Ceļojuma piezīmes: Horvātijas lielceļojums. 2.daļa

Nymph
Nymph 19. augusts 2015 23:04
1863

Ceļojuma piezīmes: Horvātijas lielceļojums. 1.daļa

Pēc neilga radošā pārtraukuma atsāku publicēt Horvātijas lielceļojuma (2006) piezīmes. Pirmajā daļā varēji lasīt par pirmās dienas piedzīvojumiem no izbraukšanas brīža, savukārt šajā daļā - turpinājums un ceļojuma otrā diena.

2006.gada 10.septembris. OTRĀ DIENA

Naktī gan vairākas reizes pamodāmies, jo kļuva auksts, tādēļ nācās mazliet pārkārtot segšanās veidu, taču no rīta jutāmies visai labi izgulējušies. Saulīte sāka iesildīt atdzisušo gaisu un mašīnu, un nu jau bija apmēram 13 grādus silts. Zobi gan mazliet klabēja, bet ceļojuma kāre darīja savu. Sagatavojām brokastis – uzvārījām ātro zupu, nobaudījām līdzpaņemto „Lāču” maizi un nolēmām doties kalnos. Skats uz virsotnēm, protams, neatkārtojams un vēlēšanās tās apskatīt iespējami tuvāk – milzīga.

20150819224039-77466.jpg

Devāmies uz pilsētiņu Tatranska Lomnica, no kuras ar pacēlāju varētu nokļūt līdz virsotnei. Informācijas birojā strādā tiešām laipni cilvēki – visu izstāstīja, parādīja – bija patīkami doties tālāk. Nolēmām sākumā nokļūt līdz pirmajai virsotnei 1751m augstumā – Skalnate Pleso un tad jau izlemt, vai braukt līdz pašai augšai – Lomnicky Štit 2634m augstumā.

Līdz pacēlājam aizgājām vienā mierā, taču, kolīdz iekāpām 4-vietīgajā vagoniņā man sākās kaut kāda panika (to atceroties joprojām nāk smiekli) – aizvērās durvis un, kolīdz vagoniņš bija izkustējies no vietas, tas sāka mistiski šūpoties un raustīties. Bailes no augstuma man īsti nav raksturīgas, taču iztēlē jau raisījās ainas par to, kā mēs kaut kur ceļa vidū vienkārši nolidojam lejā. Labi vien, ka vagoniņā bijām tikai divatā – šis cirks tā arī paliks neviena cita neredzēts – kliedzu, lai laiž mani ārā, ka nekur negribu braukt :), bet, kolīdz bijām izbraukuši no stacijas un ieraudzīju burvīgo ainavu, viss pārējais vienkārši aizmirsās. Dzidri zilas debesis, priekšā mazliet sniegotās virsotnes – lieliski!

20150819224157-96198.jpg

 Pacēlājā, ceļā uz pirmo viorsotni

Pa ceļam uz Skalnate Pleso pacēlājs iebrauc vēl vienā stacijā – Štart – kur ārā nav jākāpj, taču mēs - gudrīši šeit izlecām laukā, jo bija pārliecība, ka esam jau galā, bet stacijas uzraugs sāka uz mums kliegt, lai kāpjam vien atpakaļ, ka te vēl ne tuvu nav gals. Knapi paspējām ielekt vagoniņā, kad durvis atkal aizvērās ciet un turpinājām ceļu augšup. Izkāpuši gala stacijā nevarējām vien nopriecāties par skaistajām ainavām vēl bija salīdzinoši agrs – pulkstenis aptuveni 10.00, gaiss dzidrs un redzamība laba. Bijām jau sagatavojusies, ka būs diezgan vēss, apbruņojušies ar jakām un džemperiem, taču augšā dabūjām to visu vilkt nost un palikt vien krekliņos, jo bija patiešām silts - laikam jau tuvāk saulei.

20150819224459-97630.jpg

Apstaigājuši kājām tuvāko apkārtni, pakāpuši vēl mazliet augstāk, nokļūdami 1860m augstumā, nolēmām pamēģināt nokļūt līdz pašai virsotnei, taču mūs gaidīja divkārša vilšanās – šeit bija sabojājies bankas karšu termināls un skaidras naudas mums nebija, turklāt līdz nākamajam reisam, uz kuru varēja iegādāties biļetes, bija jāgaida vairāk kā 3 stundas.

20150819224534-22916.jpg

 20150819224612-74221.jpg

Ņemot vērā, ka Tatri nebūt nebija mūsu ceļojuma galamērķis un mums priekšā teju vai viss ceļojums, nolēmām virsotnes iekarošanu atstāt nākamai reizei un devāmies lejā, lai dotos tālāk Horvātijas virzienā. Līdz ar mūsu aizbraukšanu kalna virsotne ietinās mākoņos un nu jau tā praktiski nebija redzama – acīmredzot mums paveicās.

Tālākais ceļš jau veda gar pašiem kalniem pa līkumotiem serpentīniem, baudot skaistas ainavas, fantastiskas kalnu pilsētiņas un visnotaļ labo laiku, kaut arī tikai aiz mašīnas loga.

20150819224700-13560.jpg

20150819224720-30925.jpg

Protams, kalnu serpentīni neturpinās mūžīgi – izbraucām cauri kalnu masīvam un iebraucām pilnīgā līdzenumā, kuru turklāt arī šķērso lielā Slovākijas automaģistrāle. Tai izbraucām pa apakšu, novērojot arī interesantu skatu – maģistrāle uzcelta virs neliela ciematiņa. Nospriedām, ka ciemata iedzīvotajiem pirms maģistrāles būvniecības tika piedāvāti divi izvēles varianti – pamest mājas vai pieciest to, ka pār viņu galvām mežonīgā ātrumā dienu un nakti nesās automašīnas. Viņi acīmredzot izvēlējās otro variantu...

20150819224828-64577.jpg

Nu jau tālu nebija arī Ungārija - valsts, kuru no visa ceļojuma atceros vismazāk. Īsti pat nezinu tam iemeslu, bet īpaši daudz atmiņā nav palicis. Ceļā caur Ungāriju piedzīvojām apmaldīšanos Budapeštā. Visi lielie ceļi uz dažādajiem valsts punktiem sākas Budapeštas centrā. Līdz tam nokļuvām veiksmīgi un nopriecājāmies, cik labi organizēta šeit satiksme – ceļu numuri pārskatāmi, pilsētām vispār var nepievērst uzmanību, bet laikam jau prieki bija pāragri. Atlika tikai vienā pagriezienā pārskatīties ceļazīmi (kad ceļa numurs bija noskaidrots un bija pilnīga pārliecība, ka esam jau uz īstā, pievērsām uzmanību pilsētu nosaukumiem – Pecs vietā nogriezāmies uz Becs, kas izrādās atrodas pavisam otrā Ungārijas pusē – nu noteikti ne tur, kur vajadzēja nokļūt mums).

Sāku ātrumā pētīt kartes un mēģināt atrast, kur tad īsti atrodas "noslēpumainā" Becs, kamēr šoferītis izmisīgi sauca man ceļu numurus – te mēs bijām uz 3, nu jau uz 4,5,6...samulsu pavisam – kā mēs vienlaicīgi varam atrasties uz ceļiem, kas ved pretējos virzienos, turklāt it nemaz nesakrīt. Pēc mirkļa arī tas kļuva skaidrs – ceļu numuru zīmes un zīmes, kas attēlo attālumu no pilsētas centra vizuāli ir praktiski līdzīgas – zaļas ar baltiem cipariņiem. Par sīku niansi atšķiras tikai to forma – kilometru rādītāji ir kā taisnstūrīši, bet ceļu numurzīmes vairāk atgādina ģerbonīša formu.

Vietu, kur uz maģistrāles apgriezties atrast izdevās tikai pēc kādiem 20 km un tad nācās braukt atpakaļ līdz Budapeštai, lai nokļūtu uz īstā. Kad nu tas bija izdarīts, varējām mierīgi uzelpot. Vēl pavisam nedaudz un būsim Horvātijā. Nu jau mūs sagaidīja arī nākamais nepatīkamais pārsteigums – īpatnēja klaboņa mašīnas priekšējā daļā. Ilgu laiku nespējām saprast, kas tas ir un vienu brīdi jau sabijāmies, ka ar to arī mūsu ceļojumam būs beigas, taču kāds pretimbraucošs autobusa šoferis tā zīmīgi pamāja mums, norādot uz motora pārsega pusi. Atradām kur apstaties un konstatējām, ka tas nav bijis kārtīgi aiztaisīts (pilnīgi nesaprotamā veidā) un arī bija dīvainās klaboņas iemesls. Apstāšanās vietā arī atradām kārtējo jauko ēstuvi un, tā kā diena bija izdevusies diezgan gara un piedzīvojumiem bagāta, nolēmām pavakariņot Ungāru gaumē...

Lēnām sāka krēslot (cik jau lēni krēslo tādos platuma grādos) un mēs varonīgi tuvojāmies robežai. Ceļš bezgala šaurs, un brīžiem pat likās, ka saduršanās ar pretimbraucējiem ir neizbēgama, taču brauciens beidzās veiksmīgi – 20.55 iebraucām Horvātijā. Kārtējā robeža, ko šķērsojām pāris minūšu laikā. Pārliecinājāmies, ka tumsa šeit iestājas „ātri un bez žēlastības”, turklāt tas mūs mazliet satrauca, jo īsti nebija skaidrs, kur pavadīsim nakti. Ielas mazajos ciematiņos bija pilnīgi tukšas, vienīgais apgaismojums – lampas gar ielu malām.

20150819225031-12359.jpg

20150819225046-89238.jpg

Šādi izskatās mazie Horvātijas ziemeļu daļas ciematiņi dienasgaismā, savukārt tumsā klusums, miers un pilnīgi netverama tukšuma sajūta šeit burtiski pieckāršojas...

Pilnīgi sirreāla aina – visiem logiem priekšā žalūzijas un pilnīgs klusums visapkārt, sajūta, it kā šeit jau gadiem neviens nedzīvo. Kad bijām izbraukuši cauri pāris tādiem ciemiem, nolēmām, ka ilgi vairs turēties nomodā nespēsim un sākām pievērst uzmanību ceļa zīmēm – nu kaut kur kādai norādei uz naktsmītni taču jābūt.

Jā, tiešām atradām – nogriezāmies norādītajā virzienā, taču izbraukuši cauri visam ciematiņam neko līdzīgu naktsmītnei mūsu izpratnē tā arī neieraudzījām, tāpat kā neredzējām arī kaut mazākās dzīvības pazīmes, izņemot...kādu bāram līdzīgu iestādi ceļa malā teju vai lauka vidū... piestājām pie tā un iet taujāt pēc ceļa uz tuvāko naktsmītni nācās man. Diena bija bijusi diezgan silta, tādēļ arī apģērbs tāds paknapāks – krekliņš īsām rokām, samērā īsi svārki...nu tā, nekas nepiedienīgs, viss normas robežās – diemžāl, tikai mūsu uztverē...

Kolīdz atvēru durvis un iegāju iekšā, konstatēju, ka vienīgie šīs iestādes apmeklētāji laikam it vīrieši. Vecums tā ap 25 – 40. Pēkšņi man pievērsās neskaitāmas acis. Tajā brīdī gluži patīkami tomēr nejutos, bet pēc dziļas ieelpas uzņēmu kursu pie bāra, kur pamanīju grozāmies divas pajaunas sievietes – acīmredzot bārmenes. Painteresējos, vai kāda no viņām runā angliski, un, par laimi, vismaz elementāras frāzes viena no viņām gan saprata, gan varēja arī atbildēt. Noliku priekšā karti un saņēmu arī izsmeļošu info, kur un cik tālu jābrauc.

Izrādījās, ka, tieši tur, kur bijām jau braukuši, jāmeklē kaut kāds plakāts vai izkārtne ar norādi par naktsmītni. Kaut ko līdzīgu atradām...izkāpuši no mašīnas sajutām īpatnēju aromātu. Apmēram tā smaržo/ož zirgi... vienīgā skaņa, ko visapkārt var dzirdēt ir cikāžu sisināšana. Izpētījuši izkārtni, konstatējam, ka neko nesaprotam, jo pilnīgi viss rakstīts horvātu valodā. Uz intuīciju izvēlamies māju, kura šķiet esam tā īstā un meklētā, atveram vārtus.

Tie ir smagi un, verot vaļā, skaļi nočīkst, taču visapkārt joprojām nevienas dzīvības pazīmes, vien kaut kur tālumā uz lauka dzirdam ko līdzīgu traktora rūkoņai. Pēc vairākkārtējiem klauvējieniem pie visām iespējamām durvīm un logiem neviens tā arī neatsaucās. Pagalms gan izskatās kā kādā no Latīņamerikas seriāliem – balta māja, pagalmiņš, gar sienām aug dažādas puķes, daži logi pavērti un tajos vieglajā vējā plīvo aizkari, gaiss tāds silts, smagnējs un visapkārt tikai cikāžu dziesma...romantika. Taču naktsmājas šeit tā arī nedabūjām un nācās vien doties tālāk.

Arvien vairāk nāca miegs un katrs ciems, kuram braucām cauri izskatījās tikpat tukšs un neapdzīvots kā iepriekšējie. Šeit gan sākām pamanīt norādes „SOBE”, kas acīmredzami nozīmēja, ka ir iespēja dabūt istabu, taču visur tumsa un neviena cilvēka. Vel viena iespēja – mēģināt gulēt mašīnā, pirms tam nobraucot kādā sānu ceļā, taču arī tos nemaz tik viegli atrast nav – visapkārt tikai kukurūzas lauki, turklāt manāmas bažas izraisīja arī dzirdētie stāsti par mīnām, kuras joprojām esot itin bieža parādība Horvātijā. Vienīgais saprātīgais lēmums šobrīd likās braukt uz tuvāko lielo pilsētu Osijek aptuveni 50 km attālumā – vismaz tur taču jābūt kādai viesnīcai.

Pa ceļam atkal mazie ciemati un nepārskatāmie kukurūzas lauki. Beidzot tālumā redzam pilsētu un jau jūtam, ka drīzi dabūsim atpūsties, taču tik ātri tas gan nenotika. Lai nokļūtu pilsētā, jāšķērso Dravas upe, taču jau kādu gabaliņu pirms tilta ievērojām, ka kaut kas īsti uz ceļa kārtībā nav – sastājusies vesela rinda mašīnu un kaut kur tālumā mirgo ugunis. 

Nospriedām, ka notikusi avārija un nāksies vēl sēdēt sastrēgumā, taču pamanījām, ka pāris mašīnas (pēc numuriem spriežot – vietējie) nogriezās no šīs ielas pa kādu smilšu ceļu. Nolēmām sekot un veiksmīgi izbraucām atpakaļ un tās pašas ielas pie paša tilta, ko šķērsojām jau bez mazākās aizķeršanās. Pēc neilgas vandīšanās pa pilsētas centru beidzot atradām, kur nolikt mašīnu – gandrīz blakus Sv.Pētera un Sv.Pāvila baznīcai, kuru vietējie mēdzot dēvēt par katedrāli tās iespaidīgo izmēru dēļ.

Papriecājāmies par to, cik tā skaisti izgaismota un devāmies meklēt kādu viesnīcu, rokās turot Latvijā iegādāto ceļvedi pa Horvātiju. Centra viesnīcas, bez šaubām, neizmērojami dārgas, bet atradām vienu, kas pēc apraksta būtu kaut cik piemērota – „Mursa”. Tagad tikai atlika atrast, kur tā atrodas, jo ceļvedī, protams, bija norādīta adrese, bet, kur atrodas Bartola Kašica iela 2a, mums nebija ne mazākās nojautas.

Netālu no katedrāles, kur bijām atstājuši mašīnu, atradām arī lielu pilsētas karti, pēc kuras ilgstošas pētīšanas atradām arī meklēto ielu. Izrādās – tā iet tieši paralēli dzelzceļam un pati viesnīca arī noteikti atrodas tieši pie dzelzceļa, tādēļ, loģiski spriežot, tai nevajadzētu būt arī īpaši dārgai. Aizbraucām līdz meklētajai ielai, un nolēmām mašīnu atstāt pie dzelzceļa stacijas stāvlaukumā, kamēr atradīsim, kur īsti atrodas tā viesnīca. Pagājām gabaliņu pa šo ielu, bet ne tuvu nerādījās, ka šeit varētu būt viesnīca. Vēl pēc kāda brīža pamanījām policijas iecirkni un beigās nolēmām jautāt pēc palīdzības vietējiem policistiem. Pavecais kungs izrādījās izpalīdzīgs un paskaidroja, ka viesnīca atrodoties apmēram 300 metrus uz priekšu.

Viesnīca gan atradās teju vai kilometru tālāk, taču atraduši to bijām un mierīgu sirdi arī mašīnu nolikām tās stāvlaukumā. Pārguruši un izmocīti samaksājām aptuveni Ls 50 par divvietīgo numuriņu (cenā ietilpa arī brokastis), administratore mums palūdza atstāt arī pases (hmm...jokaini gan likās, bet atstājām, jo nogurums guva virsroku). Vilkāmies uz savu istabiņu...pulkstenis rādīja jau pāri 1.00 naktī un miegs nāca nežēlīgi. Tieši tā iemesla dēļ viss pārējais (arī uz sienas virs durvīm sēdošā milzīgā izmēra blakts) jau likās diezgan mazsvarīgs un lielākā bauda bija vienkārši pēc dušas ievelties gultā un aizmigt...līdz pulksten 3, kad pielecu gultā sēdus, jo izrādījās, ka mūsu 3.stāva numuriņa logi ir uz dzelzceļa pusi un gar logu, drūmi trokšņodams, brauca garām kravas vilciens. Pēc tam gan atkal iekritu salda miegā...

Šoreiz gan, diemžēl, jāsaka, ka dienas noslēgumā pēc tumsas iestāšanās netapa neviena bilde - kāda tur fotografēšana melnā tumsā un mežonīgajā nogurumā no dienā piedzīvotā... Taču prieks, ka Google Earth programmā ir tāda lieliska opcija - "aizlidot" uz jebkuru pasaules vietu un redzēt bildes, ko tur ievietojuši citi programmas lietotāji - tad nu arī atradu ilustrācijas no aptuvenajām vietām, kurām braucām cauri/garām šajā "tumsas braucienā" :)

Turpinājumā gan apsolu - būs daudz un krāsainas manis pašas fočētas bildes un vēl daudzāk visādu piedzīvojumu :)

Nymph

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Nymph 20. augusts 2015 12:40 Catwoman

Paldies! :) Nenormāli gari tikai sanāca, bet nu... ja vēl katru dienu dalīt daļās, tad Hameleonu rotaļas garantētas (sēriju daudzuma skaita ziņā) :D

Linduchy 20. augusts 2015 09:25

Super stāsts, kā jau vienmēr :) Iedvesmojoši :) (Y)

ilzy 20. augusts 2015 09:17

O, Slovākijas Tatri. Man ar tur gribās atgriezties.

Nymph 20. augusts 2015 09:00

Ā, mīļš lūgums no manis redakcijai: vai varētu, lūdzu, šī bloga sākumā ielikt linku uz pirmo daļu: http://www.sieviesuklubs.lv/izklaide/celojuma-piezimes-horvatijas-lielcelojums-1-dala-260770/ ?
Paldies! :)

Nymph 20. augusts 2015 08:58 pece

Paldies! :)
Katru reizi, kad pati pārlasu aprakstus un paskatos bildes, rodas neremdināma apetīte kaut kur doties... :)

pece 20. augusts 2015 08:27

Smeķīs apraksts, gribu atvaļinājumu un uz kalniem!

Nymph 19. augusts 2015 23:08

Uhhh, šīs daļas ievietošana bija vienkārši EPISKA cīņa, bet pēc divarpus stundu ilgas mocīšanās ar interneta pārlūka kaprīzēm, es to tomēr izdarīju! :)

Protams, arī šajā reizē bez ķibelēm nekādi, tādēļ beidzamās 3 bildes pievienoju komentārā.

1) Kukurūzas lauki - kur vien paskaties, visur viņi ir...
2) Saulrieta ainava - Osijeka un Dravas upe;
3) Osijekas Sv.Pāvila katedrāle naktī - tieši tādu mēs to redzējām :)