Ceļojuma piezīmes: Horvātijas lielceļojums. 3.daļa

Nymph
Nymph 26. augusts 2015 23:09
1555

2006.gada 11.septembris. TREŠĀ DIENA

Rīts sākās samērā agri – jau deviņos esam paēduši brokastis un dodamies apskatīt pilsētu dienas gaismā.

Pilsēta pati par sevi īpaši neatšķiras no tā, ko ikdienā redzam tepat Latvijā – daudzstāvu mājas, šur tur arī pa kādai vecai ēkai, āra kafejnīcas, baznīcas...izvēlamies, protams, pastaigāt ne pa centrālajām ielām, bet mazliet nomaļus, lai tomēr redzētu pilsētas īsto seju, ne to, kas „izlikta publiskai apskatei”. Nācās laipot arī pa ielām, kurās pilnā sparā rit remontdarbi, arī daudzi apskates objekti bija slēgti rekonstrukcijai, taču, ņemot vērā, ka arhitektūras pieminekļu apskate īsti nebija šī ceļojuma mērķis, īpaši šis fakts mūs nesarūgtināja. Protams, aizgājām apskatīt arī Osijek nocietināto centru Tvrda, taču ilgi tur nekavējāmies.

20150826225113-32001.jpg

20150826225144-35541.jpg

Osijek nocietinātais centrs Tvrda

Pastaigājām arī gar Darvas upes krastu, kur izbūvēta gājēju iela un uzcelts balts vanšu gājēju tilts.

20150826225239-80057.jpg

20150826225259-46997.jpg

Dažas fotogrāfijas – upe, tilts, cietoksnis - un nolemjam doties atpakaļ uz viesnīcu, lai dotos tālāk. Pa ceļam izejam cauri arī pilsētas centram, kur izveidota savdabīga strūklaka, zem kuras apakšā arī izbūvēts gājēju tunelis.20150826225404-78973.jpg

Samainījām naudu Zagrebas bankā - savus Eiro pret horvātu Kunām – un devāmies ceļā tālāk uz Horvātijas dienvidiem - Našice pilsētiņu, caurbraucot apskatot arī mazos ciematiņus.

20150826225823-17014.jpg

Vienā no tiem apstājāmies nopirkt ko dzeramu. Lielveikalus kā tādus redzējuši joprojām nebijām, visi veikaliņi ir samērā nelieli – pat tas, ko saprotams ar vārdiņu „universālveikals” bija reizes 2-3 mazāks par mūsu „Saulīti” (Ak, jā, tādi veikaliņi mums arī kādreiz bija. Tagad laikam pielīdzināmi "Tops" vai kam tamlīdzīgam), taču tajā tika tirgots viss, sākot no maizes un beidzot ar zeķēm. :)

Mazie ciematiņi ļoti klusi, katrā no tiem ir vismaz viena baznīca. Viss ir sakopts un tīrs, taču vienīgie cilvēki, ko tajos redzējām bija vecas sievietes, retāk - vīrieši. Sievietes parasti ģērbušās melnā vai tumši pelēkā apģērbā. Tā vien šķiet, ka šeit dzīvo ārkārtīgi reliģiozi cilvēki. Bieži vien nācās manīt, ka gar ielu ejošie cilvēki apstājas un pavada mūs ar acu skatu – sajūta, ka esam apmaldījušies kaut kur telpā un laikā... Ceļi joprojām ved cauri bezgalīgiem kukurūzas laukiem.

20150826225801-26441.jpg

Esam nobraukuši no asfaltētā ceļa un braucam pa šķembainu un bezgala bedrainu lauku celiņu. Tālumā priekšā redzam baltu baznīcu, taču šis ceļš kartē nav iezīmēts, tādēļ varam tikai minēt, kur nonāksim, kad tas beigsies. Veiksme ir mūsu pusē un drīz vien izbraucam atpakaļ uz asfalta... Braucam cauri arī vienai no Horvātijas kūrortpilsētiņām – Bizovac, kurā atrodas viens no lielākajiem Horvātijas balneoloģiskajiem kūrortiem.

Jau arvien vairāk tuvojamies Našice un tālumā skatam paveras arī kalni. Tiesa gan – ne tik augsti kā Tatri, tomēr arī ar mūsu Gaiziņu tos īsti salīdzināt nevar. Priecē arī tas, ka beidzot jūtam, ka esam iebraukuši vasarā – gaisa temperatūra laukā ir ap 24 grādiem uz saulīte mūs lutina.

20150826225928-91807.jpg

Ap pusdienlaiku esam veiksmīgi ieradušies Našice un apskatījuši arī ievērojamākās vietas – pilsētas centru un muižas ēku ar tai piegulošo parku.

20150826230036-87884.jpg

Ēkā šobrīd atrodas pilsētas muzejs, taču to nolēmām neapskatīt, bet izbaudīt jauku pastaigu pa sakopto un kārtībā uzturēto muižas parku.

20150826230257-40069.jpg

Pēc pastaigas, kā jau parasti svaigā gaisā sākām domāt par pusdienām un nolēmām paēst turpat blakus muižai esošās viesnīcas restorānā uz terases. Izbaudījām jauku ainavu, fantastisku apkalpošanu un ļoti garšīgus ēdienus. Kārtējo reizi pārliecinājāmies, ka pilsētiņās dzīve it pilnā sparā, kamēr mazie ciemati ir vel tukšāki, nekā tos pierasts redzēt Latvijā. Brīžiem liekas, ka tie ir pilnīgi pamesti jau vairākus gadus atpakaļ.

Izbraukuši no Našice devāmies Požega virzienā (pa 51.ceļu). Požega atrodas samērā tuvu Horvātijas un Bosnija – Hercegovinas robežai, apmēram 30km attālumā, un šeit jau vairāk nekā lieliski var redzēt, kādu postu šīm vietām un visi valstij nodarījis pavisam nesenais karš. Teju vai katra māja ceļā no Požega un Lipak braucot pa 38.ceļu ir sašaudītas un sabombardētas. Šos skatus pat nevar aprakstīt vārdos. Vietās, kur agrāk atradās nami, šobrīd ir vien gruvešu kaudzes, kas pieaugušas pilnas ar dažādiem nezināmiem kokiem, krūmiem un vīteņaugiem. Daļa ēku joprojām turas pretī laika zobam, taču to sienas, jumti un logi ir lielāku un mazāku ložu un lādiņu izcaurumotas.

20150826230418-72332.jpg

Šīs kara izpostītās mājas nereti apjož lentas, uz kurām redzami brīdinājuma uzraksti – uzmanību – mīnēts! Arī ceļa malās ik pa nelielam gabaliņam redzamas zīmes ar līdzīgiem uzrakstiem. Ainu mazliet pozitīvāku vērš jaunceltnes, taču baisi sametas, iedomājoties, ka šie cilvēki ceļ savas jaunās mājas teju vai pāris metru attālumā no ēkām, kurās joprojām var būt nesprāguši lādiņi...šeit dzīvo ģimenes ar maziem bērniem, kuri ne vienmēr ir tik uzmanīgi, cik vajadzētu... Liela daļa jaunuzcelto namu tapuši, pateicoties ES fondu palīdzībai un atbalstam (to var redzēt pēc tur novietotajiem plakātiem)... Mazliet depresīvi, taču šādus skatus neredzēsiet ne braucot ar tūristu autobusiem, ne pārvietojoties pa lielajām šosejām...

Arī aiz Lipak joprojām redzamas līdzīgas ainas, taču nu jau arvien retāk un retāk... Tālāk, joprojām braucot pa vietējās nozīmes ceļiem dodamies Dobrovac – Kukunjevac – Gaj virzienā. Depresīvo noskaņojumu pēc kara sapostīto teritoriju apskates mazliet uzlaboja kāds negaidīts pārsteigums aiz līkuma mežainā un kalnainā ceļā. Mūs apstādināja pa ceļu klīstošs kazu ganāpulks :) Pakavējāmies tās fotografējot, jo no brīva prāta tās nost no ceļa negāja, bet neizskatījās arī bīstamas, tādēļ atļāvāmies pat izkāpt no auto un ar tām pakomunicēt :)

20150826230724-11203.jpg

20150826230744-61247.jpg

Arī šoreiz nakts mūs pārsteidza mazliet nesagatavotus, jo bijām cerējuši šodien nokļūt līdz kādai lielākai apdzīvotai vietai, kur varētu noīrēt istabiņu, taču nebijām domājuši, ka šis ceļa posms mums aizņems tik ilgu laiku. Tādēļ arī nācās improvizēt...

Tikko bijām nolēmuši, ka nakts būs jāpavada guļot mašīnā, vien jāatrod, kur to darīt, ceļa malā pamanījām stāvošu auto. Pārbraucām pāri nelielai upītei un uzreiz aiz tās skatam pavērās samērā plaša un pēc skata samērā bieži kopta pļava, kurā divas sievietes (laikam jau tas bija viņu auto) lasīja puķes. Mūs ieraudzījušas, viņas tūliņ devās projām, savukārt mēs izsecinājām, ka šī būs piemērota vieta, kur apstāties. Nogriezāmies no ceļa un pabraucām kādu gabaliņu nostāk no tā, lai tik ļoti „nelektu acīs” garāmbraucējiem. Mašīnu atstājām uz traktora iebrauktajām sliedēm. Īpaši uzmanīgi pārvietojoties sakārtojām migu un devāmies gulēt...samērā sirreāla sajūta – kā paši smējāmies – nakts, ko pavadījām mīnu lauka vidū. :)

Pieļauju, ka mūsdienās arī tūristus ar autobusiem vadā pa mūsu ibraukātajām Horvātijas nomaļajām kara takām, un tas nav nekas pārsteidzošs šos skatus redzēt iekļautus tūrisma maršrutā, taču tobrīd sajūtas bija visai spēcīgas.

Šis tad bija neliels ieskats Horvātijas ceļojuma trešās dienas piedzīvojumos, savukārt nākošajā rakstā dienas galamērķis - PLITVICAS ezeri :)

Nymph


Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Linduchy 27. augusts 2015 08:38

(F)(F)(F)

mazaa raganina 27. augusts 2015 08:12

Horvātija ir mans nākamā gada ceļojuma plāniņš...:$

Kerstyna 26. augusts 2015 23:24

Labs stāsts ... un bildes. Man patīk :)