Bad day jeb kad nekas neiet kā pa sviestu

thezeezee
thezeezee 11. septembris 2016 00:00
1585

Rīts. Atveru acis un samiegojusies paveros pulkstenī. Modinātājs jau ķērc pilnā kaklā it kā tam nebūtu nekā labāka ko darīt, tāpēc izdomājis pamodināt visu daudzstāvu māju.

Tikmēr mans prāts apsmadzeņo situāciju. Ja zvana modinātājs, tātad ir darba diena. Ja vakar bija brīvs, tad... Bāc, pirmdiena! Riebīgākā nedēļas diena. Atkal būs jāvelkas uz darbu, jātēlo, ka viss patīk un esmu super duper darbiniece. Tas nekas, ka pusi dienas pavadu internetā vai spēlējot Solitaire. C’mon! Nav, nav tā spēle vēl izgājusi no modes! Nu un kas, ka tā bija pirmā spēle, ko visi spēlēja savos mājas datoros pirms desmit... vai cik tur gadiem. Nu nav svarīgi! Un tad vēl tas čūsku midzenis, ko sauc par dāmu kolektīvu, visas kā tādas čiepstes, kurām vienmēr kāds vārdiņš aizķēries, bet kad mēģini runāt ar klientu pa telefonu, tad vēlies kaut telefona skaļruni varētu iebūvēt galvā, lai dzirdētu tekstus, kas nāk otrpus klausules. Nu gan jau kaut kā izdzīvošu.

Noguļu vēl divdesmit četras minūtes pēc modinātāja, vācot kopā visas savas motivācijas un mērķtiecības šūnas. Protams, kad tas izdevies, vairs nav laika visām rīta lietām, nāksies izlaist brokastis. Nekas, pa ceļam uz darbu bulciņu māja, kurā noteikti būs kāda svaiga un garda (un kalorijām bagāta... stop! Domā pozitīvi!) maizīte.

Minūtes trīs tupi veros drēbju skapī, līdz atrodu kaut kādu apģērbu salikumu, kas šķiet visvieglāk paciešamais komplekts šodien. Nu kas ar tām sievietēm un lupatām ir? Dažreiz par sevi brīnos. Jā, esmu sieviete, un varu atzīt – nav man ko vilkt, lai arī katru mēnesi nopērku vismaz vienu jaunu apģērba gabalu, turklāt skapis ir pārbāzts tā, ka tajā iekšā vairs neko neiedabūt un ārā izvilkt ko arī knapi iespējams. Labi, nav laika par to domāt tagad! Būs beidzot jāizrevidē skapis, kā sev apsolīju pāris mēnešus atpakaļ. Pag, vai tas bija augustā? Laikam, bet ne šajā gadā. Būs tiešām beidzot tas jāizdara.

Kamēr vārās ūdens kafijai, cenšos ieprogrammēt savu ledusskapja saturu, jo šodien esmu ieplānojusi iepirkt pārtiku, un negribu, lai gadās kā pagājušo nedēļ, kad trīs dienas pēc kārtas atnesu mājās maizi un olas. Vispār jāizdomā, ko iesākt ar to maizi. Būs jau sakaltusi. Varbūt kaut kas jāuzcep brīvdienās? Jāpaskatās būs kāda recepte darbā, jāizmanto taču darba laiks lietderīgi. Uzleju kafijai ūdeni un pieleju pienu. Sasodīts! Kas tie par kunkuļiem manā kafijā? Bāc, tiešām pielēju kefīru. Ok, iztikšu šorīt bez brokastīm un bez kafijas.

Protams, tādā rītā kā šis, nākas skriet pakaļ autobusam, jo nākamais tikai pēc trīsdesmit minūtēm, bet tad es kavēšu darbu par minūtēm četrdesmit piecām. Jau šobrīd jau kavēju stundas ceturksni, norēķinot ceļā pavadāmo laiku. Mierinu sevi ar domu – darbs nav zaķis! Neaizbēgs!

Ieplūstu birojā, cerībā, ka neviens mani nepamanīs. Dažreiz es pat novelku āra drēbes laukā, lai izskatās, ka es nāku tikko no pīppauzes. Nu labi, es nesmēķēju, bet teorētiski es varētu tikko būt izsmēķējusi cigareti. Ir taču kolēģi, kas katru stundu uz piecpadsmit minūtēm pazūd svaigo gaisu paelpot. Ja man smēķēšana neliktos tik pretīga, varētu īstenībā sākt. Jāapdomā šis vēlāk.

