Melis Hilla „Nekad nesaki nekad”

Apgāds „Kontinents”, 2006.

Kad bijušie studiju draugi satiekas, kā norunājuši, pēc pieciem gadiem kopš universitātes beigšanas, viena viņu vidū nav... Nav arī stabilākā pāra, kura laimei visi nemaldīgi ticēja. Dzīve mētājusi un bružājusi viņu likteņus, kādu piespiezdama atmest maldus un stāties pretim jaunības muļķībā izdarītai milzu kļūdai; kādu apveltīdama ar negaidītu mīlestību, kādam dāvādama nepelnītu veiksmi...

Melisa Hilla ir Lielbritānijas visvairāk lasītāko autoru desmitniekā un atzītākā mūsdienu bestselleru autore Īrijā. Viņa radījusi romantikas un patiesuma kvintesenci, kas liks aizdomāties, noglabāt dažu vērtīgu atskārtu un vēl ilgi neļaus aizmirst grāmatā sastaptās daudzpusīgās dzīves...

Anotācija

Kādā liegā maija pievakarē draugu pulciņš īsi pirms universitātes absolvēšanas spriež par savu nākotni. Vai Lea kļūs par slavenu šefpavāri? Vai Robina būs grāmatvede? Un ko darīs Olīvija, kas ir šā pulciņa dvēsele un galvenais balsts? Vienu gan viņi zina – ka vienmēr būs draugi, par spīti visam. Jaunie cilvēki norunā tikšanos pēc pieciem gadiem.

Kad aizritējis šis laiks, izradās, ka viņu dzīve gluži nav ritējusi paredzētajās sliedēs. Kāpēc Robina dzīvo Ņujorkā un pat nepieļauj domu par atgriešanos Dublinā? Kāpēc Olīvija sēro? Un kāpēc Lea ir tik nelaimīga, tuvojoties savai trīsdesmit gadu jubilejai?

Kad, apstākļu spiesta, Robina ierodas dzimtajā pusē, seni notikumi viņai liek pavērsties ar seju pret pagātni, no kuras viņa centusies aizbēgt. Pienācis laiks izvērtēt kļūdas un citam citu. Apstiprinās vecā patiesība – nekad nesaki nekad...

Šo grāmatu lasot man tā lika paskatīties arī uz manu draugu attiecībām. Paskatīties no malas kā viņi varētu justies atsevišķākās dzīves situācijās, kad viens otru nesaprotam, kad viens ar otru neaprunājamies, nesazināmies... Šī grāmata nonāca manās rokās tādā brīdī, kad man starp draugiem iestājies klusums, viens ar otru nesazināmies... Gribas domāt, ka šī grāmata nav mana nejaušība, bet, ka tā nonākusi īstajā laikā. Jo tā lika domāt par maniem draugiem. Tā pagrūda mani, lai speru kādu soli. Es zināju, ka man ir kas jādara, jo man nav vienalga, kas notiek. Tikai nezināju ko un kā rīkoties. Kad jau grāmata pie beigām nāca, tad arī nemiers tirdīja uzrakstīt draudzenei vēstuli. To arī izdarīju. Tā šī grāmata mani uzrunāja. Tā ir par draudzību un draugu likteņiem. Tēli bija tā aprakstīti, ka varēja viņiem līdzi just, iejusties. Lasot grāmatu tā vien arī gribējās, kā grāmatā aprakstīts, kādu draudzeņu vakaru, iemalkot kokteili vai vīnu, vai vienkārši būt kopā, izrunāties par visu vai ļauties kādam trakulīgam pasākumam...

Grāmata stāsta, cik ir svarīgi izrunāties par visu, kas sirdi grauž. Viegli tas nav. Bet lai dzīve ietu uz priekšu, nedrīkst turēt sevī to, kas grauž, neliek mieru. Šī viena no tām grāmatām, kuru labprāt redzētu savā grāmatu plauktā.

Iesaku arī jums, sievietes, meitenes, izlasīt šo grāmatu. Ticu, ka tā arī Tev liks šo to saprast, kas ir saistīts ar draudzību...

/Ivetta/