Es mīlu savu auto jeb sabiedriskais sabiedrības spogulis

pece
pece 13. augusts 2014 20:09
1466

Ir svētdienas vakars. Līdz Rīgai nepilni 100 km. Pa ilgiem laikiem stāvu sabiedriskā transporta pieturā un kopā ar vēl dažiem potenciālajiem pasažieriem nepacietīgi veramies šosejas līkumā, cerot ieraudzīt gaidīto autobusu. Te jau tas nāk! Mazliet nokavējies, bet priecīgi murrājošas rūkoņas pavadīts. Nelielais bariņš sarosās. Kāda sieviete ieņem labākās iekāpšanas pozīcijas potenciāli vietā, kur pretī apstāsies autobusa durvis, vairāki jauni vīrieši ņem rokās savas ceļa somas un mudīgi pierūmējas sievietei blakus. Nedomājiet, ka kāds te būtu gatavs kādam dod priekšroku. Visi cer uz kādu brīvu sēdvietu. Cīņā iesaistīties nevēlos, ar interesi raugos notiekošajā.

 

Sakāpjam busā – brīnumu nav, visas sēdvietas aizņemtas, šajā pieturā iekāpušie paliek gribot. Nav jau nekāds brīnums – svētdienas vakars, laiks labs, jūra visus brīvdienās ir vilinājusi un galu galā šis ir pēdējais autobuss šodien. Viens no jaunajiem vīriešiem laimīgs iekārtojas uz vidējo durvju kāpnītēm, izvelk mobilo telefonu un pieslēdzas netam, ienirst neta dzīlēs. Pārējie mēģina atrast ērtāko stāvēšana pozu.

 

Nākamajā pieturā ietraušas aktīva kundzīte ap gadiem 60. Vienā rokā turot sarkano RIMI iepirkuma somu piekrāmētu ar lauku labumiem, otrā RIMI auduma maisiņu. Pāri somai lombrēciju pušķis, kas man atsauc atmiņā skolas gadus un pirmo septembri. Sieviete pārlaiž skatienu salonam un skaļi jautā:

 

 – vai tiešām nav nevienas brīvas sēdvietas?

Būtu dīvaini, ja tāda būtu, bet bariņš ļaužu būtu izvēlējušies tāpat vien pastāvēt.

-          Lūdzu pārjautājiet vai aizmugurē tiešām nav nevienas sēdvietas!?

Sieviete jau pacēlusi balss toni un balsī jūtama neapmierinātība. Saprotot, ka tiešām sēdvietas aizņemtas, metas virsū tuvākajiem sēdētājiem ar jautājumiem un niknu skatienu:

-          Vai te visi brauc līdz pašai Rīgai?!? Tiešām visi?

 

Kāds pasažieris neiztur un atzīstas, ka plāno izkāpt pusceļā. Sieviete piestutējas blakus. Iebāž RIMI auduma maisu vienā pusē augšējā bagāžas novietnē, bet puķu pušķi otrā. Mēģina iegrozīt ejā kaut kā lielo RIMI iepirkuma maisu, tas īsti negrib padoties. Neies jau piemaksāt 40 centus un to novietot autobusa bagāžas nodalījumā, labāk lai traucē pašai un citiem pasažieriem.

 

Autobuss klusi murrājot un ieaijājot dodas tālāk. Pamazām pasažieru uzrodas aizvien vairāk. Lielākā daļa pasažieru guļ. Te pēkšņi uzstājīgi sāk zvanīt telefons. Puse jau pamodusies, bet telefons turpina zvanīt. Beidzot to apklusina kāda sieviete :

-          Jā! Es gulēju. Jā, man nāk miegs. Jā, piezvani vēlāk.

Nesaprotu, kāpēc nevar izmantot zvana režīmu „klusums” vai „vibrēt”, kamēr guli. Sīkums, mani jau nepamodināja.

