Zinātne joprojām mums nevar sniegt drošu atbildi, vai uz Marsa ir vai kādreiz bijusi dzīvība, vai arī tā uz Marsa nav un nekad nav bijusi.

Neviena cita no Saules sistēmas  planētām nav raisījusi tik daudz hipotēžu, gaidu un cerību, ka Visumā neesam vieni. Šādus minējumus sekmējusi Marsa līdzība ar Zemi: lai gan šī planēta ir divas reizes mazāka, tomēr tāpat kā Zemei, tam ir gadalaiki, polārās ledus cepures, vulkāni, kanjoni un vējš.

Jau vēlajos viduslaikos astronomi uzskatīja Marsu par apdzīvotu, īpaši, kad atklājās, ka uz Marsa mainās nakts un diena līdzīgi kā uz Zemes.1877.gadā itāļu astronoms Džovanni Virdžīnio Skjaparelli, lūkojoties teleskopā, ieraudzīja uz sarkanās planētas šauru, taisnu līniju tīklu, kurus nosauca par "kanāliem", kuri šķietami liecināja par saprātīgas dzīvības esamību uz Marsa - zinātnieki domāja, ka kanālus izveidojuši saprātīgi Marsa iedzīvotāji, lai ar ūdeni apgādātu sausos ekvatoriālos rajonus no polos kūstošajiem lediem. Bija pat domas, ka līnijas atstājuši lieli Marsa dzīvnieku bari.

Šis atklājums izsauca plašu rezonansi sabiedrībā – radīja „Marsa drudzi” visā pasaulē. Tomēr sekoja vilšanās – sākot ar 20.gadsmita sākumu, teleskopu kvalitāte būtiski uzlabojās un 1909.gadā tika noskaidrots, ka šādu kanālu vispār nav – tā ir tikai optiskā ilūzija. Tomēr iespējams, ka mirušais Marss nemaz nav miris :). Zinātnieki nenoliedz iespēju, ka dzīvība uz Marsa ir eksistējusi pagātnē vai eksistē patlaban – piemēram, baktērijas, kas slēpjas zem zemes tumsā un aukstumā, tādēļ joprojām šai jomā tiek veikti pētījumi.

Populāra ir arī teorija, ka dzīvība uz Zemes ir cēlusies, uz Zemes nonākot dažādu kosmisko sadursmju rezultātā radušos iežu daļiņām – tādām, kādas tika atrastas Antarktīdā. Zinātnieki ir secinājuši, ka šīs atlūzas nekad nav uzkarsušas līdz tādai temperatūrai, lai baktērijas, kas atrodas to iekšienē, varētu iet bojā. Tādā veidā dzīvība no vienas planētas pārceļojusi uz otru. Tā ka, iespējams, mēs visi esam marsieši :)

Zinātniskās fantastikas jomā Sarkanās planētas iedzīvotāji iedvesmojuši daudzus jo daudzus stāstus, romānus, filmas. Viens no klasiskākajiem – Reda Bredberija 1950.gadā izdotais romāns „Marsiešu hronikas”. Latviski tas pirmoreiz tulkots 1967.gadā sērijā „Fantastikas pasaulē” un šogad to atkārtoti piedāvā apgāds „Zvaigzne ABC”.

Grāmata ir arī ekranizēta 1980.gadā „The Martian Hronicles”. 1995.gadā izveidota arī datorspēle „The Martian Chronicles Adventure Game”, kurā spēlētājs var mēģināt no jauna veidot pirmos kontaktus ar marsiešiem un kolonizēt Marsu līdzīgi Bredberija grāmatas sižetam.

Grāmatā apkopoti fantastikas stāsti par Marsu un marsiešiem, kurus rakstnieks pirms tam publicējis periodiskajā presē, kopā it kā veidojot hroniku par Marsa kolonizācijas vēsturi. Pirmie stāsti veltīti pirmajām ekspedīcijām uz Marsa, kad veidots pirmais kontakts – un visai asprātīgi risinājumi, kā trauslie, cilvēkveidīgie marsieši bez jebkādiem ieročiem uzvar pirmās ekspedīcijas un tās nekad vairs neatgriežas uz Zemes. Nākošā stāstu grupa pārsteidz mūs ar to, ka zemes cilvēki jau lielā skaitā pārcēlušies uz Marsa, iekārto to „pa savai modei”, bet marsieši ir izmirusi civilizācija. Tikai retumis vēl atsevišķi izdzīvojušie marsieši veido kontaktus ar cilvēkiem. Tomēr, tā kā uz Zemes draud karš, Marsa kolonizācija beidzas un  cilvēki masveidā dodas atpakaļ uz Zemi. Pēdējā stāstā pēc kara izdzīvojušie cilvēki pārcēlušies uz dzīvi uz Marsa, kļūstot par pirmajiem marsiešiem.

Nerunājot par to, ka tā ir klasika visiem zinātniskās fantastikas faniem, grāmata ir arī jautra un dzīvespriecīga izklaide ar mazu devu nostaļģijas par „zudušo ideālo pasauli” bez tehnoloģijām, bez steigas un stresa - un ar mazu devu pārdomām par sabiedrības vērtībām, par cilvēces likteni. Lasās viegli un ātri!

Attēls ņemts no: www.enjoyfrance.com