Drīz būs Pilnmēness....

Kerstyna
Kerstyna 13. jūlijs 2016 22:51
779

Viņš  stāvēja uz balkona un klusēdams vērās naksnīgajās debesīs, sejā vīdēja skumjas.

Debesīs spīdēja Mēness, jauns, augošs Mēness, tā baltā, saltā gaisma apspīdēja uz balkona stāvošo tēlu, nežēlīgā tiešumā izgaismojot  tā seju.

 Vēl mirkli veltījis skatu debesīm, viņš iegāja istabā.  Tas bija tik mokoši, gaidīt Mēness pilnbriedu, gaidīt Pilnmēnesi un zināt, ko tas atkal atnesīs.

Smagā solī šķērsojis  istabu, viņš apstājās pie liela skapja, atvēra to,  mirkli vērojis tā saturu,  strauji aizcirta skapja durvis, un  noslīdēja tam blakus  uz grīdas. Galvā valdīja domu haoss. Viņš zināja, kas notiks, tikko būs sācies Pilnmēness, viņš zināja arī to, ka nespēs pretoties savai postošajai dziņai... šai savai kaislībai.

Viņa dzīve bija pakļauta Mēness fāzēm... viņš pats vairs nezināja , cik sen tas bija sācies, bet sen, jo trofeju skapī jau sāka pietrūkt vietas.

 Kad Pilnmēness bija beidzies, viņu vienmēr pārņēma nožēla par padarīto, tad tā pagaisa, jo sākās jaunā Pilnmēness gaidīšana....

 Nu jau drīz pavisam drīz iestāsies Pilnmēness.....

Un tad tas iestājās.  Viņš iedomājās, kā Mēnessgaismas stars, kā lāzeris izurbjas cauri viņa galvaskausam un rada īssavienojumu neironos, kas viņam liek celties, uzvilkt melnas drēbes un iet ārā no mājas... pēc  kārtējās trofejas.

 Viņš nespēja pretoties šim staram, nespēja noliegt, ka viņam sagādā baudu doties meklēt kārtējo trofeju, un viņš nekad vēl nebija atgriezies bez trofejas...., jo  sievietes reizēm ir tik bezrūpīgas...

Klusītiņām izzadzies no mājas viņš devās naksnīgajās, mēnessgaismas pielietajās pilsētas  ielās, turēdamies namu ēnā, un viņš zināja, kurp viņš dosies.

Viņš gandrīz droši zināja, ka viņa reizēm aizmirst aizslēgt dzīvokļa durvis un, ja arī  tās būs aizslēgtas.. tas nebija šķērslis viņam, kurš alka iegūt savu trofeju, vislieliskāko no visām.

Elpu aizturējis viņš stāvēja pie viņas dzīvokļa durvīm un klausījās..., bet  neko citu, kā savus sirdspukstus dunam galvā, nedzirdēja.

Viegli, viegli nospiežot rokturi, viņš trīsēja iekšējā uzbudinājumā... durvis padevās, tās nebija aizslēgtas..... Dzīvokļa gaiss šķita pārāk piesātināts ar sievišķību...

Gandrīz skriešus viņš atgriezās mājās, zem jakas, pie krūtīm viņš turēja savu vislieliskāko trofeju...

 Sirds leca kā negudra, elpa aizrāvās skrienot, bet apziņa, ka nu viņam pieder kaut kas TĀDS aizēnoja visu citu.

Ieskrējis istabā  viņš nolika trofeju uz galda un atvēra savu skapi...jau vakar viņš bija izbrīvējis vietu un ieklājis baltu  samtu šonakts guvumam.

 Viņa pirksti maigi glāstīja glezno izliekumu un maigo ādu, viņš juta, kā viņu pārņem ekstāzes viļņi... cik labi, cik tas bija labi....  

 Un tad ar bezgalīgu maigumu un rūpēm viņš novietoja savu trofeju skapī, pie citām... Labutēna melnās kurpes uz baltā samta izskatījās lieliski, šis sarkanzoļaino kurpju pāris  bija viņa trofeju kolekcijas pērle.

....

Jā, viņš bija „kurpju maniaks”, kurš Pilnmēness naktīs izjuta neatvairāmu dziņu iet ārā un zagt kurpes, sieviešu kurpes, tāds, kas ir bijušas valkātas  un viņa trofeju skapis bija pilns ar visdažādākajām sieviešu kurpēm, un aiz katra kurpju pāra stāvēja kāds stāsts....

 Bet tas jau ir cits stāsts.

 

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Linduchy 14. jūlijs 2016 10:57 Kerstyna

Nu ja :D

Kerstyna 14. jūlijs 2016 10:05 Kaķmeitene

Kā tad, nevar jau zināt, vai Tevi jau nenovēro kāds.....

Linduchy 14. jūlijs 2016 08:57

Jātur durvis aizslēgtas...skaidrs...un jāpārskata kurpju krājumi :D