Ja jau esmu saņēmusies un nokļuvusi Hāpsalā, tad neizbēgams ir arī Hījumā salas apmeklējums, kur var nokļūt gan ar prāmi, gan ar mazu 18 vietīgu lidmašīnīti no Tallinas.

Es, protams, izmantoju prāmja pakalpojumus, bet brauciens izrādās gana ilgs, pusotru stundu, kaut paskatoties kartē – gabals neliekas tik liels. Hījumā ir otra lielākā Igaunijas sala aiz Sāremā, kur es esmu viesojusies pirms daudziem gadiem un kura pazīstama ar izslavētajām SPA viesnīcām, meteorītu krāteri u.c. dabas brīnumiem.

Interesanti, ka šajā Igaunijai piederošajā salā ir izvietoti divi objekti, kuri jāaplūko: Vaemlas vilnas fabrika „Hiiu Vill” un Kepu bāka.

Man izdevās paviesoties tikai vilnas fabrikā, kas izvietota bijušajā muižas siena šķūnī un kur iespējams redzēt visu vilnas pārstrādes procesu.

Mašīnas, kas šeit darbojas, tiek darbinātas jau kopš 19.gadsimta beigām. Man jau vislabāk patika mazais veikaliņš, kas ierīkots vilnas fabrikas priekštelpā, tur var apjukt no krāšņajiem izstrādājumiem, kas darināti no vietējo aitu vilnas.

Protams, ka es nenocietos un iegādājos ziemas cepuri, tas nekas, ka līdz ziemai kāds brītiņš jāpagaida, bet zinot, ka ārā jau paliek dzestrāki rīti un naktis, nebrīnos, ka aukstākais gadalaiks pienāks tik ātri, ka cepure būs pašā laikā.

Man kā rokdarbniecei, šeit patika pašpikot arī pāris idejas, ko pati varētu uzdarināt, cik skaistus roku vai pirkstu sildītājus pagatavot, varbūt pat saņemšu sevi rokās un uz Ziemassvētkiem pagatavošu šādas dāvanas draudzenēm.

Vilnas apstrādes procesu esmu redzējusi jau bērnībā, man tētis kādreiz strādāja vilnas cehā, turklāt mājās vecmammai bija vērpjamais ratiņš, ko pati arī izmēģināju, bet šajā fabrikā tas viss notiek uz lielākām metāla mašīnām, daudz vilnas, putekļu un beigās jau arī dzijas.

Par Kepu bāku runājot, tā esot trešā senākā darbojošā bāka pasaulē, kas sniedzas 36 metru augstumā. No tās augšējā stāva iespējams saredzēt apkārtni 35 jūras jūdžu attālumā. Interesanti, ka jau Tallinas Jūras muzejā es pamanīju, ka Igaunijā ir bijušas un vēl joprojām ir daudz bāku, turklāt viņi paši lepojas ar šiem vēsturiski jūrnieciskajiem pieminekļiem.

Vislielākais pārsteigums man tomēr ir mazītiņā Hījumā lidosta, no kurienes mans ceļš ved atpakaļ uz Tallinu. Šeit ir pat stingrāka drošības sistēma nekā lielajās lidostās, man jāaiziet cauri ne tikai drošības detektoriem, bet katru sievieti un vīrieti aptausta cimdoti robežsargi, papildus dodot iespēju sunim apostīt mūs un dot signālu, vai nevedam narkotiskās vielas.

Pati lidmašīnīte ir tik maza un lidojums līdz Igaunijas galvaspilsētai ilgst nieka pusstundu. Skats no augšas paveras ļoti brīnišķīgs, iespēja vērot mūsu kaimiņvalsts ainavu.

Ar Hījumā salu beidzās mans Igaunijas piedzīvojums, esmu iepazinusi 10 brīnišķīgus tūrisma apskates objektus pie mūsu kaimiņiem, esmu patīkami pārsteigta par viņu tūrisma infrastruktūru. Ceļi tiešām ir gludāki un pārvietošanās ar auto ir līdzena, ļoti daudzās vietās pieejams internets, turklāt izmantojams bezvadu internets. Esmu priecīga, ka esmu iepazinusi mūsu kaimiņus tuvāk, nevis devusies uz kādu tālu silto zemi, gan jau paspēšu vēl pasauļoties Krētā vai iepazīt Eiropas galvaspilsētu burzmu, es uzskatu, ka ir svarīgi iepazīt mūsu tuvākās kaimiņvalstis un saprast, ka arī tepat tuvumā ir skaisti, interesanti un aizraujoši!

Ja man jāizvēlas trīs interesantākie objekti no Igaunijā apskatītajiem, tad viennozīmīgi mans favorīts ir AHHA zinātnes centrs Tartu, Kohtla – Nemmes pazemes raktuves/ muzejs un Igaunijas ceļu muzejs!

Informācija par objektiem ņemta no mājas lapas www.greatbaltic.eu