Ceļojuma piezīmes: Horvātijas lielceļojums. 1.daļa

Nymph
Nymph 11. jūlijs 2015 13:01
2274

Skotijas ceļojumstāsts veiksmīgi pabeigts, bet, kā jau ierasts teikt - dzelzs jākaļ kamēr karsta. Tas nozīmē, ka nevar ilgi mīcīties un jāturpina iesāktā ceļojumstāstu publicēšana. Šajā jautājumā man ir uzkrājušies daži stāsti, ko izstāstīt un daži simti bilžu, ko var parādīt.

Liekam jaunu bildi iekšā...

Šoreiz gan es mazliet atkārtošos, jo šis stāsts no manas puses šeit jau reiz ir sākts publicēt, bet kaut kā viss sagriezās tā, ka apstājos pie otrās daļas un daudzsološais turpinājums tā arī nesekoja. Par to - dziļi atvainojos :) Arī pēc SK uzlabojumiem vecajiem blogiem pazuda bildes, un tas ir vēl viens iemesls, kādēļ nolēmu sākt no sākuma. 

Centos tekstā neko daudz nelabot un atstāt to maksimāli tādu pašu, kāds tas bija, kad to uzrakstīju - piezīmes tapa ceļojuma laikā, tādēļ izteiksmes veids vietām kāds nu ir, tāds ir - prasmes interesanti rakstīt nāk ar laiku, bet šim stāstam ir jau deviņi gadi...

2006.gada 9.septembris. PIRMĀ DIENA.

Pulkstenis ir 1:50, esam sakravājuši mantas, sakārtojuši visu mašīnā un varam doties ceļā, jo atpakaļceļa īsti vairs nav – mērķis ir nosprausts, atliek tikai to sasniegt. Tikko nolijis lietus, paši mazliet neizgulējušies, tomēr varonīgi dodamies ceļā – Lietuvas robežas virzienā.

 Robežu šķērsojām 10 minūšu laikā bez starpgadījumiem. [neaizmirsīsim, ka ceļojums notika tad, kad par Šengenas zonas priekšrocībām mēs Latvijā vēl tikai domājām] Aiz loga nepārtraukti līst lietus...mašīnā klausāmies Paulu Koelju „Alķīmiķi” (audiogrāmatu, kas gan ir krievu valodā), kura man pamatīgi velk uz miegu, tādēļ liela daļa ceļa cauri Lietuvai paiet kā sapnī – kaut ko dzirdu no „Alķīmiķa”, ik pa laikam apjaušu, ka atkal esmu iemigusi...un nekāda kafija šoreiz nepalīdz. Labi vien, ka šoferītim šajā ziņā nav tik traki (nu tā vismaz man šķiet) :)

 Arī Lietuvas – Polijas robežas šķērsošana bija tikpat veiksmīga. Daudz bija dzirdēts (un arī piedzīvots) par poļu robežsargu piekasību, taču šoreiz paveicās, jo pārbaudīja mūs tikai Lietuvas pusē. Joprojām līst lietus, debesis nomākušās. Mazs pārsteigums bija ceļi – ideālais segums jau pats par sevi, bet arī tas, ka joslas atdalošās līnijas ir reljefas un, kolīdz mašīna uz tās uzbraukusi, sāk drebināt – efektīvs līdzeklis pret aizmigšanu...

 Ja atmiņa neviļ pirmā pietura mums bija mazliet aiz Suwalkiem ap 7:00 no rīta...tas nozīmē, ka nonstopā esam braukuši 5 stundas...jā, to varēja just, izkāpjot no mašīnas un izstaipot ne tikai nosēdētās kājas un pēcpusi...arī mugura mazliet jutās. Pēc pusotras stundas arī pirmais pārsteigums – mazliet nomaldījāmies no ceļa. Bialystok pilsētā nogriezāmies ne uz to pusi un šeit arī guvām savu pirmo mācību – meklējot ceļu, uz kuru jānogriežas, jāskatās nevis pilsētu nosaukumi, bet gan ceļu numuri, jo Polijā (un vēlāk pierādījās, ka ne tikai Polijā) ir vairākas pilsētas ar ļoti līdzīgiem nosaukumiem, taču katra no tām atrodas citā valsts pusē.

