Grāmata, kas 2007.gadā ilgāk par gadu atradās Amazon.com pirktāko grāmatu saraksta augšgalā, nupat izdota arī latviski un ieņēmusi arī stabilu trešo vietu grāmatu nama „Valters un Rapa” pirktāko grāmatu topā.

Turklāt reti kuru grāmatu esmu lasījusi tik cildinošas atsauksmes. Mana ziņkārība bija saintriģēta un ķēros pie lasīšanas!

 Ko jūs teiktu, ja kādu dienu jums būtu iespēja satikt Dievu? Jā jā, to pašu Dievu, visa radītāju un pasaules valdnieku. Ko jūs viņam teiktu? Un ko Dievs teiktu jums? Grāmatas „Būda” galvenais varonis, pusmūža vīrs un piecu bērnu tēvs Makenzijs piedzīvo šādu -  reālu un dzīvu satikšanos ar Dievu.

Pirmais un galvenais  jautājums, ko Makenzijs risina savas brīnumainās tikšanās laikā ir, kāpēc pasaulē ir sāpes un ļaunums, un kāpēc Dievs tos nenovērš. Grāmatā sniegtā atbilde ir ne īpaši oriģināla – ļaunuma sakne ir cilvēku novēršanās no Dieva, cilvēku neatkarība, kuru Dievs nevēlas apspiest. Dievs Makenzijam saka (runājot sieviešu dzimtē, jo pačukstēšu, ka Makenzijam Dievs iesākumā parādās kā sieviete, pie tam melnādaina – diezgan atgādinot Orākulu no filmas „Matrix”):

„Neviens nezina, no kādām katastrofām es esmu glābusi pasauli, jo cilvēki neredz to, kas nekad nav noticis. Viss ļaunums ceļas no neatkarības, un neatkarība ir jūsu izvēle. Ja man vajadzētu vienkārši atsaukt visas neatkarīgās izvēles, tā pasaule, kuru tu pazīsti, vairs neeksistētu un mīlestībai nebūtu nozīmes. Šī pasaule nav spēļu laukums, kurā es sargāju visus savus bērnus no ļaunuma. (..) Ja es likvidētu cilvēku izvēles sekas, es iznīcinātu mīlestības iespēju. Mīlestība, kas tiek uzspiesta, vairs nav mīlestība. ”

Grāmatas galvenā vērtība, manuprāt, nav tās filozofija – tā īpaši neko jaunu nepiedāvā un ne ar ko nepārkāpj kristietības stingros ietvarus – sludinot dzīvo un reālo Dieva trīsvienību, Dieva mīlestību pret katru tuvāko, ieteikumu piedot viens otram tāpat kā Dievs piedod visiem saviem bērniem, ielaist Dievu savā dzīvē. Vienīgā „izkāpšana no kristietības rāmjiem” grāmatā ir cilvēku atbrīvošana no bailēm no Dieva soda un no Baznīcas reglamentu burtiskas ievērošanas. Grāmatā Jēzus saka:

„Kā jau teicu, es neradu institūcijas; tā ir nodarbošanās tiem, kuri grib spēlēt Dievu. Tāpēc tev taisnība, es neesmu sajūsmā par reliģiju. Kāpēc lai man tas viss patiktu? Tās ir cilvēku radītas šausmu trīsvienības, kas posta zemi un krāpj tos, kurus es mīlu. (..) Vienkārši izsakoties, šīs šausmas ir rīks, ko daudzi izmanto, savu drošības un kontroles ilūziju balstīšanai. Cilvēki baidās no nenoteiktības, baidās no nākotnes. Visas šīs institūcijas, šīs struktūras un ideoloģijas ir bezcerīgi pūliņi radīt kādu noteiktības un drošības izjūtu tur, kur tādas nav. Sistēmas nespēj dot drošību – to spēju vienīgi es.”

Manuprāt, grāmatas galvenā vērtība ir siltumā, aizkustinājumā un drošības sajūtā, ko tā rada lasītājā. Doma, ka Dievs ir persona - reāls un dzīvs, tikpat kā tu un es, turklāt viņš katru savu bērnu „sevišķi mīl” un ietver savos apskāvienos ik brīdi, ir aizkustinoša un nomierinoša. Neprātojot, vai tā ir taisnība vai ne – ko mēs arī neuzzināsim cerams vēl ne tik drīz, bet pavadīsim vēl daudz skaistu dienu te, zemes virsū – šīs aizkustinošā grāmata sniedz pozitīvas emocijas un palīdz mums dāvāt mīlestību un mieru viens otram.

Kas grāmatā mazliet kaitināja – nedaudz pamācošais un kategoriskais stils (bet Dievam tas jau piedodams, vai ne?) un krietnā deva amerikānisma, sākot ar hamburgeriem un beidzot ar nemitīgu apskaušanos un asaru liešanu. Latvieši šai ziņā ir nedaudz rezervētāki, vai ne? Tomēr grāmatas pozitīvā deva bija daudz lielāka par šīm sīkajām nepilnībām.

Visam pāri - mīlestības siltā straume. Kā grāmatā saka Dievs:

„Mani nolūki nav domāti ne manai, ne tavai ērtībai. Mani nolūki ir vienmēr un tikai mīlestības izpausme”.

Vai jūs jau izlasījāt šo grāmatu? Kādas ir jūsu domas par to?