Reizēm, kad kaut ko ļoti vēlies, savā vēlmē gadās „pārdegt” un, kad kārotais ir iegūts, gandrīz neizbēgama ir vilšanās, jo rezultāts neattaisno uz tā liktās cerības. Tā man gadījās ar Sieviešu Kluba portālā noskatīto un kādu laiku savā īpašumā gaidīto grāmatu „Čuksti smiltīs”.
Novērtējot, no pieciem ābolīšiem grāmatai piešķiru vienu – par labo ideju.
Romāna sižets iecerēts gana aizraujošs: trīsdesmitgadniece Anna pēc šķiršanās no vīra dodas ceļojumā uz Ēģipti. Viņai līdzi ir viņas vecvecmāmiņas, 19.gadsimta mākslinieces ēģiptoloģes dienasgrāmata un smaržu pudelīte. Ar šo pudelīti, kā izrādās, saistīti baisi notikumi 3000 gadu senā pagātnē – un tie sasniedz arī mūsdienas – Annas kajītē lietas sāk patvaļīgi mainīt atrašanās vietas, parādās rēgi, balsis, ceļā satiktie līdzbraucēji sāk savādi uzvesties… ceļojums paliek aizvien baisāks un neparedzamāks.
Katru vakaru Anna lasa vecvecmāmiņas dienasgrāmatu, tādējādi darbība norit gan pagātnē, gan tagadnē – romānā vienlaicīgi attēlots gan ceļojums uz Ēģipti mūsdienās, gan arī sekojam līdzi romantiskam 19.gadsimta mīlasstāstam. Grāmata neapšaubāmi adresēta sievietēm - tajā ievijas mazliet mistikas, mazliet mīlestības, mazliet sievišķu sevis meklējumu. Diemžēl iecerētās romāna idejas izpildījums, manā skatījumā, krietni atpaliek…
Kopā ar romāna varoņiem kuģojot pa Nīlu, apmeklējot pagātnes tempļus un skatot skulptūras, diemžēl neguvu gaidīto iespaidu, pat skaistākais apraksts – saullēkts tuksnesī – neizraisīja gaidītās emocijas. Apraksts tik neoriģinālos teikumos, ka šķietami norakstīti no pastkartēm. Tā jau ir – ja kaut kas aizkustina un ļoti patīk, ir grūti par to uzrakstīt tā, lai citam būtu interesanti lasīt un neliktos pliekani.
Grūti bija iejusties arī romāna galveno varoņu dienās un nedienās, jo tie attēloti diezgan neticami un vienpusīgi – viņi kā lelles iemieso vai nu tikai labās vai tikai sliktās īpašības un dara tikai vai nu sliktas vai nu labas lietas. Patiesībā tādi cilvēki sastopami ārkārtīgi reti, mēs visi esam kā mozaīkas, kuros reizēm kaut kas nobāl, bet reizēm iemirdzas spoži.
Grūti noticēt romāna galvenās varones tēlam, kura trīsdesmit gadu vecumā uzvedas kā pusaudze, izrādot pašapziņas un spriestspējas trūkumu, nespējot pieņemt jebkādus lēmumus, meklējot atbalstu ikvienā cilvēkā, ko sastop. Viņa pati saka: „Vai esmu pati sliktākā cilvēku pazinēja uz pasaules?”. Nu reizēm romānā šķiet, ka tā patiešām ir:). Ja viņa saprot, ka nejauši sastaptais ceļojuma līdzbiedrs regulāri viņai nekrietni melo, vēl vairāk, viņu apzog – vai nešķiet loģiski attiecības ar šo cilvēku pārtraukt? Šķiet dīvaini neskaitāmas reizes vēl ar šo cilvēku diskutēt un, padodoties viņa valdzinājumam, draudzīgi kopā vakariņot.
Vēl viens romāna galvenajai varonei nepārvarami grūts uzdevums ir izvēle starp diviem „romantiskiem aplidotājiem”. Bērnišķīgā attēlojuma ziņā var vilkt paralēles ar bestsellera „Krēsla” Bellas mīlasstāstu, svārstoties starp diviem pielūdzējiem. Tomēr tas, kas „Krēslā” šķiet mīļi un romantiski, ieskanoties pirmajai pusaudžu mīlai, pieskārieniem, mulsumam, šajā grāmatā diemžēl „neskan”, bet liekas nedaudz muļķīgi… Tad jau „Krēslas” pusaudžu rīcība šķiet pieaugušāka, jo viņi situācijas vismaz risināja „bez roku palaišanas”.
Romāns patiks mistikas cienītājām – aprakstītas vairākas ainas ar mistiskiem sievišķiem rituāliem, lai gan tie nesekmējas ar gaidītajiem rezultātiem - bet par to nerunāsim, lai nenojauktu intrigu :). Romāns patiks pārliecinātām feministēm – jo romānā attēlotie vīrieši maz spēj ietekmēt darbības gaitu, ir vāji un ne visai gudri. Garīgi stiprākās un gudrākās romānā attēlotas sievietes.
Simpātiskākais romānā man šķita attēloto jauno Ēģiptes arābu dzīvesprieks un bezbēdība, spēja dzīvot viegli, neplānojot, neprātojot. Pat lielākās sāpes izdzīvojot viegli. Romāna vārdiem runājot, – Inshallah! – jeb viss ir Allaha rokās.
Uzraksti par savu pēdējā laika labāko grāmatu!>>