20150711123420-22129.jpg

Cik tipiski - pirmās ceļojuma bildes visas kā viena fotografētas pa mašīnas logu... 

Spriežot pēc ceļa norādēm, līdz Lublinai vēl 106 km, taču ņemot vērā jau paveikto ceļa gabalu, nolemjam, ka būtu īstais laiks paēst, tādēļ arī apstājamies kādā benzīntankā, kur iekārtota arī diezgan piemīlīga ēstuve (kaut kas stilistiski mazliet līdzīgs mūsu Lido). Pēc ilgstošas „diskusijas” ar kafejnīcas viesmīli beidzot esam tikuši pie kārotās maltītes. Jāsaka, ka mums par lielu pārsteigumu ceļmalas ēstuves viesmīle runāja tikai un vienīgi poļu valodā...arī ēdienkarte bija tikai poļu valodā, tādēļ pasūtījumu veicām būtībā uz labu laimi...paveicās, jo bija patiešām garšīgi. Protams, arī kafija un tad jau, iepirkuši dzeramo līdzņemšanai, sēdāmies mašīnā.

Sameklēju pirms brauciena sastādīto sarakstiņu ar valūtas kursiem un citu noderīgu info pētīju, cik tad mūsu naudā īsti sanāca samaksāt par lieliskajām brokastīm-pusdienām. Pārsteigums bija neizmērojams, kad sanāca, ka par abiem esam noēduši tikai Ls 3.80. (Ilgi vēl to apspriedām, bet kļūdu aprēķinos konstatējām tikai mājupceļā, jo izrādījās, ka tieši Polijai bijām uzrakstījuši nepareizu attiecību...patiesībā jau summa īpaši neatšķīrās no normālām pusdienām mūsu pašu „Lido” :))

Turpinām ceļu...skatam paveras ciematiņš pēc ciematiņa – lielāki, mazāki, bet diezgan bieži, un tās mašīnas...izskatās, ka poļi pārvietojas tikai divos veidos – ar maziem Fiat vai milzonīgajām fūrēm – vieni vienīgi pretstati.

Pulkstenis rāda 12.32 pēc vietējā laika un pēc visa spriežot, esam jau 800 kilometrus no mājām. Šodienas plānos ietilpst arī Polijas – Slovākijas robežas šķērsošana un noteikti to arī paveiksim, jo līdz tai vēl atlikuši 213 km. Aptuveni pēc stundas brauciena esam kādā pilsētiņā, kas piesaistīja uzmanību ar savu sakoptību – Kamien. Esam ceļā jau 13 stundas. Kā jau cilvēkus, kas īpaši augstus kalnus dzīvē nav redzējuši, jau Polijas dienvidu „virsotnes” likās kā kalni, bet...mēs jau vēl nebijām redzējuši Tatrus...

Slovākijā iebraucam 15.56. Pirmā pieturas vieta pēc robežas šķērsošanas bija netālu esošā pilsētiņa Svidnik. Dodoties meklēt vietu, kur samainīt līdzpaņemtos Eiro pret vietējo valūtu uzzinājām, ka vienīgā vieta, kur šeit to var izdarīt ir banka, taču tās sestdienā veras ciet jau ap pulksten 14.00. Nekas cits neatlika, kā iepirkties izmantojot karti. Tad nu arī devāmies uz netālu esošo lielveikalu. Mazliet dzeramā, arī pāris pudeles alus, paciņa vietējā ražojuma čipsu izmēģināšanai (secinājums – Ādaži tomēr ir un paliek labākie) un vēl šādi tādi sīkumi, tostarp arī Slovākijas karte, kurā atzīmēti arī kempingi – izrādījās visai noderīgs pirkums.

Iepirkušies nolēmām vel pabaudīt svaigo gaisu un silto saulīti, apēst lielveikalā nopirktos saldējumus un vienlaicīgi arī mazliet apskatīt tuvāko apkārtni, pirms došanās tālākajā ceļā. Turpat netālu pamanījām savdabīgu celtni – izrādījās baznīca – īpatnēja, mazliet atgādināja ēku, kas no pasakas transportējusies realitātē – balta, ar sūnu zaļiem kupolveida jumtiem...skaisti.

20150711124510-45771.jpg

Svidnik baznīciņa - kā no pasakas izcelta realitātē

Ceļmalās bieži nākas redzēt Slovākijas čigānus, tirgojam dažādas meža veltes – ogas, sēnes acīmredzot šeit sastopamas pietiekami lielos daudzumos. Var redzēt, ka šie cilvēki jau nu noteikti nedzīvo lielā pārticībā, brīžiem paliek žēl mazo, šmulīgo bērneļu, kuri visbiežāk redzami ceļmalās, taču tā arī neapstājāmies – vairāk jau tieši tā iemesla dēļ, ka slovāku valoda mums ir gluži kā ķīniešu – nevienu vārdu nezinām.

20150711125141-23974.jpg

Gar logu lēni slīd Slovākijas ceļmalu ainavas

Tuvojas saulriets un skatam beidzot paveras Tatru virsotnes. Saule riet tieši aiz tiem, veidojot pasakainu ainavu. Kalni vēl patālu, bet nolemjam apstāties, lai izbaudītu šo skatu un noķertu arī pāris kadrus ar fotoaparātu.

20150711125627-57622.jpg

Saulriets aiz Tatru virsotnēm

Pa ceļam esam jau izplānojuši vietu, kur nakšņosim – kempings „Jupela”, iepazīstoties ar kartē pieejamo tabulu, kurā salīdzinošā veidā izklāstītas kempingos pieejamās ekstras, visvairāk atbilda mūsu vēlmēm gan piedāvājuma, gan cenas ziņā. Vēl gan nebijām izlēmuši nakšņosim teltī vai mašīnā, bet galvenais jau bija atrast vietu, kur to darīt. Kempingā ieradāmies ap 20.00 un bijām mazliet nobažījušies, vai tas vēl ir atvērts. Mums par lielu prieku un atvieglojumu tas vērās ciet plkst. 22.00, tas nozīmēja, ka laiks vēl ir, un varam pabraukt uz priekšu pa ceļu un vēl mazliet pietuvoties kalniem pirms došanās gulēt.

Pēc nepilna kilometra šķērsojām dzelzceļu, pabraucām vel kādu gabaliņu, taču nolēmām, ka to prieku apskatīt kalnus klātienē atstāsim uz nākamo dienu, tādēļ braucām atpakaļ uz kempingu, samaksājām 9 Eiro par nakšņošanu (cenā ietilpa maksa par katru cilvēku un auto), noskaidrojām, vai šeit pieejams karstais ūdens, un sakām iekārtot guļasvietu. Šoreiz, izbaudījuši kalnu vēsumu, jo atradāmies aptuveni 870 m augstumā virs jūras līmeņa, nolēmām nakti pavadīt mašīnā, jauki iekārtotajā migā.

Vēl tikai atlika aiziet nomazgāt dienas sagurumu un putekļus, taču šajā ziņā mūs gaidīja neliels pārsteigums. Tik ļoti kārotās dušas, iepazīstot tās tuvāk, vairs tik kārdinošas neizskatījās. Kempinga teritorijā bija izvietotas trīs iegarenas koka ēkas – vienā no tām bija izvietotas vīriešu un sieviešu dušas (ja nemaldos katram bija pa divām, bet tas jau vairs nav svarīgi) un izlietnes – visparastākās, baltas, emaljēta metāla izlietnes, telpa izlikta ar brūnajām māla flīzēm, bet, kas pats labākais – gaisa temperatūra tajās bija identiska tai, kāda bija laukā. Pie izlietnēm varēja cerēt tikai uz auksto ūdeni...arī dušas, kuras viena no otras bija atdalītas ar piemīlīgiem dzelteniem plēves aizkariem īpaši daudzsološas neizskatījās, tādēļ nolēmām izpētīt, kas atrodas nākamajā ēkā.

Tualetes...arī tikpat vienkāršas, mazliet nolietotas, īpaši ilgu laiku tajās uzturēties nebija ne mazākās vēlmes. Taču nākamajā ēkā mūs gaidīja neliels un pat patīkams pārsteigums – divas dušas, mazliet jaukāks iekārtojums – jau diezgan mūsdienīga santehnika un flīzējums, taču aukstums tieši tāds pats kā laukā un divās iepriekšējās celtnēs. Nolēmām tomēr izbaudīt mazgāšanās priekus un varonīgi, sameklējuši dvieļus un visu nepieciešamo, devāmies iekarot dušu. Laukā gaisa temperatūra nepārsniedza 7 grādus virs nulles, taču ūdens no krāna tecēja burtiski verdošs. Ātri paspēju izmazgāt pat matus (ak, svētlaime) un mežonīgā ātrumā skriet uz vēl daudzmaz silto mašīnu. Beidzot tuvojās mirklis, kad varējām vienkārši ieslīgt dziļā miegā...

Tādi, lūk, pirmās dienas iespaidi. Turpinājums pilnīgi noteikti sekos un pavisam drīzi...

Nymph

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Inleila 13. jūlijs 2015 22:37

Interesanti bija lasīt! Gaidu turpinajumu!:)

vecsprofils 12. jūlijs 2015 18:49 Nymph

O jā, bet tas arī ir tas interesantākais un sajūsmas vērts, redzēt to kā pieaudz, to, ka kādreizējais šķiet mazsvarīgs vai arī otrādāk, attieksmes, kādu dzīves vērtību maiņa. Tas tiešām ir liels plus tādām ceļojumu dienasgrāmatām! (Y)

Nymph 12. jūlijs 2015 13:18 Shalako

Protams, ir interesanti lasīt, jo sevišķi, ja esi tāds cilvēks, kas tādām salīdzinoši sentimentālām lietām pievērš uzmanību un, kam tādas patīk, jo ir jau ntādi, kam tas ir mazsvarīgi.
Vienīgais (un tas ir līdzīgi kā ar, piemēram, savām tīņu gadu dienasgrāmatām) - pēc vairākiem gadiem lasi un mazliet nāk smiekli par sevi, par rakstības stilu u.t.t. :D Arī par dažādām lietām, kas tobrīd šķita pilnīgs brīnums, bet tagad - pats par sevi saprotams. :)

vecsprofils 12. jūlijs 2015 13:09 Nymph

(Y) Tiešām forša doma un arī pašai interesanti pēc gadiem pārlasīt tās sajūtas! Varbūt arī pamēģināt tīri sev kaut ko tādu uzmest, lai ir ko vēlāk pārlasīt un pasmaidīt... hmm :)

Nymph 12. jūlijs 2015 11:06 Shalako

Paldies!
Horvātijas ceļojums bija mans otrais "tālais" ceļojums un biju tik ļoti sajūsmā, ka tiešām katru dienu veicu pierakstus, turklāt tiešām rakstīju tādu kā ceļojuma dienasgrāmatu. Nākamajos ceļojumos to darīju jau slinkāk, bet kaut kādas piezīmes ir saglabājušās, tādēļ kopā ar bildēm diezgan veiksmīgi var restaurēt gan sajūtas, gan piedzīvoto. :) Vēl jau tomēr nav tik daudz laiks pagājis, lai aizmirstu visu, tādēļ arī šobrīd cenšos to visu salikt uz papīra, lai var katram ceļojumam sataisīt arī fotogrāmatu.

vecsprofils 11. jūlijs 2015 23:30

Interesanti, sanāk raksti dienasgrāmatu katrā ceļojumā? Ļoti skaisti un baudāmi pasniegts!