 

Viens no pasažieriem vīriešiem kļūst manāmi aktīvs. Knosās pa sēžamo. Pamodina savu blakus sēdētāju. Izrādās ēst sagribējis. Meitene izvelk no somas, kas atrodas puisim starp kājām, pārtikas termosu. Pats jau laikam nav spējīgs neko savā somā atrast vai pagaidīt kamēr meitene pamostas, ka tik nenomirst no bada! Pa autobusu izplatās sastāvējušu kotlešu smārds. Par smaržu to grūti nosaukt.

 

Vai zināt kā atšķirt pārīšus no citiem pasažieriem?

 

Elementāri – ja vienā beņķī blakus sēž abu dzimumu pārstāvji un vīriešu kārtas pārstāvis sēž loga pusē, tad gandrīz 100% tie ir pārīši. Doma jau skaidra, nedod Dievs kāda tante vai okulīc, vai māte ar bērnu palūgs piecelties un palaist apsēsties. Tagad vismaz attaisnojums – var skatīties laukā pa logu un izlikties citus nemanām.  

 

Atbrīvojas vieta blakus slaidam, jaunam cilvēkam, kurš mudīgi aicina pārsēsties sev blakus meiteni. Puisis līdz šim brīdim ir skatījies filmu portatīvajā datorā, kamēr viņa meitene ir auklējusi kārtīgu pārtikas maisu. Labs darbu sadalījums!

 

Strauji tuvojamies gala mērķiem, aizmigušie mostas un liela daļa metas stumdīties un grūstīties, krāmēt mantas, stūķēt somās un ķeselēs. Mudīgi jācenšas lielās somas no krēslu apakšām pārvietot ejās starp tur stāvošiem ļaudīm. Pārņem sajūta, ka mēs nevis izkāpsim autoostā, bet tiksim katapultēti nezināmā virzienā un īsti nezināmā un iepriekš neparedzamā brīdī.

 

Beidzot autobuss apstājas, izkāpju laukā, ieelpoju silto vakara gaisu un galvā virmo tik viena doma – cik labi, ka tik reti iznāk baudīt šos labumus! Mani ķer skaidra atklāsme -  es mīlu savu auto!

 

Bilde no šejienes.

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Rebeka 15. augusts 2014 00:04

Es 18 gados rāvos nolikt ātrāk tiesības un kopš tā laika arī reti braucu ar sabiedrisko :) Cilvēku sarunas mani netraucē, arī pilnā autobusā brīdi varu pabraukt, bet mani tracina smirdīgi cilvēki, un mobīlie ar ieslēgtiem taustiņu signāliem... Brrr...

Kerstyna 14. augusts 2014 21:51

Autobuss - tas ir sabiedrības mikromodelis. Braucu bieži, no Rīgas līdz manam nekurienes vidum ir apmēram 3 stundas brauciena....
Reizēm pat gribās teikt - pagaidiet, nekāpiet ārā - es gribu zināt, kas ar to jūsu draudzenes meitas draudzeni beigu galā notika :D tas par tām sarunām autobusā :D Pati parasti lasu, kamēr vien var ko saskatīt, vai skatos pa logu un domāju - daudz ko var izdomāt... arī kādu stāstiņu priekš SK :)

pece 14. augusts 2014 12:32 Nikte

Rīgas sabiedrisko izbaudu regulāri, tur jau kaut kā pierasts :D

vecsprofils 14. augusts 2014 11:56

(Y)
Ar aizrautību palasīju atminoties tos laikus, kad arī aktīvi izmantoju sabiedrisko Rīgā :)

mazaa raganina 14. augusts 2014 09:45

Paldies,ka padalījies.
Es esmu auto atkarīgā, tas laikam izsaka visu!

Linduchy 13. augusts 2014 21:30

Paldies, Tavs blogs šovakar lika pasmaidīt :D (Y)(F)

Nikte 13. augusts 2014 20:45

Tas nav nekas ar braucienu ap pl.18 vakarā (pēc darba) jebkurā sabiedriskajā transportā Rīgā!Tad dažu brīdi iet pa gaisu ne tikai lamu vārdi,bet arī maisiņi un dunkas :D
Man arī gribas savu auto,bet no otras puses..man nebūtu to interesanto,noklausīto,noskatīto stāstu iz dzīves ;)