Gaisma, kuru mēs pazaudējām

Linduchy
Linduchy 9. novembris 2017 15:33
292

“Dažas attiecības atgādina meža ugunsgrēku – tās ir spēcīgas un aizraujošas, plašas un bīstamas un var tevi sadedzināt, pirms sapratīsi, ka ar tevi ir cauri. Bet citas attiecības ir kā pavarda uguns – tās ir stabilas, pamatīgas, omulīgas un barojošas.”

Džilas Santopolo grāmata “Gaisma, kuru mēs pazaudējām” ir emocionāli piesātināts stāsts, kura sākums ir 11. septembrī – datumā, kurš ir kļuvis par nozīmīgu dienu ASV vēsturē. Cilvēkiem šis datums, dienas notikumi un piedzīvotais paliks atmiņā uz mūžiem.

Lūsijai un Geibam tā bija iepazīšanās diena. Attiecības, kuras aizsākās ar traģēdiju. Viņu mīlestība līdzinājās meža ugunsgrēkam – spēcīga, aizraujoša un plaša, bet arī egoismam tajā atradās sava vieta. Geibs bija Lūsijas gaisma, viņa nespēja bez viņa dzīvot, tvēra katru kopābūšanas mirkli. Arī Lūsija bija Geiba gaisma un iedvesmas avots. Taču ar to bija par maz, Geibs tiecās izrauties no Ņujorkas, doties uz karstākajiem karadarbības punktiem, lai iemūžinātu notiekošo fotogrāfijās. Lai arī cik ļoti viņš mīlētu Lūsiju, tomēr viņa sapnis bija pirmajā vietā. Arī Lūsijai bija savs sapnis, tāpēc viņa nepiekrita atteikties no tā, lai dotos uz nekurieni. Abu jauniešu attiecības bija spožas, kaisles piepildītas un dzirksteļojošas. Un viena nodevīga dzirkstele piešāva šīm attiecībām nevaldāmu uguni, beigās sadedzinot tās. Un sirdī palika vien pelni.

Geibs izbaudīja adrenalīnu, fotogrāfējot ciešanas, sāpes un izmisumu cilvēku sejās. Viņš kļuva slavens. Geiba bildes papildināja nozīmīgu izdevumu rakstus. Viņu intervēja. Un viņa gaismas piepildītākos darbus apvienoja izstādē.

Bet Lūsija mocījās un cieta. Viņa domāja, ka dzīve ir galā, jo mīlestība ir sadedzinājusi viņu. Līdz viņas dzīvē ienāca Darens – ar cita veida mīlestību. Viņu mīlestība bija rāma, stabila, paredzama un sildoša kā pavarda uguns. Viņš saudzīgi rūpējās par Lūsiju, lutināja viņu, sagādāja pārsteigumus un visu rūpīgi plānoja. Un lai arī Lūsija jutās labi ar Darenu, tomēr katra ziņa un tikšanās ar Geibu atkal un atkal piešāva dzirksteli viņas prātā. Lūsija ļāvās straumei, veidoja attiecības ar Darenu, apprecējās ar viņu un dzemdēja bērnus, taču nemitīgi salīdzināja abus vīriešus.

Šī grāmata ir uzrakstīta interesantā veidā – kā saruna. Lūsija sarunājas ar Geibu, lai pieņemtu svarīgu un ļoti sarežģītu lēmumu dzīvē. Lasot šo grāmatu, bija interesanti sekot līdzi Lūsijas domām un emocijām attiecībās ar Geibu un tad attiecībās ar Darenu. Es piekrītu tam, ka katrās attiecībās mēs kaut ko ņemam no partnera un kaut ko atdodam viņam. Mēs pielāgojamies otram, kļūstam mežonīgāki vai tieši pretēji – rāmāki. Daudzi no mums pakļaujas dzīves straumei un iekļaujas sabiedrības noteiktajos normalitātes rāmjos – karjera, laulība, bērni, māja, ceļojumi un … sekss 2 reizes mēnesī (labākajā gadījumā). Bet ko iesākt, ja sirds alkst pēc kaut kā vairāk? Ne nu gluži pēc nevaldāma meža ugunsgrēka, bet vismaz ugunskura brīvā dabā, ar zvaigžņotām debesīm un dzirkstelīšu rotaļām gaisā.

Skaisti, aizkustinoši un baudāmi uzrakstīts romāns, kurā satiekas divas dzīves, divas mīlestības un viena izvēle…

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies