Es izdarīju TO!

Kerstyna
Kerstyna 10. oktobris 2017 00:52
293

Jā, es izdarīju TO. Es pametu viņu un aizgāju šopingā uz Alfu. Unnnn, lai cik ķecerīgi tas neizklausītos... lieliski pavadīju laiku, bez Viņa. 

Bet, kad atgriezos mājās, skarbā dzīves realitāte  nekur nebija zudusi. Paskatījos uz Viņu un redzēju - četri neatbildēti zvani no mammas, trīs īsziņas no vecākā dēla. Divi zvani no diviem dažādiem vīrieškārtas pārstāvjiem....Šķita, ka Viņš miedz man ar savu zaļo aci un saka man - Nekur jau tālu neaiziesi, atgriezīsies, jo es taču esmu jau tik pierasts.....ka no manis  tu tomēr neatteiksies....

Nu,  vispār, mani draugu, tuvinieki zin, ka mani sazvanīt reizēm ir sarežģīti, nu labi - gandrīz neiespējami, jo  Viņš parasti ir nomests kaut kur, vai ieslodzīts rokassomiņā, vai tam ir atņemtas balsstiesības, bet tāpat vienmēr kādam ir kaut kas sakāms un neatlaidības maniem zvaniķiem netrūkst :D Cik lielā mērā vispār var un drīkst savā dzīvē iesaistīt šos pīkstošos draugus? Kurā mirklī vairs neesi draugs, bet esi jau paverdzinātais? 

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Kerstyna 11. oktobris 2017 00:08

Arī šodien es izdarīju TO, pametu šamējo mājās. Tikai konstatēju faktu, ka tad vajag rokaspulksteni, kas man jau gadiem nav bijis aktuāls :D

Shalako 10. oktobris 2017 16:52

Mmm redz kā, bet es ļoti pielipu pie telefona un pat ne jau tāpēc, ka ir nepārtrakts kontakts, bet gan tā ir kā drošības "must have" lieta, ko allaž ņemu līdzi izejot no mājas. Esmu arī busus kavējusi, lai atgrieztos mājās pēc aizmirsta telefona... Nejūtos droši bez tā.

ofelija 10. oktobris 2017 15:27

Es saviem koleegiem teicu,ka mani var sazvaniit tikai maajaas un arii-luudzu nezvaniit naktii.Cell izmantoju loti reti.
Laikam tas tagad ir visur,ka nenormaali traucee visaadi reklaamu piedaavaataaji utt.Mees gandriiz nekad necelam klausuli uzreiz-paklausamies,kas ir zvaniitaajs un tad...

chika 10. oktobris 2017 14:55

Nu es ar telefonu esmu uz tu! Man skaņa ir ieslēgta vnm, tik protams, ja ir vietas kur to nedrīkst, tad izslēdzu un viss. Bet pa nakti ar ir skaņa vienmer, jo mani kaut kā ir sācis uztraukt mans radu loks, jo kopš reizes, kad māsai nodega kūts un viņus nevarēja sazvanīt, jo bij klusums pa nakti, un neko nesaglāba, arī lopiņi sadega, tad atstāju skaņu uz min,skaļumu.

thezeezee 10. oktobris 2017 11:38 Kerstyna

Pilnīgi pievienojos :)! Telefons ir kaut kur, skaņa izslēgta, naktī lidojuma režīmā un esmu sazvanāma tikai tad, kad to vēlos. Tieši vakar domāju par gavēni uz dažām aplikācijām telefonā, jo jūtu, cik nelietderīgi un neefektīvi iztek brīvais laiks, vienkārši slidinot pirkstu pa skārienjūtīgo ekrānu.
Dažreiz gan mīļie pasaka, ka nevar sazvanīt steidzamā gadījumā, jo atkal skaņa izslēgta :D

Kerstyna 10. oktobris 2017 11:01 pece

Veselīga attieksme :) Manējie arī zina, ka mani darbā traucēt NEDRĪKST! Pati uzzvanīšu, kad vajadzēs. Un mājās mans pīkstdraugs ir visur kur, kaut kur, visbiežāk zem kaķa, kurš nezkāpēc ciena šo tehnoloģiju.

pece 10. oktobris 2017 08:39

Jau sen secināju, ka es dīvaine - visi mani tuvākie radi un draugi zin un respektē, ka manā darba laikā man var zvanīt, ja ir kaut kas nopietns, BET es varu arī neatbildēt un tas ir normāli (cenšos vismaz maz ātri atzvanīt bērniem, jo mazums kas, bet pat tie ir labi dresēti).

No rītiem man var zvanīt tikai potenciālie ienaidnieki, īpaši brīvdienās, jo man patīk pagulēt.

Un brīvdienās, savukārt, mani sazvanīt mēdz būt pagrūti, jo visbiežāk telefonu savās aktivitātēs līdzi neņemu.

Vasarā vispār mēdzu atvaļinājuma laikā telefonu kaut kur pamest un pakomunicēt pāris reizes dienā, tas man dod foršu brīvības sajūtu un nejūtos kā telefona vergs.

rasas 10. oktobris 2017 07:46

Paldies, par šo ierakstu. Es arī bieži vien par to aizdomājos.