiest pie sirds, katru apkampt, katru nobučot, katram pateikt - Es tevi dzirdu. Te ir mana roka. Es tev palīdzēšu. Man arī tā ir bijis. To visu var pārdzīvot. Būs labi. Tā ir mūzika. 

Jūs caur mūziku dziedinat.

Jā, es cenšos. Es tā gribu ticēt. Ja tas dziedina mani, kāpēc lai tas nedziedinētu un nepalīdzētu citiem. Mūzika palīdz, tā dziedina. Es visu daru caur sevi.

Es visus cilvēkus uzskatu kā vienlīdzīgus – tas pats materiāls, tāda pati dvēsele, tādas pašas jūtas. Jā, iespējams, jauniešiem ir nedaudz savādāk, hormoni spēlē savu lomu. Bet es to visu izdzīvoju, to visu pārbaudīju, es to visu zinu. Nekas nav mainījies. Varbūt enerģijas ir vairāk, nezināšanas ir vairāk, gribas sevi izrādīt vairāk. Bet visas jūtas, kaislības, pārdzīvojumi, sāpes – nekas nav mainījies. Es to visu esmu izjutusi, es to visu saprotu. Es jūtu katram līdzi. Es visas sāpes, visas problēmas jūtu caur sevi. Ir cilvēki, kuriem varbūt tas ir vienalga. Man tas nav vienalga.

20170719094356-54119.jpg

Jūsu dzīve ir tik piepildīta – projekti, koncerti, regulāri braucieni pa pasauli. Cik daudz Jums sanāk būt mājās? Un ko Jums nozīmē “mājas sajūta”?

Manā bērnībā mājās vienmēr bija tik daudz puķu, viss tīrs, glīti salikts pa plauktiem.

Mammai bija īpaša dienasgrāmata, kurā viss bija sarakstīts pa punktiem – katrai dienai, katrai nedēļai, kas ir jāizdara, kas saplānots. Man nav tāda disciplīna. Man ir skatuve. Es sarakstu, kad ir jāizbrauc, kad ir jābūt gatavai tādai un tādai programmai utt. Es esmu vairāk spiesta tāda būt - disciplinēta. Bet viņai tas bija no dabas. Mammai viss bija sakārtots. Viņa visu pārbaudīja. Viņai viss bija sarakstīts, saplānots, atzīmēts. Apbrīnojami un apskaužami, ka var būt tā. Un mana meita arī ir tāda – viss saplānots pa punktiem, viss salikts pa plauktiem. To zināmā mērā prasa arī darbības lauks. Ja viss ir vienā haosā, tad darbi aiziet pa gaisu.

Dažkārt man liekas, ka visa ir par daudz. Bet, ja grib, tad vienmēr var atrast kādu pauzīti. Var izmantot atpūtas brīžus, lai tiktos ar draugiem, ar ģimeni kaut kur doties, palasīt grāmatu, aizbraukt kaut kur. Bet var arī likties klāt pie mājas darbiem. Es domāju, ka cilvēki, kas ir ļoti disciplinēti, viņi paspēj visu. Es teikšu, ka man pa laikam tas nesanāk, rokas par īsu. Bet tad pienāk brīdis, kad vairs nevar izturēt. Tad visu atmetu un ķeros klāt pie mājas darbiem. Ja vēl kāds palīdz, pavisam lieliski.  Reizēm, kad esmu kaut kur pie tuviem cilvēkiem mājās, un man liekas, ka es varētu kaut ko nedaudz pamainīt un uzlabot, man pat ātrāk un labāk sanāk, nekā pašai pie sevis. Un tad man ir prieks un gandarījums.

Kādi būtu Jūsu ieteikumi mūsu portāla lasītājām - ko vajadzētu obligāti šovasar izdarīt?

Pirmkārt, noteikti vajag atpūsties. Piepildīt ikdienu ar mīlestība, prāliecību un optimismu. Saule dod dzīvesprieku. Tāpēc obligāti ir jāķer katra saulaina stunda un diena.

Jāēd svaigi vitamīni – īstie! Visu to, kas aug mūsu dobēs! Nevis to, kas atvests no citām vietām. Īsta un tīra manta. Sintētiskos vitamīnus var ēst ziemā. Bet tagad ir jāēd salāti, lociņi, gurķi, tomāti, ogas. Tāds aromāts un garša, kāda ir mūsu produktiem, nav nekur pasaulē.

Ieviest galvā kārtību. Kalpot sev, kalpot cilvēkiem, kuriem ir vērts. Ne tikai tiem, kuri tevi izmanto, kuriem no tevis kaut ko vajag, bet kuriem tiešām ir vērts. Jāaudzina sevī raksturs. Jābūt fanātiskai ticībai, ka tu esi viena vienīgā šajā pasaulē. Tu esi tā vērta. Tu būsi laimīga. Tev būs tā, kā tu gribi, tikai tam ir fanātiski jātic.

Jāmēģina sevi izglītot. Jāizslēdz emocijas, jāpieslēdz loģika, intuīcija, sava izturība, pacietība, stratēģiskā domāšana, mēģināt izdomāt – kā manevrēt situācijā, lai nezaudētu sevi. Nezaudēt eleganci ar visu to, kas ir noticis, arī īpaši smagos brīžos. Mēģināt sevi atjaunot. Ja vajag, pazust kaut kur uz laiku. Pēc sitiena vajag attapties, dot sev nelielu pauzīti un meklēt citus ceļus. Ja ceļš tevi ir ievedis krūmos, varbūt tu dari kaut ko nepareizi. Bet ne visi ir tik drosmīgi un tik stipri. Ļoti labi, ja blakus ir kāds cilvēks. Ja nē, tad jālasa gudri cilvēki, kuri to ir paveikuši. Un atbrīvoties no falšiem cilvēkiem, kuri tevi tikai izmanto, jo tas tevi iztukšo.

Nezaudēt optimismu. Ja pieķērusies kāda slimība vai skumjas, vajag, lai apkārt būtu cilvēki, kuriem tu vari uzticēties, kuri dod tev spēku un var piepalīdzēt. Jo dažkārt mēs esam ļoti vāji, mums vajag atbalstu.

Es gribu novēlēt visām sievietēm labu noskaņojumu un mūžīgu iekšējo jaunību. Ejiet cilvēkos, lasiet grāmatas, ķeriet katru saules stariņu un esiet laimīgas!

Es arī cenšos. Lai ir grūti, lai ir spēks – stipram būt un uzvarēt. Tas ir mans dzīves pantiņš, kuru es dzirdēju ik dienu jau kopš bērnības. Un tas ir pārbaudīts ar dzīvi, nekas pareizāks vēl nav pateikts. Dzīve vienmēr ir cīņa.

Un obligāti nāciet uz Summertime. Katra no jums vienmēr ir laipni lūgta un gaidīta.  Katra no jums ir mīļa manai sirdij. No 9. līdz 13. augustam mums būs ļoti skaisti un interesanti koncerti, kur katra no jums varēs atrast ko īpašu sev, kas ies pie sirds. Es ceru, ka tā būs kā maza špricīte ar vitamīnu “laime”. Un laimes vitamīni ir tas, kas mums vienmēr nedaudz pietrūkst.

Visu labu, visiem bučas,

Jūsu Inese Galante.

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies