Cits stāsts par Kasperu, kas meklēja sev draugus

nosiguldas
nosiguldas 19. februāris 2014 16:11
1220

Noteikti visas atceraties filmu par spociņu Kasperu un to, cik ļoti viņš vēlējās atrast sev īstu draugu. Tad nu stāsts būs ļoti līdzīgs.

Kādu vakaru pārskatot internetu uzdūros video rullītim, kur ieraudzīju māju ziemā. Kas tas bija tajā brīdī nezinu, bet man bija skaidrs, ka te ir mana māja.

Kad es atgriezos mājās pēc savas sapņu mājas apskates, prieks mani bija tā pārpildījis, ka nespēju valdīt emocijas.

20140219160010-12899.jpg

Es tagad biju pavisam pārliecināta, ka tā ir mana māja, kad atvērās durvis, viss čukstēja-  tā ir tava. Kad man pajautāja, vai virtuvē bija logi, es sapratu, ka biju tik pārņemta, ka nemaz neatceros, bija vai nebija logi. Galvenais, ka bija istaba, kur dzīvos mani augi, katram bērnam būs istaba. Ir kamīns, kuru kurināšu aukstos ziemas vakaros. Un dārzs, mans skaistais dārzs. Beidzot visi dokumenti kārtībā un varam sākt remontdarbus. Darbu daudz, bet es ar visu tikšu galā, tā taču ir mana māja. Tā gāja laiks un tikai pavisam nelieli sīkumi liecināja, par to, ka mājā neesam mēs vieni. Kad paliku viena, bieži satrūkos no tā, ka otrajā stāvā varēja dzirdēt vecīgus soļus no kuriem nedaudz čīkstēja grīda, kad uzgāju otrā stāvā, protams neviena nebija. Teikšu godīgi sajūtas sākumā bija diezgan baisas.

Kad sākumā vīram ieminējos, ka dzirdu soļus, es domāju Jūs zināsiet, ko viņš man teica, līdz kādā vakarā vīrs mani sagaidīja mājās ar diezgan satrauktu sejas izteiksmi. Zini tev bija taisnība, ir tāda sajūta, ka kāds staigā pa otro stāvu.

20140219160147-16538.jpg

Tā mēs turpinājām dzīvot un laiku pa laikam saskārāmies ar dīvainībām, kas jau likās kā ikdienišķa parādība. Kādu vakaru dēla draudzene, nonāca pie manis un klusi nočukstēja, var es pasēdēšu pie tevis, jautāju, kas noticis. Viņa atbildēja, ka pamodusies no savādas sajūtas, kad atvērusi acis pa griestiem skraidījušas gaismiņas, viņa paskatījusies uz logu, bet debesis tumšas un nav ne zvaigžņu, ne mēness.

 Tā kā es biju mājas jaunā saimniece arī man nācās saskarties ar mūsu gariņa dusmām: nu  kā , tā ir mana māja, protams jūtos kā saimniece un rīkojos tāpat, vecās mantas tiek izmestas, māja pārbūvēta un te ne no kā krītu no trepēm, saprotu, ka neaizķēros un galva man negriezās. Bija skaidrs, ka mūsu aktivitātes kādam te nepatīk.

20140219160715-50484.jpg

Pēc tam strādājot dārzā, bieži pie sevis sarunājos ar dārza saimnieci, aprūpēju viņas puķes, kas tur bija saglabājušās. Un kādu rītu kāpjot lejā pa trepēm mani pārņēma tāda savāda sajūta,  it kā kāds man teica- nu tā beidzot mani mājas  saimnieki ir pieņēmuši.

Tā nu ir sanācis, ka mantojumā man ir nākusi "mana māja" un viņas labais gariņš, kurš ir kļuvis kā mājas neatņemama sastāvdaļa. Mēs dzīvojam kopā, bet  tagad gan arvien retāk, kas liecina par viņa klātbūtni. Laiku pa laikam, bet nu jau reti,  dzirdu kā vecais mājas saimnieks apstaigā savus valdījumus. Esam abi jau sadzīvojušies un es neliekos traucēta. Viņš turpina sargāt savu māju, par ko ne reizi vien esam pārliecinājušies. Viņš gribēja, lai mājā skan bērnu smiekli, viņa vēlēšanās ir piepildījusies, mazā Katrīne pieskandina visu māju, gan ar dziesmām, gan smiekliem, tagad mājā ir mazais mazdēliņš, kas tūlīt skries ar kājiņām. Mūsu gariņš tagad var būt mierīgs, jo mūsu ģimene ļoti mīl viņa lolojumu, kas tagad ir mūsu mīļās mājas.

 

 

 

Blogu konkurss: Pārdabiskās parādības un spoki

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies