Daugavas promenāde

sauljuks
sauljuks 2. maijs 2019 10:26
128

Promenāde vilināja sen. Bet būts bija tikai nelielos gabaliņos - Vecrīgai pretī un mazliet tas posms, kas pretī Centrāltirgum.

Izbraucu ap pusdesmitiem no rīta. Līdz Krastmalai pa manu Barona ielu tik vien kā minūtes 20, nesteidzoties, godīgi stāvot uz sarkanajiem.

Diena ir no skaistajām. Zilas, zilas, nelielas dūmakas skartas debesis un žilbinoša zelta saule, uz kuru, protams, skatīties nevajag. Viss uzreiz apkārt ir spilgtāks un košāks.

Kamēr nesteidzīgi minu pedāļus, sajūsmināta nebeidzu vien priecāties par nesen plaukušajām lapām pilsētas koku zaros. Kā tām lapiņām katru pavasari izdodas būt tik maigi zaļā tonī? Jautājums grozījās pa galvu, kamēr sapratu. Tās visu ziemu ir uzmanīgi krājušas saules mirdzuma vizuļošanu sniegā un mazo sauleszaķēnu blēņu pēdas katrā ledus kristāliņā. Pumpuru miziņas kā vienpuslaidīgas membrānas ir piepildījušas dusošās lapiņas ar mazajiem saules gaismas krikumiem. Tāpēc tas zaļais tonis ir tik netverami maigi zaļš. Īpaši tīkams ziemas melnbaltuma nogurdinātajai redzei.

Esat pamanījuši, ka pavasarī, kamēr viss plaukst vai zied, jo katrs koks šo secību dara nedaudz pa savam - katram ir sava krāsa. Vēlāk vasarā tie zaļie toņi arī atšķiras, bet pavasarī to var redzēt ar neapbruņotu aci. Zaļo toņu bagātība ir neaprakstāma. Un mums tam visam ir tikai viens apzīmējums - zaļš!

Līdz Dienvidu tiltam tiku bez starpgadījumiem. Tur neatkarīgi no manis sanāca izmest līkumu un nedaudz aizkavēties. Tad pa starpai arī novilku pārcentīgi saģērbtās drēbes, palika aizvien siltāks.

Tomēr promenādes brauciens turpinājās. Temps bija raits. Ritenis ripoja, skatiens tā vien centās aizķerties aiz dažnedažādiem skaistiem skatiem, bet apstāties nebija paredzēts. Šoreiz bija temps un kustība uz priekšu, uz priekšu vien. Tomēr tomēr, atmiņa kā tāds aptracis fotoaparāts fiksēja kadrus un kāda daļa no tiem mana atmiņa glabā vēl šobrīd, kad jau sen kā esmu mājās.

Divas sievietes labākajos gados lēnā solī gāja ne pa gājēju - veloceliņu, bet lejā gar krastu, draudzīgi plecu pie pleca. Ieinteresēti sarunādamās.

Vārna, nu laikam vārna, uz neliela akmens mazu gabaliņu no krasta aizrautīgi nodarbojās, pieņemu ka ar rīta tualeti. Galva tā arī neizslējās, cītīgi kārtodama spalvas spārnos, zem tiem un kur vēl nepaspēju saskatīt. Tāpēc arī nemaz nezinu vai tā tiešām bija vārna - tāds pelēks spalvu vīkšķis, kustīgs un putnu atgādinošs un tad jau esmu garām.

Pienenes vai purenes? Ne, tomēr pienenes. Tuvu pie ūdens. Gribējās, lai būtu purenes, šogad vēl nav izdevies tas sastapt, bet tās tik atklātās vietās neaug. Pieneņu daudz un tas ir skaisti - dzeltenais padara vel pelēko apkārtni mirdzošu, gluži kā kāds neuzmanīgs milzu mākslinieks būtu nopurinājis dzeltenas krāsas pilnu otu - tās aug visneiedomajāmākās vietās. Arī spraugās uz veca asfalta, māju pamatos, brīžiem, šķiet, pa akmens vidū, bet tas, visdrīzāk, ir tikai redzes māns, pēc brīža jau esmu garām un par to pārliecināties neradās iespēja.