Ieņemu savu vietu pie galda, kad manai darba vietai tuvojas biroja vārna. Šo iesauku viņai izdomāju jau pirmajā mēnesī kopš šeit strādāju. Viņa vienmēr valkā tumši pelēku un melnu apģērbu, seja arī tāda iekritusi, bet balss – skaļa un griezīga, atgādina vārnu. Protams, vārnas raksturs arī liek par sevi manīt, pat neesmu paspējusi apsēsties, kad vārna jau paziņo, ka mani mati šodien izskatoties kā putnu biedēklim, bet zeķubiksēs iemeties plīsums. Nav nekāds brīnums, ka šodien mana frizūra ir nedaudz „gaisīga” – šodien ārā kaut kāds ziemelis pūš, bet par zeķubiksēm gan žēl. Mēģinu atcerēties, kur tās varēju saplēst, bet vienīgi nāk prātā autobusa tante, kas visu laiku savu rokassomiņu pret manu kāju berzēja. Šitādām vecenēm būtu jāpiestāda rēķins arī par rokassomas pārvadāšanu, jo tā līdzinās lidmašīnas kabīnes bagāžas izmēriem. Un tagad man visu dienu jāstaigā kā tādam gotam. Varbūt pat jāizplēš vēl kāds caurums. Ja jau –tad jau. Nolemju, ka labāk šodien nē.

Pēc otrās kafijas krūzes dodos uz labierīcībām. Mazgājot rokas, ieraugu spogulī savu seju. Nu kāpēc neviens man nepateica, ka skropstu tuša izsmērējusies? Vārna varēja atnākt noknābāt manas zeķubikses un izķēmoto frizūru, bet speciāli ne vārda neteica par melno svītru, kas klāj diezgan uzkrītoši ādu zem labās acs un nedaudz arī zem kreisās. Droši vien tas notika no rīta, kad vilku pāri galvai to pieguļošo džemperi ar augsto kaklu. Tāpat jau vienmēr sajūta, ka tūlīt tas šaurais kakla izgriezums aiznesīs līdzi arī degunu vai kādu ausi, nemaz nerunājot par skropstu tušu. Cik tizlam ir jābūt, lai šitā neietu?

Caurmērā diena paiet diezgan mierīgi, bet liekiem starpgadījumiem, ja neskaita manu priekšnesumu pusdienu laikā ar manu spageti un Boloņas mērces šovu, ko nodemonstrēju sev un vairākiem kolēģiem. Šajā cīņā 0:1 spageti labā pret manu balto blūzi, taču man izdodas šmuci veiksmīgi nomaskēt ar zīda šallīti. Atpakaļ ofisā gan garāmejošais kolēģis pajautāja, vai man esot auksti, bet visumā šodien birojā esmu diezgan nemanāma. Pat priekšnieks arī vēl uzburkšķējis, kā to parasti dara.

Vēlāk kaut kā nokļūstu mājās. Autobuss, protams, aizgāja gar degunu, tāpēc nācās stāvēt, salt, mirkt lietū un gaidīt nākamo. Nieka divdesmit trīs minūtes manas dzīves un stāvu siltā autobusā. Esmu vienīgā, kas stāv kājās, visiem pārējiem sanāca sēdvietas. Bet nu to jau varēja gaidīt. Man jau likās, ka varbūt vienkārši ar slotu vajadzēja braukt. Tā būtu ātrāk.

Esmu priecīga, beidzot tikusi mājās. Pat ja nekas neiet kā gribēts vai plānots, šī ir vieta, kur viss ir forši un kur varu būt es pati. :)

Humora blogu konkurss

20151008140647-14371.jpg

Zvaigzne ABC moto ir: “Labas grāmatas – gudrāki lasītāji!”.

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Linduchy 12. septembris 2016 09:11 thezeezee

aga...tāda diena, kura līdzinās nevis dzīves zebras melnajai līnijai, bet gan zebras dibuā tumšajam caurumam :D :D :D

thezeezee 12. septembris 2016 09:09 Kaķmeitene

Labi, ka tā nav patiesība :D. Varētu būt baigi draņķīga sajūta...

Linduchy 12. septembris 2016 07:04 thezeezee

Ok :D Mazums, reāli štruntīga pirmdiena trāpījusies :D :D :D

thezeezee 11. septembris 2016 22:46 Kaķmeitene

Smejies droši! Tas arī tā bija domāts :). Visi notikumi un personāžs ir izdomāti :).

Linduchy 10. septembris 2016 18:06

Tizla diena sanākusi, bet, sorry, tavs blogs man lika pasmaidīt :D (hug)

thezeezee 10. septembris 2016 12:35 VIT@

Nevaru piekrist :)

Ciao 10. septembris 2016 12:03

"Lielpilsētas Lelle" liekas bija Tavs iedvesmu avots :)