Pēc neilga radošā pārtraukuma atsāku publicēt Horvātijas lielceļojuma (2006) piezīmes. Pirmajā daļā varēji lasīt par pirmās dienas piedzīvojumiem no izbraukšanas brīža, savukārt šajā daļā - turpinājums un ceļojuma otrā diena (precīzāk - otrās dienas pirmā daļa, jo, kā izrādās, tā bijusi iespaidiem bagāta un stāstījums aizņēmis vairākas lapas, tādēļ arī publicēšu to pa daļām...)

"2006.gada 10.septembris. Otrā diena

Naktī gan vairākas reizes pamodāmies, jo kļuva auksts, tādēļ nācās mazliet pārkārtot segšanās veidu, taču no rīta jutāmies visai labi izgulējušies. Saulīte sāka iesildīt atdzisušo gaisu un mašīnu, un nu jau bija apmēram 13 grādus silts. Zobi gan mazliet klabēja, bet ceļojuma kāre darīja savu. Sagatavojām brokastis – uzvārījām ātro zupu, nobaudījām līdzpaņemto „Lāču” maizi un nolēmām doties kalnos. Skats uz virsotnēm, protams, neatkārtojams un vēlēšanās tās apskatīt iespējami tuvāk – milzīga.

Devāmies uz pilsētiņu Tatranska Lomnica, no kuras ar pacēlāju varētu nokļūt līdz virsotnei. Informācijas birojā strādā tiešām laipni cilvēki – visu izstāstīja, parādīja – bija patīkami doties tālāk. Biļetes uz pacēlāju līdz pirmajai virsotnei 1751m augstumā – Skalnate Pleso katram izmaksāja aptuveni Ls 8, savukārt nokļūšana līdz pašai augšai – Lomnicky Štit 2634m augstumā -vēl ap Ls 10. Nolēmām sākumā nokļūt līdz pirmajam punktam un tad jau izlemt, vai braukt līdz pašai augšai.

Līdz pacēlājam aizgājām vienā mierā, taču, kolīdz iekāpām 4-vietīgajā vagoniņā man sākās kaut kāda panika (to atceroties joprojām nāk smiekli) – aizvērās durvis un, kolīdz vagoniņš bija izkustējies no vietas, tas sāka mistiski šūpoties un raustīties. Bailes no augstuma man īsti nav raksturīgas, taču iztēlē jau raisījās ainas par to, kā mēs kaut kur ceļa vidū vienkārši nolidojam lejā. Labi vien, ka vagoniņā bijām tikai divatā – šis cirks tā arī paliks neviena cita neredzēts – kliedzu, lai laiž mani ārā, ka nekur negribu braukt :), bet, kolīdz bijām izbraukuši no stacijas un ieraudzīju burvīgo ainavu, viss pārējais vienkārši aizmirsās. Dzidri zilas debesis, priekšā mazliet sniegotās virsotnes – lieliski!

Pa ceļam uz Skalnate Pleso pacēlājs iebrauc vēl vienā stacijā – Štart – kur ārā nav jākāpj, taču mēs - gudrīši šeit izlecām laukā, jo bija pārliecība, ka esam jau galā, bet stacijas uzraugs sāka uz mums kliegt, lai kāpjam vien atpakaļ, ka te vēl ne tuvu nav gals. Knapi paspējām ielekt vagoniņā, kad durvis atkal aizvērās ciet un turpinājām ceļu augšup. Izkāpuši gala stacijā nevarējām vien nopriecāties par skaistajām ainavām vēl bija salīdzinoši agrs – pulkstenis aptuveni 10.00, gaiss dzidrs un redzamība laba. Bijām jau sagatavojusies, ka būs diezgan vēss, apbruņojušies ar jakām un džemperiem, taču augšā dabūjām to visu vilkt nost un palikt vien krekliņos, jo bija patiešām silts.

Laikam jau tuvāk saulei. Apstaigājuši kājām tuvāko apkārtni, pakāpuši vēl mazliet augstāk, nokļūdami 1860m augstumā, nolēmām pamēģināt nokļūt līdz pašai virsotnei, taču mūs gaidīja divkārša vilšanās – šeit bija sabojājies bankas karšu termināls un skaidras naudas mums nebija, turklāt līdz nākamajam reisam, uz kuru varēja iegādāties biļetes, bija jāgaida vairāk kā 3 stundas.

Ņemot vērā, ka Tatri nebūt nebija mūsu ceļojuma galamērķis un mums priekšā teju vai viss ceļojums, nolēmām virsotnes iekarošanu atstāt nākamai reizei un devāmies lejā, lai dotos tālāk Horvātijas virzienā. Līdz ar mūsu aizbraukšanu kalna virsotne ietinās mākoņos un nu jau tā praktiski nebija redzama – acīmredzot mums paveicās.

Tālākais ceļš jau veda gar pašiem kalniem pa līkumotiem serpentīniem, baudot skaistas ainavas, fantastiskas kalnu pilsētiņas un visnotaļ labo laiku, kaut arī tikai aiz mašīnas loga.

Protams, kalnu serpentīni neturpinās mūžīgi – izbraucām cauri kalnu masīvam un iebraucām pilnīgā līdzenumā, kuru turklāt arī šķērso lielā Slovākijas automaģistrāle. Tai izbraucām pa apakšu, novērojot arī interesantu skatu – maģistrāle uzcelta virs neliela ciematiņa. Nospriedām, ka ciemata iedzīvotajiem pirms maģistrāles būvniecības tika piedāvāti divi izvēles varianti – pamest mājas vai pieciest to, ka pār viņu galvām mežonīgā ātrumā dienu un nakti nesās automašīnas. Viņi acīmredzot izvēlējās otro variantu... Nu jau tālu nebija arī Ungārija.

Ungārija ir valsts, kuru no visa ceļojuma atceros vismazāk. Īsti pat nezinu tam iemeslu, bet īpaši daudz atmiņā nav palicis. Ceļā caur Ungāriju piedzīvojām apmaldīšanos Budapeštā. Visi lielie ceļi uz dažādajiem valsts punktiem sākas Budapeštas centrā. Līdz tam nokļuvām veiksmīgi un nopriecājāmies, cik labi organizēta šeit satiksme – ceļu numuri pārskatāmi, pilsētām vispār var nepievērst uzmanību, bet laikam jau prieki bija pāragri. Atlika tikai vienā pagriezienā pārskatīties ceļazīmi (kad ceļa numurs bija noskaidrots un bija pilnīga pārliecība, ka esam jau uz īstā, pievērsām uzmanību pilsētu nosaukumiem – Pecs vietā nogriezāmies uz Becs, kas izrādās atrodas pavisam otrā Ungārijas pusē – nu noteikti ne tur, kur vajadzēja nokļūt mums).

Sāku ātrumā pētīt kartes un mēģināt atrast, kur tad īsti atrodas noslēpumainā Becs, kamēr šoferītis izmisīgi sauca man ceļu numurus – te mēs bijām uz 3, nu jau uz 4,5,6...samulsu pavisam – kā mēs vienlaicīgi varam atrasties uz ceļiem, kas ved pretējos virzienos, turklāt it nemaz nesakrīt. Pēc mirkļa arī tas kļuva skaidrs – ceļu numuru zīmes un zīmes, kas attēlo attālumu no pilsētas centra vizuāli ir praktiski līdzīgas – zaļas ar baltiem cipariņiem. Par sīku niansi atšķiras tikai to forma – kilometru rādītāji ir kā taisnstūrīši, bet ceļu numurzīmes vairāk atgādina ģerbonīša formu.

Vietu, kur uz maģistrāles apgriezties atrast izdevās tikai pēc kādiem 20 km un tad nācās braukt atpakaļ līdz Budapeštai, lai nokļūtu uz īstā. Kad nu tas bija izdarīts, varējām mierīgi uzelpot. Vēl pavisam nedaudz un būsim Horvātijā. Nu jau mūs sagaidīja arī nākamais nepatīkamais pārsteigums – īpatnēja klaboņa mašīnas priekšējā daļā. Ilgu laiku nespējām saprast, kas tas ir un vienu brīdi jau sabijāmies, ka ar to arī mūsu ceļojumam būs beigas, taču kāds pretimbraucošs autobusa šoferis tā zīmīgi pamāja mums, norādot uz motora pārsega pusi. Atradām kur apstaties un konstatējām, ka tas nav bijis kārtīgi aiztaisīts (pilnīgi nesaprotamā veidā) un arī bija dīvainās klaboņas iemesls. Apstāšanās vietā arī atradām kārtējo jauko ēstuvi un, tā kā diena bija izdevusies diezgan gara un piedzīvojumiem bagāta, nolēmām pavakariņot Ungāru gaumē..."

Turpinājumā varēsi lasīt par otrās ceļojuma dienas noslēguma piedzīvojumiem un to, cik viegli Horvātijas ziemeļos atrast naktsmītni bez iepriekšējas rezervācijas. :)

Noelle

Foto - protams, no personīgā arhīva.