Cilvēki mums patrāpās ik pa brīdim. Pa vienam, divatā, dažāda vecuma un dzimuma. Ejoši, skrienoši, riteņojoši, skrituļojoši. Ieraugot bērnu, roka uzreiz uzgulst bremzei, esmu gatava. Tie mazie razbainieki ir spējīgi uz visādiem brīnumiem.Šodiena gan ir bez starpgadījumiem. Kaut kas balts pavīd priekšā.

Kaijas satupušas upes vidū, nu gandrīz. Skaidrs, ka tur ir kādi akmeņi, bet līdzenais zilums, kuru skar tikai viegla brīzīte, nedaudz saviļņojot ūdeni, akmeņus slēpj. Putnu košais baltums, saules pielietajā dienā un tumšzilā upes fona ir acij tīkams kontrasts.

Ar to baltums nebeidzas. Turpat ir arī gulbji. Un tad es notveru kadru, kuru mākslinieki tik cītīgi iemūžina kartiņās - divi gulbji attālāk no pārējiem ir salikuši galvas kopā, veidojot slaveno sirsniņas attēlu. Braucot tiem garām, gan skats mainās un vienu brīdi otrs gulbis pilnībā paslēpjas ar priekšējā. Bet es pasteidzos uz priekšu - pirms tiem diviem - ir gulbju pulciņš, kas iznākuši krasta seklumā, kur tos centīgi baro atnākušie cilvēki. Ceru, ka ne ar baltmaizi, bet šodien ir paredzēts braukt nevis audzināt cilvēkus. Gulbji ir jau garām un tomēr acs perifērā redze ik pa laikam noķer kādu kustību uz ūdens. Tur ir gan spārnotās pasaules pārstāvji, gan cilvēki laivās. Dažādās laivās. Ar makšķerēm un bez.

Skat, te ir mazs dīķītis! Tiltiņš. Daugavas pusē atkal kāds gulbis un citi lielāki putni. Tikmēr pa dīķīti, kas otra pusē mazajam tiltiņam, pīlītes dzīvojas. Dīķis aizaudzis, pilns ar ūdensaugiem, peldēties tur nevar. Bet izskatās tāds mīlīgs. Tur varētu dzīvot kāda draudzīga nāra - vientuļniece, zaļiem matiem ar ūdensrozi tajos.No mazo nāru cilts.

Celiņam ir savu kāpumi un kritumi. Turp braucot vairāk lejupejošie, kas sagādā prieku, nemaz nepadomājot, ka būs jau jābrauc atpakaļ.

Skat, pludmale. Ar visu pārģērbšanās kabīni. Un stāvlaukumu automašīnām veloceliņa otrā pusē. Ir vēl kaut kāds kioskveidīgs namiņš, laikam jau veikaliņš, bet tas, cik var manīt nestrādā.

Un tad es ieraugu Viņu! Nē, ne cilvēku! Sniega karalieni! Ieva! Viena pati, nedaudz atstatu no citiem kokiem - slaida, neticami balta, lepni izslējusies. Protams, viņa taču ir Sniega karaliene! Smarža neticami vilinoša un pat nedaudz reibinoši biedējoša! Kā jau augstdzimušai personai pieklājas. Tā nav pirmā ieva ko redzu un sasmaržoju, bet šī ir īpaša!

Vēlāk ir vēl viena ieva. Kuplos brunčus izklājusi pār citiem kokiem un krūmiem, tā atgādina gadīgu saimnieci, kas ar devīgu roku cienā draugus.

