Gads uz Bis

LosOjosVerdes
LosOjosVerdes 6. janvāris 2016 20:35
1681

Jau esmu minējusi, ka katra gada pēdējās dienas izskaņā rakstām vēstules sev ar vēlmēm, ar sapņiem, idejām, ko esam nolēmuši realizēt nākamajā gadā. Vēstuļu saturs parasti ir pilns solījumiem izdarīt tā un vai šā. Manas vēstules ir vienmēr pārdomātas, izsvērtas un reālas. Nekādi "iemācīties japāņu valodu" vai aizbraukt uz Antarktīdu un nodzīvot mēnesi". Kaut arī tas, protams, būtu realizējami:D

Kad šī gada beigās atvēru 2014.gada nogalē rakstīto, sapīku. Jo no maniem 8 punktiem piepildījusi biju tikai 3. Meitenes, tikai 3 savas vēlmes biju realizējusi. Taču, sākot pārdomāt, kāpēc tā, sapratu, ka tikai divos punktos ir vainojams mans slinkums vai labāk to nodēvēt par neuzņēmību, bet pārējais nerealizēts palika tapēc, ka liktens ar mums izspēlē dažādus jokus, ko mēs nudien iepriekš nespējam paredzēt. Jo mēs uz šīs pasaules nedzīvojam vieni, mūsu darbības vai tieši otrādi- kaut kā nedarīšana ir atkarīga arī no līdzcilvēku izdarībām. Taču lai gan it kā tik daudz nepiepildīta, gads ir bijis vienkārši brīnišķīgs. Man liekas, es beidzot pa īstam pieaugu. Tiešām, tiešām! Pieaugu, jo iemācījos pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Bez fatālisma gan, bet bez meitenigiem sapņiem un ekspektācijām no nez kurienes.

Gads bija ceļojumu pilns. Jau pirmās gada dienas pavadījām tik veldzējošā atpūtā Pērnavas SPA, ka nebija nekādas vēlmes izlīst no tiem ūdeņiem, baseiniem un pirtīm. Tas tik tiešām ir tā vērts. Iepriekš ar diezgan lielu smīnu vēros tajos, kas apgalvoja, ka SPA ir forša lieta, vienmēr biju skeptiska pret kopējām pirts padarīšanām un vienā burbuļvannā ar svešiniekiem sēdēšanu. Bet šobrīd kā reiz atkal apsveram vairantu, ka varētu doties uz kādu tuvās kaimiņzemes ūdens centru. 

Un kā gadu iesāksi, tā arī turpināsi, vai ne? Vairākas reizes aiz nekā darīt:) aizpeldēju pāri jūrai uz  Stokholmu. Vēl īsti nesaprotu, vai man patīk pati pilsēta, bet tās muzeji bērniem gan ir fantastiski labi. Un viņu metro stacijas ir veseli mākslas darbi. Runā, ka Stokholmas metro esot viens no skaistākajiem pasaulē.20160106192626-32558.jpg

Tad atkal mana iemīļotā Anglija, Londona. Uhhh, cik daudz vēstures, kāds grandiozums, kāds skaistums un senatnīgums. Wizzair šodien lētās biļetes-būs laikam atkal jānopērk:) 

Hamburga un citas Vācijas pilsētas un pilsētiņas. Super piedzīvojums gan bērniem, gan vecākiem iekš atrakciju parka un safari parka, kur zvēri staiga brīvā vaļā un kur tu patiesi vari pieskarties  pa logu iebāztam zebras degunam un izsvērt, vai tā ir melna vai balta.20160106195835-93534.jpg

Un pa vidam daudzie jo daudzie braucieni pa mūsu pašu Latviju. Jēzus, cik tā ir skaista! Biju to aizmirsusi, nebiju spējusi to saskatīt līdz šim. Bet ir tik fantastiski forša sajūta pamosties agri jo agri Vidzemes augstienes lauku mājās, kailai izbrist pa rasu vai, saulei rietot, uzskriet Dziesmu svētku kalnā un nolūkoties, kā tā iekrīt skaistajā ezerā. 20160106195653-41269.jpgAaaaa, kāds skaistums. Kāds svētums! Kāds latviskums! Kāds mans! Iemīlējos savā zemē. Tas ir ļoti liels mans šī gada piedzīvojums. Izbraukājām visu, izņemot pašu tālāko Latgali. Tas šim gadam. 

Tuvējās ārzemes, kur aizskriet jebkuru nedēļas nogali, ir kā balzams dvēselei, lai atvilktu elpu pirms ikdienas lēcieniem un skrējieniem. Jā, atsāku skriet krosiņus, ko gan (par nožēlu jāatzīst), pēdējos mēnešus neesmu darījusi. Bet tā fantastiski labā sajūta, kad mīnusos ap plkst.6 vieglā riksītī izskrien laukā pa vārtiņiem, bet vienīgais, ko sastop savā ceļā, ir pārtuntuļojušies ļautiņi, kas vēl miegaini dodas savās ikdienas gaitās. Bet mani pārņem neizsakāma laimes sajūta, ka esmu saņēmusies, ka es ne tikai velkos, bet skrienu, lai ieelpotu svaigo gaisu krūtīs, kas sniedz sajūtu, ka tu esi šeit un tagad. Mīļās dāmas, skriet-tas ir tik dzīvespriecīgi. Nu kaut vai pastaigāties ātrā solī. Tā, lai mazliet piekūst. Lai jūti, ka elpo. Lai jūti, ka tava sirds krūtīs pukst. Apsolos, ka atsākšu skriet, bet jūs apsoliet, ka jūs vismaz pamēģināsiet:)

Ieguvumi pagājušajā gadā bija ļoti daudz-skaistu izbraucienu, bērnu sagādātie panākumi, mazās meitiņas runāt sākšana (nu vismaz saprotama:)), lielā dēla mērķtiecība, kas vainagojās ar spēju iestāties izvēlētajā skolā. Tas viss ļauj būt apmierinātai un liek uzsist pa plecu sev, sak:"Redz, cik laba mamma esmu". Bet es arī esmu. Kaut reizēm esmu nenormāli nikna uz viņiem, sakliedzu utt., tik un tā viņi ir mani foršākie bērni pasaulē. Pavadot tik daudz laika kopā kopīgos izbraucienos, jau vislabāk var pavērot otru, noskatīties, kā viņš domā, kā rīkojas, un tas, ko es redzēju, man patika:) 20160106200859-31568.jpg

Bet dzīve jau nebūtu dzīve, ja nebūtu jāsaskaras arī ar kādu zaudējumu. Nē, nē, no dzīves pavisam man neviens neaizgāja, bet no manas dzīves gan. Bieži esmu domājusi, vai es visu izdarīju tā, kā vajadzēja, tā, kā ir pareizi. Manuprāt, es izdarīju vairāk. Es arī gribu, kaut būtu darījusi vēl vairāk, bet tik pat labi zinu, ka viss būtu beidzies tāpat kā šobrīd jau ir. Un darot vēl daudz vairāk jau zaudētu pati sevi. Vairs arī par to daudz nedomāju, Esmu to aizslēgusi sevī. Bet kad nu iedzeru kādu vīna glāzi vairāk vai vienkārši sentimentāls noskaņojums, tad ir grūti sirdij likt saprast, ka cilvēks, ar kuru pavadīta visa dzīve kopā, visa, no pirmajām 15 dzīves minūtēm sākot, ir tik svešs. Ka dzīvē var tā notikt, ka tuvākais cilvēks spēj izrīkoties vai izrunāties tā, ka nespēj noticēt ne dzirdētajam, ne redzētajam. Un tad Tu tveries pie katra mazākā salmiņa, pie vissmalkākajām bērnības atmiņām, kurās jūs abi sēdējāt vienā vannā vai abi sūcāt mammas pienu, tikai katrs no citas krūts. Tu to visu mēģini atsaukt atmiņā, lai spētu iestāstīt sev, ka ne jau viņš, bet tas ārējais ienaidnieks ir vainīgs. ....Bet nav. Un tad man ir arī jādomā, vai piedot var visu. Un kas notiek, kad it kā tiek piedots. 

Bet dzīve ir dzīve. Tik skaista! Tik pamācoša! Un dzīve, ko gribas dzīvot vēl un vēl! 

Šis gads ir gads, ko no tiesas vēlētos izdzīvot vēlreiz. Neko nemainot, neko neuzlabojot un neizlabojot. Izdzīvot ar tām pašām asarām, tiem pašiem smiekliem, tām pašām dusmām un laimes sajūtu. Ar tām pašām melni baltajām zebras svītrām. Ar tādu pašu krāšņumu kā titulfoto rožu zieds, un tikpat ērķšķīšiem. Asiem, bet pamodināt spējīgiem.

Bet tā kā šis, Jaunais gads, ir Pērtiķa gads - manējais, - tad ticu, ka šis būs vēl vairāk mans! To, mīļās dāmas, novēlu arī jums-lai 2017. gadā, atskatoties uz iepriekšējo gadu, jūs spētu teikt, ka tas bija jūsu! 

P.S. Titulfoto no manas Dzimšanas dienas. Vairs gan ne 16:)

Blogo Sieviešu Klubā un saņem dāvanu no Herbalife SKIN

20151214152811-95744.jpg

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
LosOjosVerdes 7. janvāris 2016 10:06 VIT@

Ceru, ka pozitīvas:)

Ciao 7. janvāris 2016 09:32

pārdomas , pārdomas par savu gadu radās :)

LosOjosVerdes 7. janvāris 2016 09:29 ilzy

:)

ilzy 7. janvāris 2016 09:03

Jauks un sirsnīgi patiess blogs! :)

LosOjosVerdes 7. janvāris 2016 08:38 hiperkeri

Paldies, paldies:) Es tieši ilgi domāju, vai likt šo foto, jo tur esmu pilnīgi bez kosmētikas, tikko pamodusies. Un domāju, vai hiperkeri nešausmināsies, redzot manu "kailumu":D

LosOjosVerdes 7. janvāris 2016 08:37

Jā, man arī tā zebra patīk. Kā paskatos tos safari foto, vienmēr acu kaktiņi pavelkas uz augšu:)

hiperkeri 7. janvāris 2016 08:33

Blogs lielisks! Paldies,ka dalījies! Par tām apņemšanām- skaties no gaišās puses= re,veselus 3 punktus izdevās! Tas tak jau ir daudz:)
Jā,zebra ir lieliska:)
Un šogad es gadu sagaidīju,ar bērniem un draugiem slidinoties ar padibeņiem no kalniņa:D:D Kāds gads būš,to vēl redzēsim:)
Un daudz laimes tajā Dzimšansdienā:):)

Linduchy 7. janvāris 2016 08:30

aaaaaaa, tā zebra - the best :D (Y)

pece 6. janvāris 2016 21:44

Gads, kurā paveikts ir ļoti daudz!