Feja bezvārde

Ardlem
Ardlem 16. oktobris 2015 16:24
1053

Reiz sensenos laikos aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem trejdevītajā karaļvalstī dzīvoja kāda feja. Feja kā jau feja – jauna, skaista un gudra. Visu viņa prata, viss viņai padevās. Kam klāt pieķērās, tas kā pa diedziņu aiztecēja. Tikai bēda viņai bija viena – fejai nebija vārda. Līdz ar to, neviens nezināja, ka paveiktais ir viņas darbs. Feja par to ļoti noskuma un izlēma doties pasaulē sev vārdu meklēt.

Gāja feja vienu dienu, otru un trešo, līdz trejdevītās dienas vakarā nonāca pie kāda avotiņa, kas tecēja gleznainā ielejā laukā tieši no klints. Feja piesēda pie tā, noskaloja rokas, nomazgāja muti un teica avotiņam:

-          Mīļais avotiņ, dod man, lūdzu, vārdu!

Avotiņš neko neatbildēja, vien jautri čalodams, steidzās tālāk uz lielo upi. Fejai palika ļoti sērīgi un viņa sāka raudāt. Raudāja feja visu vakaru, nakti, rītu, dienu un vēl vienu vakaru, nakti, rītu un dienu... Tad trešās dienas rītā feja norima raudāt. Nomazgājās avotiņā un izlēma – labi!, tas nekas! Došos tālāk un noteikti sev atradīšu vārdu!

Te, kur gadījies, kur ne, smalkā vizuļojošā tīmeklītī pie fejas nolaidās zirneklītis.

-          Feja, mīļā feja! – zirneklītis teica. – Paldies tev par palīdzību!

-          Ko es tev varēju līdzēt? – brīnījās feja

-           Tu ar savām asarām noskaloji smagos smilšu graudus, kuri bija uzbiruši uz mana tīmeklīša, un es atkal esmu brīvs un varu baudīt silto sauli. – zirneklītis priecājās un sniedza fejai kādu mazu maisiņu. – Ņem, dārgā feja, tā ir mana dāvana tev. Es zinu, ka tu meklē sev vārdu, tāpēc es tev uzdāvināšu dažus burtus.

-            Paldies, mīļo zirneklīti! – feja priecājās un pieņēma no zirneklīša burtu maisiņu.  

Tad viņa izbēra burtus no maisiņa un lasīja sanākušo vārdu – A r i a d n e. Ariadne! Fejai patika viņas vārds un viņa priecīga steidzās mājās. 

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Linduchy 16. oktobris 2015 18:30

Skaists stāsts :)