Bāka negribēja ciemiņus

sauljuks
sauljuks 21. janvāris 2019 11:26
615

Nekad nebiju aizdomājusies, ka arī bākas var kaut ko gribēt vai negribēt. Gāju pie viņas kad vien iegribējās un tāds bija plāns arī šodien.

Padomāju un izplānoju pastaigu no Vecāķiem līdz Mangaļsalas molam, kas vainagojas ar bāku. Iztēlē viss izskatījās vienkārši un samērā viegli īstenojami. Tad es vēl nezināju, ka bāka šodien negrib ciemiņus un par sargsuņiem ir nolīgusi ziemeļu vēju komplektā ar Baltijas jūras Rīgas līča viļņiem.

Iekāpu vilcienā, izkāpu no vilciena Vecāķos. Viss viegli, viss pēc plāna. Izgāju pludmalē. Sniega nebija. Vien dažās tādās kā plaisās, kā pludmales rētās vēl bija paslēpies balts sniedziņš, viss pārējais bija klāts ar smiltīm un ledu dažādās proporciju kombinācijās. Ar bērnam piemītošu sajūsmu, kuru laiku pa laikam sevī atradu, priecīgi smiedamās izslidinājos pa ledu. Biju pārsteigta, ka mani ziemas zābaki, kuri pilsētā izrādīja teicamas pretslīdes īpašības, tagad tik labi kalpo slidu vietā. Brīžiem jautrajam pārvietošanās veidam traucēja vien smilšu saliņas, kur ledus bija sajaucies ar sniegu, veidojot tādu kā smilšpapīra efektu.

Tad piegāju tuvāk jūrai un turpināju ceļu pa smiltīm. Biju pārsteigta par skaisto gliemežvāku kolekciju. Tie maziņie jau vienmēr bijuši daudz, bet te bija viens pēc otra tie lielākie, melnie. Bez tam, tādi skaisti, veseli, abiem klātesošiem vākiem, nevis skumjas gliemežmāju pusītes. Hm, tie nav vienkārši melni, kā izrādās. Redz, te viens ar skaistu baltu plankumu uz sānu, kā tāds gliemežu dalmācietis, bet tas pavisam gaišs. Krāsu izrādījās daudz. Līdz es neizturēju un vienu oranžo pacēlu, pasvārstīju rokās un iebāzu mugursomā, tad vēl vienu, bet tad nolēmu, ka pietiks. Negribējās tos salauzt. Somā nebija droši. Un, šeit pludmalē, tie izskatījās tik skaisti, iederīgi, pat nedaudz noslēpumaini, bet mājās es tiem šo visu būšu atņēmusi. Nē, pietiks ar diviem!

Uz brīdi pavīdēja doma pierakstīt kādu domu kladītē. Optimistiski izvilku to no mugursomas, atvēru, paņēmu pildspalvu un pat uzrakstīju dažus ļoti nesalasāmus vārdus. Redz, piemirsu pastāstīt par vēju. Tas šodien pūta. Jūtami. Biju bezgala pateicīga sava mēteļa izturības pakāpei, jo man joprojām bija silti! Kamēr vien nemēģināju veikt vējaprāt neiederīgas aktivitātes. Ar cimdu rokā rakstīt bija ļoti neērti, bez cimda – pirksti draudēja pārvērsties lāstekās un tā kā viņiem grasījās pievienoties pildspalva, kurai nebija mētelīša un cimdu, tad nācās vien nogādāt kladīti atpakaļ mugursomā. Pa starpai gan vēl arī paskriet pakaļ pildspalvai, kuru sev grasījās pievākt vējš. Noķēru bēgli un noglabāju somā.

Pludmales termometrs rādīja mīnuss astoņus grādus, kas bija vairāk, nekā biju gaidījusi. Gan jau, ka tas ir vēja dēļ. Meteo ziņas solīja mīnusā vien kādus dažus. Vējš pūta. Biju pārsteidzoši prātīgi izvēlējusies virzienu, kurā iet. Vējš pūta mugurā no labās puses. Nedaudz ieslīpi, vairāk uz labās lāpstiņas. Un pūta jūtami. Kaut kur pusceļā līdz molam konstatēju, ka negantais pūtējs ir atradis visneaizsargātāko vietu manā apģērbā un ielauzies ar pastiprinātu aukstuma devu starp mēteļa apakšu un zābaka augšu – tā ap ceļgala rajonu. Nekad nebiju domājusi, ka tā vieta var tik atsevišķi no visa salt.

Turpināju iet un priecāties par dienu. Brīžiem izbaudīju slidināšanās priekus. Diemžēl, vējš par spīti visam savam spēkam un caurpūšanas spējai, nespēja mani stumt uz priekšu pa ledu! Nācās vien pašai sevi izklaidēt. Priecājos par dažādajiem gliemežvākiem. Daži no viņiem bija atvērušies, citi puspievērti, bet tie, kas bija sakļāvušies, izskatījās pēc maziem, smiltīs aizmigušiem putneļiem, kas galvas paslēpuši zem spārniem. Viens sevī glabāja mazus gliemežvāciņus kā dārgumu lādītē. Tad bija vieta, kura izskatījās, it ka kāds no tuvākās apkārtnes būtu visus gliemežvākus sastūmis vienuviet, attīrot pludmali nezināmiem mērķiem. “Ja to būtu darījis cilvēks, tā kaudze nebūtu tādas plūdlīniju formas”, es nodomāju un gāju tālāk. Ta pat nebija kaudze, tāds līdzens pilienformas laukumiņš, kurā sagrūsti daudzumdaudzi gliemežvāciņi – tie mazie te bija pārsvarā.

Panācu pa priekšu ejošo bariņu ar cilvēkiem. Nu labi, ne bariņu, viņi bija tikai četri. Skatu piesaistīja divi haskiji, kas blēņojās pludmalē. Abi divi zibenīgi bija pie manis un svešās četrotnes, ļāva sevi paglaudīt un bija prom. Viens brīvi izbradājās pa ledaino ūdeni. Otrs sagādāja man jautru brīdi, jo pamanīju kā viņš paslīd uz ledus un nobrauc kādu sprīdi uz sava pūkaina dibengala. Aši piecēlās un turpināja jautri lēkāt ap savu draugu. Viņiem vējš netraucēja.

Mols lēnām tuvojās. Domās iegrimusi, pat nepamanīju kā pagāju garām sagrieztajam kuģim. Ejot skats bija aizķēries aiz dažādām lietām. Vairāki koku gabali tēloja akmeņus. Daži no tiem pat ļoti pārliecinoši. Vienu atpazinu kā koku tikai kad biju to pārāk viegli izkustinājusi no vietas – jūras pulējums un ledus glazūra ilūziju darīja pilnīgu. Vēl bija izskaloti koki, pārklāti ar nopostītam gliemežu mājiņu kolonijām. Nez no cik dziļiem ūdeņiem tie atkuģojuši? Dzintaru neatradu. Nevienu. Tāds gan arī nebija mērķis, bet nebūtu bijusi dusmīga ja kāds būtu trāpījies.

Kaijas! Jo tuvāk molam, jo vairāk kaiju. Tās tur pulcējušās lielā barā vai, drīzāk, vairākos baros. Gaiss pilns, krasts pilns un arī ūdens bija pilns ar tām. Bet nav dzirdama ne skaņa. Ne sasaukšanās, ne spārnu vēdoņa. Jūra šodien pāršalc visu. Sabangota un nemierīga tā noslāpē visus trokšņus. Šļakatas uz mola ir skaistas. Zinu, ka esmu nokavējusi lielo vētru un lielos viļņus, tie bija pirms pāris dienām, tomēr arī tagad viļņu atsišanās pret mola akmeņiem klāto sānu ir iespaidīga. Tomēr, lai arī viļņi ik pa brīdim pārklāj molu un noskalo to, tas neizskatās bīstami. Eju tuvāk.

