Baltā (kreisā) bāka

sauljuks
sauljuks 23. aprīlis 2019 08:36
227

Pamodos vēlu. Vienu pēc otra apklusināju visus modinātājsignālus un gulēju tālāk. Nepatīk man vēlu mosties, bet šorīt likās, ka varētu gulēt vēl. Bet nu pamodos un bija skaidrs, ka miega valstība mani ir izraidījusi līdz vakaram.

Nebija konkrētu plānu, ko darīt. Tāpēc ilgi nedomājot izlēmu, ka ir pienācis laiks apciemot otru bāku. Domāts, darīts. 

Nesteidzīgas brokastis. Tikpat nesteidzīga ģērbšanās un somas krāmēšana. Neko daudz jau tur nav likt. Iemetu vakardienas maizītes, kas palikušas pāri no brauciena, ielēju velo pudelē svaigu ūdeni. Un viss gatavs.

Patīk man pirmais brīdis, kad uzminu pedāļus. Vieglums, brīvības sajūta. Diena bija skaista. Saule nesteidzīgi ripoja pa debesu jumu. Debesis zilas, zilas. Šur tur pa baltam mākonītim. Minos nesteidzīgi, un sarkanās gaismas luksoforos arī neļauj īpaši ieskrieties. 

Līdz Bolderājai tieku bez starpgadījumiem. Tur nonākot, aptveru, ka nemaz nezinu kā nokļūt maksimāli tuvu bākai. Zinu, ka tur nav tik ērtas promenādes kā labā krasta sarkanajai bākai, bet nav informācijas, kā tieši tur nokļūt. Google maps telefonā ir palīgs. Noskatu ielu, kas ved man vajadzīgajā virzienā un dodos. 

Pēc neilga brīža attopos strupceļā. Visapkārt augstas betona sienas un slēgti vārti. Tālāk ceļš neved. Apmulstu. No šejienes nevar redzēt, cik tālu līdz bākai un nav skaidrs, kur atrast ceļu. Lēnām dodos atpakaļ un atrodu nelielu šķērsielu, kur asfalts vai nu nekad nav bijis, vai veiksmīgi jau labi sen beidzies. Nonāku nelielā stāvlaukumā. Tur saprotu, ka tepat jau kāpas un Rīgas jūras līcis, tātad arī bāka nav tālu. Man vajadzīgajā virzienā ved stingrs grants ceļš, kurš pamatīgi aizšķērsots ar paresnu koka baļķi. Blakus uzrasts, ka Rīgas Dome negrasās slēgt vai ko citu darīt ar šo vietu, bet kaut kad būs uzlabojumi. 

Izlienu zem šķēršļa un nesaprotu, pa kuru no ceļiem doties tālāk. Teorētiski bākai tuvāk ir labais, bet tā ir maza šaura taciņa. Izskatās gan gana staigāta un droša. Izvēlos to. Apkārt krūmi, tievi, gari koki, kas šobrīd pilni putnu balsīm. Pēc brīža nonāku tādā kā niedrājā, un taciņa kļūst ļoti šaura un smilšaina. Pavīd ūdens un gulbis tajā. Gulbji vienmēr priecē acis! Nākas mazliet stumt. Tālāk taka ved gar betona sienu, un tur pa priekšu iet cilvēki. Uzmanīgi minos tālāk. Pie cilvēkiem apstājos, nokāpju un mēs uzmanīgi samainamies. Braukšanas prieki nav ilgi. Taciņa atduras smiltīs, tur es pamīties nevaru. Stumju riteni tālāk līdz nonāku pie zemas betona sienas, pie kuras tur esošajā metāla cilpā pieslēdzu riteni. Kamēr darbojos, mani panāk apdzītā ģimene ar mazu meitenīti un suni un viņi saka, ka tur tālāk atkal būšot betona plāksnes, pa kurām varēšot braukt ar riteni.

Slēdzu atkal vaļā un cīnos uz priekšu pa smiltīm. Neliels posms ar ļoti slīpu betona sienu, pa kuras kori varu iet, bet ne braukt. Tālāk tiešām ir betona plāksnes. Tiesa gan, diezgan slīpas. Braucu tā bailīgi, bet laiks ir sauss un neslīd. Diemžēl prieki ir īsi. Betons vietām ir tā ieputināts smiltīs, ka tur saauguši palieli krūmi. 

20190423082011-89171.jpg

Ieraugu taciņu aiz kāpas un pa smiltīm nocīnos leja uz to. Braucu mazu gabaliņu līdz nokritušam kokam. Pārceļu riteni pāri un tad vēl ir gabaliņš, ko varu nobraukt.

20190423082715-33729.jpg

Priekšā atkal sēta, bet uz priekšu jau vairs nemaz nevajag. Mazliet smiltis un krūmi un tur jau tālumā vīd bāka. Atrodu atkal vienu cilpu pie betona bloka, kur pieslēgt riteni un eju tālāk.

20190423082749-63699.jpg

Tur gar sētu ir šaura betona mala, diezgan augstu virs viļņiem un tajos dusošajiem akmeņiem. Pēc sliedēm smiltīs saprotu, ka tur ir braukts arī ar riteņiem, bet mani biedē šaurums, kur viena pusē ir sēta, otrā - pāris metru kritiena iespēja.

20190423082821-25737.jpg

Paejot tam garām gan paveras velobraukšanas iespējas. Izrādās te tomēr arī ir promenāde. Tik līdz tai nokļūt ir sarežģīti. Neskumstu par atstāto riteni.

20190423082856-47894.jpg

Ejot mierīgi kājām, ir iespēja aplūkot akmeņus, kurus, veidojot dažādus rakstus, klāj tumšzaļas ūdenszāles, kas vietām ir ieguvušas piesātināti violetu toni. Eju lēnām. Šodien negribas steigties. Promenāde vienā brīdī beidzas. Gluži kā kāds milzu valis būtu tur izkodis robu. Tur jālaipo pa akmeņiem. Diena ir spilgtas saules pielieta. Tomēr vēsais vējš atgādina, ka tā nebūt vēl nav vasara. Eju garām makšķerniekiem. Kāds pa brīdim arī ko noķer. Tādas mazas, sprīdi garas zivtiņas.

20190423082928-53500.jpg

Un nu jau arī bāka! Uzkāpju tos dažus pakāpienus, uz kuriem tā stāv un pielieku plaukstu pie baltā sāna (un kāpēc man bija ilūzija, ka bākai jābūt zaļai?). Sasveicinos. Te top arī pa kādai bildei. Apstaigāju riņķī. Vējš ir dzeldējoši auksts. Atrodu aizvēni un apsēžos uz nedaudz iesilušā betona. Laiks maizītēm. Ieturos bez steigas, domīgi vērdamās vizuļojošajā ūdenī. Nerimtīgs ritms. Jūra neguļ. Viļņi nesteidzīgi slīd viens pakaļ otram.

20190423083015-14888.jpg

Šodien ir ļoti mierīgs laiks. Negribas celties un doties. Ļauju sev pasēdēt vēl kādu brīdi. Bet tad arī aizvējā paliek vēsi. Nāksies vien iet. Apsveru domu, vai neaizmīties vēl kaut kur, bet nevaru izdomāt ceļa mērķi. Nolemju braukt mājup un pa ceļam padomāt vai neaizbraukt vēl kaut kur. Tādā pat vienmērīgā, izlīdzinātā solī dodos atpakaļ. Satieku iepriekš satikto ģimeni un uzzinu, ka ir otrs, ērtāks ceļš. Būs jāpamēģina. Turp braucu pa taku aiz kāpas, tagad gribu redzēt, kas notiek kāpas augšpusē. Tur kaut kur jābūt betonam. Tas tiešām ir. Kaut kur. Reti un maz. Ir daudz krūmu un kājas nemitīgi stieg smiltīs. Iet ir ļoti grūti, jo ritenis nemaz negrib stumties uz priekšu. Mēģinot pierunāt telefonu iemūžināt kadrā plaukt sākušu pumpuru, panāku, ka tas izslēdzas, lai gan baterija nebūt nav tukša. Ieslēdzu aparātu un mēģinu atkal. Kad slēdzu to iekšā jau trešo reizi, nolēmu šodien vairs nefotografēt, kaut kas tam aparātam nepatīk, vēlāk noskaidrošu - kas. Izcīnos pa kāpas virsotni līdz tam betonam, kur var pabraukt, bet tas gabals ir īss. Pēc tam uzmanīgi nokāpju lejā pa slīpo betona nogāzi un gar jūras malu braucu uz priekšu, kur jābūt tam otram ceļam, kas solās būt ērtāks. Braukt ir grūti. Arī tajā, šķietami, stingrajā pludmales daļā, kas pie tuvāk pie ūdens. Jā, ir otrs ceļš. Ir pat nobruģēts gabaliņš. Bet rezultātā es nonāku tajā pašā stāvvietā, kur izvēlējos braukt pa šauro taciņu. Izlienu atkal zem baļķa ar visu riteni. Jau Spilves pļavās saprotu, ka esmu nogurusi. Vējš kāpj. Man patīk vējš. Ļoti pat, bet uz riteņa ir grūti, kad pūš pretī un arī, kad no sāniem. Šodien vējš ir auksts. Skaistā diena tikai ārēji ir skaista. Pavasaris ir skaista izkārtne ar plaukstošiem pumpuriem, putnu dziesmām, pavasara ziediem. Bet laika apstākļi ir maldinoši. Pat cītīgi braucot ar slapju muguru, salst rokas un es priecājos par cimdiņiem. Neiebraucu arī Vecrīgā. Kad ripoju tur garām, saprotu, ka gribu mājās. Nogurusi. Bet ir gandarījums - bija skaisti pavasarīgs brauciens un es satiku otru bāku! :)

Blogu konkurss: mans pavasaris ir...


Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
sauljuks 24. aprīlis 2019 16:30 Linduchy

Ooo! Lieliski - paldies! :)

Linduchy 23. aprīlis 2019 12:10

Es ceru, ka viss ir kārtībā ar bilžu un teksta secību (angel)