Es čiepju laimi kā zagle...

Linduchy
Linduchy 18. oktobris 2017 09:22
518

Man patīk biezas grāmatas. Un biezs romāns ... pie tam ar francisku noskaņu - o, nu tas ir kaut kas izsmalcināts un šiks. Man patīk ērtāk iekārtoties omulīgi iekārtotajā lasāmstūrītī starp smaržīgiem ziediem, ietīties siltā pledā un lasīt, baudot aromātisku kafiju.

Katrīnas Pankolas grāmatas "Bruņurupuču lēnais valsis" stāsta dramatiskie notikumi norisinās Parīzē un Londonā, bet galvenokārt tomēr Parīzē.

Žozefīne ir par sevi nepārliecināta sieviete - kautrīga un bikla. Viņa vienmēr ir dzīvojusi izsmacinātās un superskaistās māsas ēnā. Māte ik brīdi iedvesa Žozefīnei mazvērtības kompleksus. Vienīgais glābiņš viņai bija tēvs, bet tagad arī viņš ir Žozefīni pametis un piebiedrojies zvaigznēm. Žozefīne mēdz sarunāties ar tēvu caur zvaigznēm - tās nodziest un iemirdzas spilgtāk, dodot zīmi.

Žozefīnei bija vīrs, kuru ar kāru muti aprija krokodili. Bet viņa to pārāk nepārdzīvoja, jo vēl pirms nokļūšanas krokodilu maltītē, viņš Žozefīni un viņu 2 meitas bija pametis. Žozefīne dievina savas meitas - Hortenze ir pašpārliecināta meitene, viņa ir apķērīga aprēķinātāja un spējīga izsisties ceļā uz slavu un panākumiem, bet Zoē līdzinās savai biklajai un naivajai mātei.

Žozefīni nekad nav interesējusi slava un nauda, bet viņas padziļinātās zināšanas par 12. gadsimta dzīvi ļāva uzrakstīt satriecošus panākumus ieguvušu grāmatu. Ak jā, viņa to rakstīja slepus māsas vārdā, lai viņas māsa varētu pievākt visu slavu sev. Viņa kārtējo reizi ļāva sevi izmantot, bet šoreiz dzīvē viss pavērsās citā virzienā.

Žozefīne vienmēr ir bijusi laipna, izpalīdzīga un līdzjūtīga. Viņa ik brīdi steidz kādam palīdzēt - vai nu tas ir noplucis suns parkā, vai nu tā ir nabadzīga un nostrādājusies nama vārtu sardze. Viņa to dara bez jelkādas savtīgas intereses, viņa to dara no visas sirds.

Ir tādi cilvēki, kuri kā ar magnētu pievelk nepatikšanas. Žozefīnei noteikti ir tāda spēja, jo viņa ir pārvākusies uz dzīvi namā, kurā mīt īpatnēji ļautiņi, varētu teikts, ka katram no tiem ir savi skeleti skapī ... dažiem pat visai baisi skeleti. Arī Žozefīnes mīļākais Luka ir ar dīvainībām. Attiecībās ar viņu Žozefīne ir laimīga tikai laiku pa laikam. Viņa čiepj laimi kā zagle. Viņa grib noslēpties un patverties Lukas apskāvienos, taču nekas nav tik vienkāršs šajās attiecībās. Žozefīne netic, ka viņa būtu pelnījusi laimi, jo tā nu viņa dzīvē ir iedresēta - samierināties ar drupačām un čiept laimes kripatas.

Pēc piedzīvotā šaušalīgā uzbrukuma piemājas parkā Žozefīne saprot, ka patiesībā viņas sirdī ir iezadzies tukšums.

Vesela dzīve, likteņu līkloči un savīšanās, nejaušības un noslēpumi, mīlestība un bailes, pazemība un kaisle. Interesanti grāmatas tēli un aizraujošs stāsts par dzīvi ar spriedzes, detektīva, drāmas un kaisles sastāvdaļām līdzīgās devās.

Kā mazi, spītīgi bruņurupuči viņi ietiepīgi virzās uz priekšu, pārāk straujajā un varmācīgajā pasaulē mācoties dejot lēnāk, arvien lēnāk…

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies