Zinu, ka parasti cilvēki savus ieteikumus izlasīt kādu konkrētu grāmatu citiem sniedz tad, kad grāmata izlasīta. Es savukārt esmu ačgārnīte un nolēmu „ziņot, kamēr vēl karsts”!!!

Pirmā labā ziņa – „Valters un Rapa” atkal ir sarīkojis akciju, kuras laikā daudzām grāmatām (gan vērtīgām, gan, iespējams – ne tik vērtīgām) ir ļoti pievilcīgas cenas – LVL 1.99, LVL 2.99, LVL 3.99, LVL 4.99...nu, varbūt ir arī LVL 5.99, bet, ņemot vērā, ka mans mērķis nav reklamēt minēto grāmatnīcu, bet gan pastāstīt par savu lielisko pirkumu, tad pie cipariem un derīgas informācijas šoreiz sevišķi nekavēšos (jel, piedodiet...).

Mans lieliskais pirkums saucas „Stikla pilis”, kas ir viens no pieciem itāliešu rakstnieka Alesandro Bariko sarakstītajiem romāniem. Jau pāris gadus atpakaļ, lasot viņa romānu „Zīds”, mani tik ļoti aizrāva viņa ļoti izteiksmīgi straujais un dinamiskais rakstīšanas stils, ka grāmatu izlasīju vienā rāvienā (šķiet, divos braucienos uz darbu un mājās). Tieši šis bija galvenais iemesls, kādēļ nedomājot nolēmu nopirkt arī „Stikla pilis” un šo savu neapdomīgo rīcību nemaz arī nenožēloju...tieši otrādi! :)

***

„Kad Kvinnipekas sievietes raudzījās spogulī, viņas domāja par Jūnas Reilas seju. Kad Kvinnipekas vīrieši skatījās uz savām sievietēm, viņi domāja par Jūnas Reilas seju. Jūnas Reilas mati, vaigukauli, pienbaltā āda, acu griezums. Bet vairāk par visu – vienalga, vai tā smietos, kliegtu, klusētu vai vienkārši būtu kā gaidot, - Jūnas Reilas mute. Jūnas Reilas mute nedeva mieru. Tā vienkārši caururba iztēli. Aplipināja domas. „Kādu dienu Dievs uzzīmēja Jūnas Reilas muti. Un tieši tad viņam prātā iešāvās tās dīvainās iedomas par grēku.””

foto:  www.portrait-photos.org

***

„Jo viņus vienoja kaut kas dīvains, - droši vien tas bija noslēpums vai kas tamlīdzīgs. Tāpēc bija tik grūti saprast to, ko viņi teica viens otram, to, kā viņi dzīvoja, to, kādi viņi bija. Varētu sadeldēt smadzenes putekļos, cenšoties saskatīt jēgu dažā viņu rīcībā vai žestā. Un gadiem ilgi varēja nebeidzami jautāt kāpēc. Vienīgais, kas bieži – pareizāk, gandrīz vienmēr vai varbūt patiešām vienmēr – šķita acīmredzams, vienīgais, ko droši varēja apgalvot par visu, ko viņi abi darīja un kādi bija, vienīgais: tajā visā slēpās kaut kas skaists. Skaists.”

***

„Pēnts brīdi domāja.

-Bet cik reižu drīkst?

-Ko tad?

-Darīt riebeklības.

-Ne pārāk daudz, ja gribi kādreiz arī izgulēties.

-Desmit?

-Droši vien mazāk. Ja tās ir īstas riebeklības, tad mazāk.

-Piecas?

-Teiksim, divas...kāda tāpat nejauši gadīsies papildus...”

***

Esmu izlasījusi tikai pirmo nodaļu, pirmās 50 lappuses, taču darbs ir patiesi ieinteresējis un nevaru jau sagaidīt rītdienu, kad būs manas ikdienas divreiz 49 minūtes ceļā, kuras pilnībā varu veltīt lasīšanai (vēl viena tieši pašas grāmatas kā taustāmas vienības priekšrocība – tā ir viegla, tādēļ nav grūti to ielikt somiņā papildus visām citām jau tā ne mazā svarā esošām ikdienā līdzi nēsājamām lietiņām...).

Kā ir – ieinteresēju? :)

Noelle