Kāds pāris pašā mola sākumā rīko fotosesiju. Tuvāk neiet – nav ieplānojuši vai neriskē? Uzkāpju es mola plakanās muguras. Nu labi, ir viļņi, šļakstās, ir paslapjš un man kājās ir ziemas zābaki, kuru mitrumizturība ir ierobežota, bet ja iešu uzmanīgi, varbūt nebūs tik ļauni? Tur tālāk uz priekšu šļakatu lietus ir iespaidīgāks, bet es joprojām atsakos atzīt to spēku un bīstamību. Bāka lepni stāv savā vientulībā un man ļoti gribās turp šodien tikt. Pielikt plaukstu pie sarkanā, aukstā sāna un sasveicināties. Jo tas nav iedomājams – tikt tik tālu, atnākt te, pie mola sākuma un neaiziet līdz bākai!

Eju. Šļakatas, viļņu mestas skalojas zem kājām no abām pusēm. Arī Daugavu ir sabangojis vējš un dažas labs no lielākiem viļņiem aizplūst tālu, kamēr atkāpjas atkal mājās, lai uzsāktu jaunu mēģinājumu tikt prom no upes. Eju, uzmanīgi laipojot starp ūdeņiem, kas uzplūst un aizplūst. Pārbaudu ar kāju pamatu – nav ledus, tas labi, tātad varu iet ātrāk. Pēc brīža konstatēju, ka pirmais iespaids bija mānīgs, mols tomēr, vismaz vietām, ir klāts ar plānu ledus kārtiņu. Tas palēnina soli un dod vairāk laika viļņiem mērcēt manus zābakus, neko daudz augstāk par pāris centimetriem viļņi netiek. Sākumā.

Kad tieku līdz nelielajai piestātnei, kuras margas ir izrotājušas skaistas bieza ledus mežģīnes, saminstinos pirmo reizi. Jūra kopā ar upi mazgā molu daudz sirsnīgāk nekā sākumā likās. Bet kājas vēl ir sausas, apslapuši ir vien bikšu gali, kas gan ir uzlocīti, bet tikai nedaudz. Eju tālāk. Man joprojām doma tikt līdz bākai šķiet vilinoša. Galu galā, tas ir mans šodienas pārgājiena mērķis. Šeit gan arī beidzas telefons. Lietoju to taupīgi, izvelkot tikai pa brītiņam un uzņemot kādu kadru. Bet aukstums dara savu un vecais aparāts nodevīgi izslēdzas. Diemžēl, lielās, skaistās šļakatas paliek neiemūžinātas.

Sparīgi eju uz priekšu. Pusceļā no mazās piestātnītes ar skaistajām margām, līdz vietai, kur mola viena mala uzbūvēta augstāka, mani noķer pirmās šļakatas – kā brīdinādamas, tās uzsit uz pleca, bet es neuztveru mājienu un turpinu iet. Brīžiem pār molu plūstošais ūdens sasniedz līmeni virs potītēm. Novērtēju savus ziemas zābakus – kājas vēl ir sausas. Bija nesaprotami, kur radās ilūzija, ka sasniedzot vietu, kur mola mala, kas vērsta pret jūru, ir augstāka, būšu vairāk pasargāta pret šļakatām, kas mani trāpījušas ir jau vairākas reizes. Tā nenotiek. Vairākas reizes gan es veiksmīgi izvairos no viļņiem, kas, sašķīstot pret mola akmeņiem, nolīst pār to spēcīgā dušā. Tomēr aizvien biežāk trāpa arī man. Jūtu, ka tālāk eju spīta pēc. Gribu bāku un viss!

Bākai gan, šķiet, bija citi plāni. Vieglos brīdinājumus es vērā neņēmu un, jāatzīst nebiju gatava, turpmākajam. Brīdī, kad man trāpa vilnis, kurš uzrāpies pāri molam neticami augstu, es tik vien paspēju kā pagriezt muguru. Nejutu ne bailes, ne ko citu, vien aukstumu, kas izlija pār augumu. Mirklī biju slapja gandrīz līdz vidum. Mugursoma paglāba muguru, tur palika sauss, bet viss apakšgals – slapjš. Neatceros kāda impulsa vadīta pagriezos un sāku iet atpakaļ. Ausīs skanēja vien jūras un vēja dusmas un joprojām dzirdu ka bāka dusmīgi šņāc caur sakostiem zobiem – “Teicu Tev, negribu, ka mani šodien traucē!”

Atpakaļceļā mani mazgāja nemitīgi, viļņi reizēm bija gandrīz līdz ceļiem. Brīžiem nācās apstāties, esot līdz ceļiem ūdenī, jo vilnis centās izsist pamatu zem kājām, jutu, kā mani mēģina nogāzt gan ūdens, gan vēja brāzmas. Mola segums, kas pirms brīža likās gana drošs, tagad slīdēja vai uz katra soļa. Varēju iet lēnām, pa mazam solītim, pavisam citā gaitā nekā turp ejot. Tiku pavadīta, spēku un enerģiju nežēlojot ne no jūras, ne vēja puses. Mirklī mēteļa mitrais audums sastinga vieglā ledū. Šalles gali sasala. Kapuces pūkas bija pilnas ledus kristāliņiem, kas ejot, saskanīgi šūpojās. Garākie gan atkusa no elpas. Jutos kā ar lāstekām apkarināta. Katrs solis grabēja. Gāju.

Tajā brīdī sapratu tikai vienu – ārā ir mīnuss grādi, esmu izmirkusi slapja, līdz mājām nez cik kilometri, mans vienīgais transports – sabiedriskais, telefons – miris,  kustība bija vienīgais glābiņš no nosalšanas. Nē, ne jau nāvīgas nosalšanas, tādas muļķības man nenāca prātā. Negribējās saslimt vai kaut ko apsaldēt un tas bija pietiekams stimuls, lai veikli turpinātu kustēties uz priekšu, par spīti grabošajam mētelim un sastingušajām biksēm. Nejutu kā lokās ceļi, bet zinu, ka kustējos gana raiti. Tomēr silti nepalika. Parasti ejot tādā tempā, ātri sasvīdu un kļuva karsti. Tāpēc vienmēr piedomāju, ko velku, lai pārlieku nesakarstu. Šoreiz nekā tāda. Karsti nebija ne tuvu, drīzāk jutu attālu drebuļu klātbūtni.

Autobusā no sākuma stāvēju kājās, baidījos, ka apsēžoties sabojāšu mēteļa ārējo audumu, ka ledus to var ja ne salauzt, tad traumēt. Apsēdos tikai kad biju nedaudz atkususi.  Iekāpjot autobusā atradu ledu arī matu galos. Šalle gan tā arī līdz galam brauciena laikā neatkusa, tur ledus saglabājās līdz pat mājām. Soma bija sasalusi. Nevarēju atvērt rāvējslēdzēju. Vajadzēja pagaidīt vairākas pieturas līdz tiku klāt makam un nopīkstināju e-talonu. Un tad arī izvilku maizītes un vilka izsalkumā notiesāju kā nebūtu visu dienu ēdusi.

Nav vērts izplūst stāstā par autobusu un ceļu mājup. Interesanti gan būtu zināt, kā no malas izskatījās tāds slapjš meititis, soļodams cauri pilsētai ziemas vidū, bet nebija neviena, kuru tas interesētu pietiekami, lai man to uzjautātu.

Karsta duša. Liela krūze kakao. Jau aizmirsusies sajūta it kā kāju pirksti būtu švamjveidīgi spilventiņi, bez īstas jušanas. Sega un pleds un nu jau kļūst par karstu. Tagad domāju, bet varbūt tomēr vajadzēja iet līdz galam? Kā es tā ļāvu, ka mani pusceļā aizsūta atpakaļ?! Tiesa gan ir vēl arī viena cita (arī mana) balss, kas saniknota stāsta, ka manā pašsaglabāšanās mehānismā kādas dažas skrūvītes trūkst! 

Blogo Sieviešu Klubā un laimē ielūgumus uz Ledus skulptūru festivālu Jelgavā!

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Nymph 23. janvāris 2019 13:47

Forši uzrakstīts! (Y)

Linduchy 21. janvāris 2019 12:54

Labi, ka viss labi beidzās! Sildies un nelaid klāt saaukstēšanos! Un pašsaglabāšanās režīms tomēr ir svarīga funkcija! ;) (hug)