Dzīve ir nāve. Un nāve ir nāve…

Linduchy
Linduchy 14. novembris 2017 13:37
235

Rihards Lepers. Foto: Agnese Zeltiņa

Pilsētā iestājās vakars. Tumši dūmakainās debesis iekrāsoja pilsētas uguņu atblāzma. Skaista gan ir tā Rīga dienas tumšajā laikā, kad neskaitāmas gaismiņas iekrāso ēku fasādes, izgaismo tilta vantis un tik skaisti atspīd Daugavas ūdeņos.

Kad visu dienu esi pavadījusi pie datora, nesteidzīga pastaiga nāk tikai par labu … galvenais, lai apģērbs piemērots. Nonākot Ķīpsalā, atskatījos uz Rīgas centru un tā gaismiņu vizuļojošo atspulgu ūdenī. Skaisti. Taču mans ceļš veda tālāk … tālāk pa Ķīpsalas Mazā Balasta dambja ieliņu – uz Žaņa Lipkes memoriālo muzeju. Mazā Balasta dambja ieliņā ir jūtama vēstures elpa. Jo īpaši šobrīd, kad piestātni vairs nerotā lepnas jahtas. Bruģis, peļķes, vecas koka ēkas un sabirušas lapas. Tā vien šķiet, ka esi atgriezusies senā pagātnē. Pirms došanās uz memoriālu, apskatīju kartē, kur tieši tas atrodas. Ja nebūtu izpētījusi karti, domāju, ka ilgi maldītos, meklējot īsto vietu – apslēpto muzeju.

Muzeja noformējums mani nudien pārsteidza pozitīvā ziņā. Ieeju muzejā veido garš tunelis ar masīvkoka apdari, kurā izveidotais apgaismojums rada noslēpumainu un intriģējošu noskaņu, liekot uzdot jautājumu sev – kas mani sagaida aiz nākamā pagrieziena. Atrodoties ēkā, ir grūti noteikt tās patieso lielumu, jo arhitekte Zaiga Gaile ir izprojektējusi teicamu plānojumu, kurā var kaut ko noslēpt, kurā var viegli paslēpties, veidojot simbolisku saikni ar šīs vietas pagātnes nozīmi ebreju kara laika dzīvē.

Iepriekš nebija sanācis viesoties Žaņa Lipkes memoriālajā muzejā, tāpēc ieplānoju nedaudz vairāk laika, lai pirms izrādes “Persiešu valodas stundas” pagūtu apskatīt izstādi “Rīgas geto Aleksandras Beļcovas skicēs”. Šajās skicēs ir attēlotas sāpes, izmisums, nāve. Tajās ir jūtama kliedzoša bezcerība.

Bet nu par pašu izrādi…

Izrāde “Persiešu valodas stundas” ir avangarda paraugdemonstrējums. Gan pats stāsts, gan tā izpildījums un mākslinieciskais noformējums – tas viss tika pasniegts jaunā, nepierastā veidā.

Izcili izvēlēta vieta, jo Žaņa Lipkes memoriāls tikai paspilgtina izrādes stāstu. Ierobežotā telpa rada īpaši intīmas klātbūtnes sajūtu – it kā tu sēdi skatītāju rindās, taču viss notiekošais liek sakustēties matiņiem uz skausta.

Šī izrāde nesadala visu baltā un melnā. Šeit tiek radītas krāsu pārejas. Kara laikā ebreji, protams, bija galvenie upuri, tomēr izrādē ir perfekti iepīta koncentrācijas nometnes uzraugu iekšējā pasaule, psiholoģiskās traumas, pārdomas, sāpes, sapņi un bailes. Un ceļā uz sapni tev ir jābūt gatavam darīt jebko, pat ja tas ir necilvēcīgi.

Izrāde “Persiešu valodas stundas” ir cita līmeņa teātra izrāde. Marija Daniļuka Bruno Šulca lomā ar savu personību, plastiku, izcilo tēlotājprasmi un akcentu šo izrādi padarīja īpaši baudāmu.

Spēcīga, aizkustinoša, intīma un visnotaļ savdabīga izrāde. Nekā lieka, nekādas samākslotības. Patiesums, kas lika noticēt katrai emocijai, katram vārdam, katram kritienam, katrām šausmām un erotikas izpausmei. Jā, gara, taču katra šīs izrādes minūte ir neatņemama, jo dzīve ir nāve, bet nāve ir nāve … 

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
pece 14. novembris 2017 13:49

Paldies par atsauksmi.