Braucam krāsot

Autors: sauljuks, 2019. gada 22. septembris, 10:12:03
Braucam krāsot

Attēls: www.pixabay.com

Viņa lēnām modās. Vēl miegs turēja Viņu savās skavās un vēl brīdi viņa apsvēra domu vai neļauties tam vēlreiz. Bet gulēt bija neērti un tagad, kad nogurums bija pāri un neizgulētais miegs bija savu paņēmis, aizmigt nez vai izdosies. Vēl neatvērusi acis, Viņa mulsi skaidri sajuta savu kailumu.
Ne segas, neviena apģērba gabala. Vienīgais, kas bija pie rokas, vai, pareizāk sakot, – zem galvas spilventiņa vietā, bija džinsas. Istabā bija silti. Un tomēr gulēt neapsegtai bija nepierasti. Parasti tā bija ļoti grūti aizmigt. Viņa noteikti bija segas cilvēks, apsegties vajadzēja. Bet šeit, pilnīgi kaila, uz grīdas istabas vidū un cieša miegā. Jā, cik ilgi? Tas jānoskaidro.
Viņa atvēra acis.
– Cik ilgi es nogulēju?
Viņš nelikās iztrūcies, no pēkšņā jautājuma. Rimtā, nesteidzīgā ritmā roka kustināja celtniecības rullīti un krāsoja sienu augšā pie griestiem.
– Tik cik šo visu nokrāsot. Diezgan laika pagāja.
Īsti skaidrāks nekļuva. Līdz telefonam bija tālu – vismaz soļi pieci vai seši un tad būtu jāceļas, bet, lai arī gulēt šādi bija mulsinoši un ļoti nepierasti, tomēr celties nepavisam negribējās. Pārsteidzoši, bet Viņa noķēra sevi pie domas, ka jūtas labi. Pārlaidusi acis istabai viņa vēlreiz novērtēja kontrastus – melnā celtniecības plēve sargāja grīdu no krāsas un citiem remonta iespējamajiem bojājumiem. Zilas krāsas vienkāršais tūrisma paklājiņš un uz tā Viņa. Bez drēbēm.
– Zini, ir mulsinoši tā gulēt te kailai, – Viņa noteica pirms paspēja padomāt vai to vispār vajadzēja teikt.
Ja? – nu es arī varu būt kails, – Viņš atbildēja un bez minstināšanās novilka vienīgo, kas viņam bija mugurā. Tā vienkārši, bez garas domāšanas. Nokāpa no kāpnēm, novilka darba bikses, zem kurām nekā nebija un kāpa atpakaļ. Tagad istabā bija divi kaili cilvēki. Viens – uz sastatnēm pakāpies krāsoja sienu. Otrs – gulēji slinki izlaidies neērtā, pacietā guļvietā, par kuru kalpoja uz grīdas izritinātais tūrisma paklājiņš. Zilā krāsā. Uz ar melnu aizsargplēvi pārklātas grīdas.
“Interesanti kā es izskatos tur no augšas”, Viņa nodomāja. Vērojot kā viņš krāso, koncentrējies darbam, viņas atmiņa atgriezās pie dienas pirms viņi atgadījās šeit, remontējamā dzīvoklī.

Viņš atbrauca viņai pakaļ. Viņa nezināja dienas plānu, nebija gatava nekur doties un bija nesen kā pārnākusi mājās pēc darba, kurš neviļus bija ievilcies no iepriekšējās dienas. Gulētas bija 25 minūtes kaut kad starp četriem un pieciem no rīta un sajūtas bija mazliet dīvainas. Ieraugot viņam rokā otru ķiveri, viņa prātīgi noklusēja savu miega trūkumu, jo pamatoti bažījās, ka viņš varētu mainīt plānus, kurus iekļauj motocikls.
Turpat uzreiz viņš arī pavēstīja, ka ir gatavs pamācīt viņu braukt. Sajūsmā iesaukusies, Viņa fiksi saģērbās, braukšanai piemērotās drēbēs, kas bez moča būtu par siltu ārā esošajai dienai. Septembris jau, bet diena bija vasarīgi silta! Nogurums nemanījās un miegs vairs netraucēja! Mācīties braukt ar moci!! Ju-huu! Jebkurā laikā! Kāds tur vairs miegs?!
Atradās arī neliels laukumiņš, ar kuru pilnībā pietika pirmajai reizei. Viņš tiešam ļoti lēnām, prātīgi un nopietni ķērās pie pirmās mācību stundas un tas nebija nekāds joks. Lika sajust moča svaru, pasverot to no vienas uses uz otru, saprast cik tāli to svērt, līdz sāk krist. Vēl vesels lērums instrukciju un tad tika atļauts to iedarbināt. Viņš iedarbināja, rādot un skaidrojot kā to darīt un kā izslēgt. Un lēnām, lēnām ar pirmo ātrumu mēģināt braukt, mācīties darboties ar bremzēm un sajūgu. Bija reizē bail un neticama sajūsma. Viņa koncentrējās. Negribēja nokrist un kaut ko nodarīt mocim. Par sevi nebija domas. Mocis klausīja neprasmīgajām rokām un lēnām, brīžiem nedaudz saraustīti kustējās uz priekšu. Pēc brīža sāka sāpēt kreisā plauksta – sajūgs bija stingrs. Viņa bija spiesta iepauzēt. Nogurums darīja savu. Pēc brīža gan mēģināja atkal un vēl pēc tam vēl vienu reizi, bet nācās pārtraukt gan plaukstas dēļ, gan arī saspringtā stāva dēļ, kurš stāvēja plača vidū kā tāds grieķu stresa dievs un paniskā saspringumā vēroja, kā Viņa apļo ar moci pa nelielo laukumu, brīžiem iebraukdama zālājā. Vairāk gan jau rokas dēļ, kura draudēja šķirties no Viņas, ja nebeigs to mocīt. Pēdējā laika bija pārāk liela darba slodze un tagad vēl šis pēc negulētas nakts!

Visas tā brīža emocijas mirklī izgaismojās atmiņā un tad viņa atkal pievērsa skatienu kailajam sienas krāsotajam, kurš tajā brīdī pārstūma kāpnes tālāk. Skatienam pavērās vīrieša mugura, muskuļu vijīgā darbība. Viņā jautās spēks, Viņai patika viņa tēls no muguras. Platie, drošu patvērumu sološie pleci. Vērot kā viņš darbojas. Darāmā pie šīs sienas nebija vairs palicis daudz.

Bija klusums. Mūzikas avota dzīvoklī nebija. Kaut kur aiz sienas bija dzirdamas kaimiņu balsis. Bērni runājās un smējās, pieaugušie piebalsoja. Bet tas bija tāds pastarpināts fona troksnis, kas netraucēja klusumam. Draudzīgam, ērtam klusumam.

Domas aizmaldījās pie brauciena uz Vecāķiem peldēties. Tās it kā tīšām izvairījās pieķerties tam, kas notika tieši pirms viņa aizmiga. Kā viņi atbrauca, atnāca, pagrozījās, apskatījās, uzradās zilais tūrisma paklājiņš un Viņš saudzīgi turot viņu, uzmanīgi noguldīja uz tā.

Vecāķos peldējās tikai Viņa. Viņš pat moča zābakus nenovilka no kājām. Ar tiem pabakstījis ūdeni, stāvēja krastā un ar dvieli rokās gaidīja kamēr Viņa, izbaudījusi jūru, nāks krastā. Atpakaļceļā, notverot brīdi, kad mocis pie sarkanās gaismas apstājies, viņa tikai noteica – Braucam krāsot!
Gribējās redzēt to dzīvokli, kurā tik daudz laika tiek pavadīts bez viņas. Ja vajadzēs, Viņa bija gatava krāsot!

Dzīvoklis bija gaišs par spīti melnajai plēvei, kas klāja visas grīdas un tukšs. Pilnīgi tukšs, nevienas mēbeles, nekā. Nu labi, bija sastatnes un remonta materiāli. Vannas istaba bija, diemžēl, bez vannas.

Kavējoties atmiņās par notiekošo, Viņa nepārtrauca vērot ka viņš krāso. Kopumā aina bija mazliet nereāla. Viņa kailais ķermenis uz metāla kāpnēm, pirksti, noķēpāti ar krāsu, stingri turēja rullīša rokturi un ritmiski, mazliet monotoni kustējās pa sienu turpu un atpakaļ. Krāsa klājās un paslēpa zem sevis nesmukumu. It kā jau viss vienkārši, bet nepazuda nesaprotama nerealitātes sajūta, ko papildināja tas kā ik pa brīdim Viņa asi izjuta savu kailumu. Bija neparasti te tā gulēt un nemaz nesteigties ģērbties.

Vērojot viņu, atmiņas ritinājās pie notikušā uz šī paklājiņa pirms viņas apziņu nolaupīja miegs. Jau tikai atmiņas vien lika pulsam riņķot ātrāk. Un smaidīt. Kā kaķim, kas krējumu saēdies. Tā pilnā labsajūtā smaidīt un sagrozīties, pastaipīties, nomainīt vienu ne pārāk ērto pozu pret otru. Slēpjot plato smaidu, viņa aizgrieza galvu un atkal bija tur un tad – pirms aizmigt. Nevajadzēja lielu domu piepūli, lai sajustu viņa rokas uz savas ādas.

Viņš izritināja plāno tūrisma paklājiņu uz melnās aizsargplēves un veikli nogāzis viņu no kājām ļoti uzmanīgi un saudzīgi noguldīja uz tā. Īsi izsaukusies aiz pārsteiguma, viņa turpināja smieties, vērojot viņa smaida bedrīti labajā vaigā. No drēbēm viņi palīdzēja viens otram atbrīvoties gandrīz lietišķi. Viņa vienkāršā attieksme pret kailumu palīdzēja arī Viņai justies brīvāk, vienkāršāk. Tālākais bija saspēle. Neiespringstot un vajadzīgajos brīžos iespringstot. Brīdī kad kājas un rokas savērpās mudžeklī, bija arī smiekli, kas neko neiztraucēja, gluži otrādi – tikai papildināja.

Viņa gandrīz palaida garām to brīdi, kad rullītis nokustējās pēdējo reizi. Šī siena bija pabeigta. Viņš nolika krāsošanas piederumus un pienāca klāt. Notupās lejā pie Viņas. Viņa rokas bija tik tuvu. Pirksti klāti gaišas krāsa plankumiem neparasti maigi slīdēja pār viņas ādu. Nebija vaļas vairs atmiņām, bija iestājusies tagadne.

Kaut kad nākamajā dienā viņi abi saprata, ka frāze “braucam krāsot” vairs nekad neskanēs kā agrāk…

Septembra blogu konkurss