Biju uz izrādi Ōperā.....

Kerstyna
Kerstyna 17. februāris 2017 14:05
799

Cilvēkam vienmēr vajag to, ko vairs nevar dabūt.....

Tāds secinājums bija pirmais  pēc  izrādes „Jevgeņijs Oņegins” noskatīšanās Ōperas namā.

Uz šo izrādi devos dažādu iemeslu vadīta... Vispirms jau zinātkāre  -ko tad nu Rēzija Kalniņa būs saveidojusi no labi zināma klasikas  darba. Tāpat, nenoliedzami, ietekme uz manu izvēli bija arī Amoralles radītajiem  kostīmiem, jo man 19.g.s. krievu muižniecība nu nemaz nesaistās ar Amoralles tērpu konceptu, kā arī bēdīgi slavenā reklāmkampaņa arī. .  Un vēl arī tas, ka ļoti sen nebiju bijusi operā un  šī bija iespēja baudīt divus klasiķus vienā flakonā... P. Čaikovski un A. Puškinu.

Stāsts par iespaidiem tieši par izrādi dažas rindkopas tālāk, bet iesākumā gribu padalīties ar iespaidiem par Ōperas namu, publiku un dažām citām lietām.

 Man patīk, ka iekšpusē opera ir tāda, kā tai jābūt -  mazliet butaforiska,  ļoti svinīga  un krāšņa – saproti, ka katra izrāde šeit ir svētki. Jāteic, ka šī jau bija 3. iestudējuma izrāde, bet zāle bija pilna  ar skatītājiem līdz pat augšējiem balkoniem, es sēdēju partera pirmajā rindā un varēju pavērot arī mūziķus dabiskā vidē – orķestra bedrē.

 Un tagad tas, kas mani nepatīkami pārsteidza – ļoti daudzām sievietēm  kājās bija zābaki! It kā šī vakara izrāde būtu tas pats kas Dailes teātra  dienas izrāde.  Tālāk par apģērbu, varēja vērot patiešām smalkus vakartērpus, manīju pat kaut ko no Amoralles produkcijas, redzēju vienkārši svinīgus tērpus un nomācoši daudz ielas kostīmu, dienas kleitu un pat džinsus....

Es varbūt esmu iesenējusi piepe, bet man  ir vienalga, ka arī uz Metropolitēnu iet džinsos – tas tomēr nav labs stils nevienā pasaules malā.

Operu tomēr neapmeklē katru dienu, katra izrāde ir grandiozs daudzu cilvēku darbs – un skatītājam būtu ar savu izskatu jāpauž cieņa šim darbam un uz izrādi jānāk kā uz svētkiem, nevis kā uz kaut kādu „Trīsgrašu balagānu”.

Moments, kas mani ieintriģēja – parasti orķestros arfa ir tradicionāls sieviešu instruments, bet šajā izrādē to spēlēja vīrietis un tas, kā viņš to darīja... tā jau ir dzeja pati par sevi .

Unn tagad par izrādi.

Vispirms jau lieliska scenogrāfija ar interaktīvās vides iesaisti, starpspēlēs varējām vērot  naktstaureņu ēnas uz ekrāna, starp citu, ļoti organiski iekļautas izrādes stāstā.

Vēl vizuālajā risinājumā pārsteidza tas  -cik plaši ir pielietojami vienkārši, spilgti aksesuāri, lai  radikāli, ar vienu kustību mainītu vides noskaņu.  Kā epizodē, kur sērojošo Larinu ģimeni apciemo  Ļenskis un Oņegins, visas sievietes pie saviem melnholiski  pelēkbaltajiem tērpiem pievienoja sarkanus akcentus... un tās vairs nebija sērojošas sievietes.

Varbūt man nebija līdz galam izprotami daži tērpu koncepti, bet viss kaut kā ļoti organiski sakļāvās vienā veselumā  - stāstā par mīlestību, tās traģismu, cilvēka vājumu un novēlotu kļūdu atzīšanu.

Par solistiem – nu šo izrādi noteikti var skatīties jebkurā solistu kombinācijā, jo dzied vienkārši lieliski.

Vai režisorei izdevās klasiku pasniegt pa jaunam, nepazaudējot pašu klasiku? Jā, izdevās.

Vai Amoralles tērpi bija vietā? Jā un nē, daži tomēr  bija ļoti, ļoti dīvaini, pat tēlu kariķējoši.

Vai es ieteiktu doties un noskatīties šo izrādi – pilnīgi noteikti iesaku.

P.s. Ilustrācija  izrādes „Jevgeņijs Oņegins „ publicitātes foto.

 P.p.s. Te var palasīt, ja interesē:  https://www.opera.lv/lv/izrade/jevgenijs-onegins/

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Shalako 21. februāris 2017 12:10 Kerstyna

Paldies ;) nolēmu Tev te paziņot, lai nedomā, ka Tevi piešmaucu un tāda nepateicīga :D
Adresi pārbaudīju vairākkārt, viss sakrīt, savādi, ka tā. Pilnīgi gribās vēl nosūtīt, izmģināt :D

Kerstyna 21. februāris 2017 07:16 Kerstyna

Varbūt adresē kāda kļūdiņa bija.

Kerstyna 21. februāris 2017 07:16 Shalako

Tikai nekreņķējies. Man patīk tavs apsveikums :)

Shalako 20. februāris 2017 20:27

Par operu ļoti skaisti! ;)
A vot šodien mani pārsteidza atpakaļsūtīta vēstule - izrādās Tu manu apsveikumu Ziemassvētkos nesaņēmi :S
uz aploksnes rakstīts: beidzies glabāšanas termiņš.

Kerstyna 19. februāris 2017 11:41 hiperkeri

Ō... paldies par info. Ieskatīšos. Jo man patika, kā viņš muzicēja.

hiperkeri 19. februāris 2017 11:04

Vai,tie tērpi ir to pārziņā, kam tas vispār interesē. Es esmu radusi vienmēr pret mākslu būt toleranta,tāpēc arī manā garderobē ir tik daudz svinīgāku komplektu- jo vienmēr dienas beigās var pavīdēt fiksais variants aizlaist uz kādu koncertu!
Mani vairāk sašauj, ka tāda publika parasti pēc pirmā cēliena pagaist, pagrozās kafejnīcā un dodas mājās- tieši tad,kad sākas interesantākā skatuves darbība.
Kerstyna- ja Tevi fascionēja arfists, vari pameklēt info- Oskars Krašauskis. Lielisks mākslinieks:) Varbūt vēl ko muzikāli uzlādējoši atradīsi:)

LosOjosVerdes 17. februāris 2017 23:01

Saprotu Tavu šašutumu/neizpratni. Arī man operas apmeklējums ir mazi svētki. Nekad neemsu aizgājusi uz kādu pasākumu turp bez svinīga apģērba vai iemas zābakos iebridusi. Tiesa, arī baisā vakarkleitā ar frizūru, kas aizsedz aizmugurē sēdošam skatu uz skatuvi-arī ne. Tomēr iejamās kurpes uzauju un kaut melnu kokteiļkleitiņu viemēr uzvelku. Lai būtu svinīgāk un piemērotāk skaistajām telpām. Taču acīmredzot ne visiem tas šķiet gana svarīgi. Ieintriģēji-Amoralle jau pats par sevi ir kā oga. Pie tam apvienojumā 'ar Oņeginu varētu būt ļoti interesanti

-Scarlett- 17. februāris 2017 20:32

Paldies, man ļoti patika tik vērienīgs skatījums.
Amoralle, jūtami piedzīvo savu zenītu pašlaik ... reklāma visur, pat Operā.
Par ģērbšanos.. šie rāmji ir zuduši...skolas laikā pirmo reizi mūs skolēnus bez vecāku uzraudzības veda skolotāji uz operu (neatminos gan izrādi), taču tika stingri vēl piekodināts meitenēm - matiem jābūt saņemtiem, bet nevis augšējās copēs, lai traucēju aizmugurē sēdošiem, bet zemās copītes... jau nerunājot par apģērbju lekcijām... mūsdienās tā vairs nav... to sauc par demokrātiju... tā nu ir demokrātija visur...