Un tad pēc brītiņa es ieraugu Karali. Nē, viņš nav baltā. Karaļi ir nopietni, tur ne vienmēr der baltais. Pieņemu, ka tas ir melnalksnis. Garās skaras cēli nokarājas no pavasara mantijas. Tas stāv lepni izcēlies uz pārējo koku fona. Tam pat tonis ir nevis no maigi zaļo paletes, bet cienīgi sūnzaļi brūns. Viņa karaliskā augstība mierīgi un cieņpilni noraugās savos pavalstniekos. Tur nav vietas augstprātībai. Viņš ir labs un taisnīgs Karalis.

Kaut kur pa ceļam pamanīju arī izbūvētas interesantas trīsstūra formas platformiņas, kuras paver skaistu skatu uz Daugavu. Un tad pavisam negaidot pienāk gals!

Veloceliņš apraujas strauji un asi. Pat noķeru tādu kā vilšanos - kā, jau viss?! Nez, cik tālu es aizbrauktu, ja promenāde turpinātos bezgalīgi.

Ir brīdis pauzei un pauze ir skaistā vietā. Turpat veloceliņa malā uz soliņa. Bet tur krasta malā aug. Hm... Plūme? Nu lai kas arī viņa nebūtu, bet tas baltums ir līdzīgs Sniega karalienes baltumam. Bet tas ir gluži kā nedaudz piesātinātāks, dziļāks, biezāks. Un uz pelēcīgā stumbra kāds ir pielicis mazu putnu būrīti. Tā nu gaišā koka putnu būrītis, stumbra tonis, neaprakstāmi baltais mirdzums uz bezgalīgi zilo debesu fona ir tik skaisti, ka gandrīz sāpīgi. Nenoturos un iemūžinu to sev par piemiņu telefonā.

Laiks atpakaļ. Atpakaļceļā pēkšņi uzrodas vējš. Turp braucot, nejutu. Tagad visi jaukie nobraucieni kļūst par spēku prasošiem uzbraucieniem. Nogurums. Tas viss gan netraucē pamanīt, ko acs ir palaidusi garām turp ceļā.

Tā nu atmiņu kambarī līgani iekrīt žilbinoši dzeltena forsītija aiz kādas sētas, kurš gaida sakuplojam mežvīnu vai citu daudzgadīgo vīteņaugu, kurš šobrīd gluži miris izskatās. Forsītijas dzeltenums atstāj ēnā visu pieneņu saulainās galviņas. Tas varbūt noguruma iespaids, bet tā dzeltenā forsītija man joprojām ir acu priekšā, kopā ar Karali, Sniega karalieni un Balto skaistuli ar putnu būrīti.

Bērnu ir vairāk un vispār cilvēku ir vairāk nekā turp braucot. Gulbji ir turpat. Tiesa gan, acs noķer gulbju trijotni vel pirms tā bariņa, kurus cilvēki joprojām baro. Kāpēc trīs gulbji? Trešais takš liekais... bet ceturto tajā vietā nepaspēju ieraudzīt, jau biju garām. Arī kaijas joprojām tusē uz akmeņiem vairākus metrus no krasta.

Melnās pīlītes ar balto pieri un knābi. Tās, kuras izskatās tā, it ka būtu ar pierēm griestus balinājušas - pēkšņi izrādās nav nekādas kautrīgās klusētājas. Pirmo reizi dzirdu viņas sarunājamies. Sauciens ir īss un nedaudz skumjš.

Kaut kur pazib skulptūra divriteņa forma ar uzrakstu - Ķengaraga promenāde. Gan jau vēl daudz ko palaidu garām vai aizmirsu pieminēt. Tak brauciens bija skaists. Skaistu skatu un reibinošas smaržas pilns! Šādu pavasari ir vieglāk mīlēt. Lai gan tam, skarbajam, ar auksto vēju, arī ir sava burvība.

Un kā gan tie pāris skaistie skati, rakstot, aizņēma tik daudz vietas un prasīja tik daudz burtu? :)

 

Blogu konkurss: mans pavasaris ir...


Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies