Atkal bāka

Autors: sauljuks, 2019. gada 25. marts, 10:59:34
Atkal bāka

Bāka ir kļuvusi man par dīvainu pievilkšanas punktu. Nu jau turp sanāk doties, pat neplānoti.

Kad svētdienas laika apstākļi liecināja par riteņbraukšanai labvēlīgu laiku, ideja nebija mana - braukt uz bāku, bet nu atturēties nespēju un ko citu ierosināt neienāca prātā.
No rīta pa logu ieraudzījusi saulīti, saģērbos saulaini, tas nekas, ka solīti grādi bija plusā pavisam vēl nedaudz. Saulīte ar zobiem, kā mēdz sacīt. Šī bija viena no tām ļoti retajām reizēm, kad ļāvu sevi nedaudz paregulēt apģērbā ziņā un uz piedāvājumu tomēr uzvilkt to plāno vēju aizturošo jaciņu zem vestes, kuru biju paredzējusi vilkt pa virsu plānajam krekliņam ar pusgarajām rokām, tomēr paklausīju. Un labi, ka tā. Diena bija vēsa un lai arī ar riteni braucot saražojas siltums, tomēr bez tās jakas būtu nosalusi.
Izbraucām no manas Barona ielas mājvietas gana laicīgi. Nav tur ko daudz stāstīt par braucienu cauri pilsētai - viss noritēja bez starpgadījumiem, nevienam autobusam pa kājām nepatrāpījos, pārsvarā turējos uz ietvēm, kamēr mans pavadonis mierīgi iekļāvās ielas satiksmes plūsmā.
Saules pielietajās ielās cilvēku nebija daudz, bet ar prieku vēroju, ka melno un tumšo apģērbu ir mazāk, aizvien vairāk mana košākas, krāsainākas drēbes. Pavasaris ir ienācis arī cilvēku garderobē.
Nesteidzos. Braucienu ar riteni neuztvēru kā steigu, vai sacensības - atradu laiku lai pavērotu koku galotnes, spožas saules izgaismotas tās tiecās pret pavasarīgi zilajām debesīm. Lapu vēl nav, tumšie zari veido dažādus, kā ar tušu zīmētus ornamentus. Putni pieskandina gaisu ar dažādām balsīm. Un tās ir dzirdamas arī pilsētā.
Vējš! Tas šodien bija jūtams nemitīgi. Protams, daļu no vēja radīju es pati - braucu tak. Tomēr, tomēr, tas, kas man pūta pretī nebija vienkārši kustības radīts pretvējš. Tas mainījās un brīžiem uz pagriezieniem, bija pat ļoti jūtams. Vējš no jūras puses.
Tā sajūta, kad vējš uzpūš nedaudz stiprāk un liek sevi sajust ar katru ķermeņa šūnu - tā vien gribas tajā izkust, saplūst. Mīlu šo sajūtu - stāvēt vējā, pavērtam rokām, atvērtam plaukstām, aizvērt acis un būt vējā. Uz riteņa braucot tas īsti tā neizdodas, bet vienalga patīkami.
Mežaparks pilns dažāda vecuma un dzimuma cilvēku. Smejoši, ejoši, braucoši un skrituļojoši. Paši mazākie guļoši vai kašķīgi. Bet vienaldzīgo tur nav. Uzmanīgi izlavierējām tiem cauri un devāmies tālāk.
Kaut kur Mangaļos regulējām manu sēdekli, tas tomēr bija mazliet par zemu. Tālāk jau atkal bez aizķeršanās. Tas pats vējš, saule, zilas debesis, putni un koki.
Vecmīlgrāvis kādu dzīves posmu bija manas mājas. Bet nu šoreiz braucu vienkārši garām. Nav tur man vairs ko darīt. Tik vien kā atmiņas palikušas par vietu, kur daudz būts.
Nākamā pieturas vieta bija mazā veikaliņā, šķiet pēdējais pirms Mangaļsalas. Nu jau drīz būsim galā.
Braucot biju domājusi, ka prāts atkal skaitļos un domās, un liks visu ko pa plauktiņiem, bet, pārsteidzošā kārtā, tas bija izlēmis atpūsties. Pilnīgi nepiemērota brīdī, kad vējš jūtamāk iesitās seja, atmiņa no krātuves pēkšņi izrāva senu dziesmiņu - "Šodien laiks bez vēja un man liekas tā - liepu ziedu tēja smaržo pagalmā". Kur var piemeklēt kaut ko tik ļoti ačgārni nepiemērotu - tiešām nezinu. Gribētos reiz saprast kā strādā manas smadzenes. Nekādi neizdodas ar viņām sadraudzēties.
Nu jau esam pavisam tuvu. Mašīnu rindas, visi mēģina piespraukties pēc iespējas tuvāk. Mežiņš un te jau Daugavu redz. Vēl mazliet un te - pēdējie metri pirms mola riktīgi aizpūsti ar smiltīm. Te vējš ir kārtīgi pastrādājis. Pat nemēģinu braukt, lai arī tie ir vien pāris metri. Smilts ir irdena, kāpju nost un stumju.
Tagad ir taisnais posms līdz bākai pa molu, kuru šodien sirsnīgi skalo viļņi! Nē, tie nav tie lielie, kas toreiz manu mēteli pārvērta ledus apvalkā. Šie lēni, bet ar entuziasmu cītīgi mazgā molu. Ūdens līmenis ir neparasti augsts un viļņiem nav grūti kā tādiem lieliem jūras nezvēriem ar mēlēm laizīt molu.
Brīžiem ūdens ir vairākus centimetrus dziļš. Atskan jautājums, par maniem plāniem. Novērtēju vēja, viļņu spēku un ūdens dziļumu. Saprotu, ar velosipēdu tur tikt cauri var bez liela riska. Nu biku slapjš varbūt būs.
Braucu. Pat nepaskatos vai man seko.
Lēnajā braucienā pa molu, uz kura visu laiku izšķīst pa vilnim ir kas brīnumaini pievilcīgs. Neparasti saistošs. Ātri braukt nevar - riteņi rauj ūdeni uz augšu. Cenšos braukt pa augstāko vietu, izvairīties no viļņiem. Mēģinu palikt pēc iespējas sausāka.
Priekšā ir satupuši kaiju bari - visa mola paaugstinātā mala ir burtiski balta. Izbaudu skatu, kā putni paceļas spārnos, saprazdami, ka es tomēr braukšu tālāk. Tāds spārnots, virpuļojošs mākonis. Varbūt tos šodien neviens vēl nebija traucējis?
Jūra tomēr nespēja palaist garām iespēju ar mani sasveicināties. Divi lielāki par pārējiem viļņi, viens pēc otra uz brīdi uzsit ūdens līmeni un šļakatas nu gandrīz līdz ceļiem. Kreisā kāja ir slapja, tur nekas nav glābjams, labā jūtas mazliet labāk. Nu tagad vairs nav ko saudzēt - tālāk jau braucu ir prieku šļakstīdamās. Un nu jau bāka ir klāt.
Nokāpju, paveros atpakaļ. Man tomēr seko! Kamēr gaidu, novelku botas un zeķes. Zeķes kārtīgi izgriežu un uzlieku uz riteņa, lai vējā paplivinās, mazliet pažūs. Palieku basām kājām. Brīnumaini, bet nesalst! Betons ir uzsūcis sevī sauli un vietā kur vēja mazāk, ir jūtami silts.
Pikniks sastāv no zefīriem šokolādē un ūdens! Arī labi.
Negribu vilkt apavus. Basām kājām izstaigājos ap bāku, lieki neriskējot un pārāk tuvu viļņojošajam spēkam netuvojoties. Atrodu mirkli arī ļauties vēja skavām. Te vairs nav ritenis par šķērsli, varu brīvi atvērties.
Skatos uz nemitīgo viļņošanos un aizdomājos par jūru. Tā ir tik mainīga. Nemitīgi mainīga un tajā pat laikā, nekad nezaudē savu iekšējo "es". Mūžīgi mainīga un vienmēr tā pati! Fascinējoši. Kad es ko tādu pateicu par sievietes mainīgo dabu, pretī saņēmu, ka tā es laupot ticību sievietes spējai saprātīgi spriest, domāt un būt neatkarīgai. Jūrai tas viss ir. Un tomēr viņa ir mainīga, nemitīgi mainīga un vienmēr tā pati! Gribu nākamajā dzīvē būt jūra. Interesanti, jūra atceras visu, visu? Ko glabā tā savos atmiņas apcirkņos?

Atlaižos guļus ar pēdām pret sauli. Atpūtas brīdis.
Atpakaļceļā zeķes tā arī paliek uz bagāžnieka. Nav vērts vilkt slapjas. Sausas arī nav vērts vilkt, jo apavi slapji.
Kaut kur pa ceļam saprotu, ka kāju pirksti kļūst nejūtīgi. Pieņemu ierosinājumu uzvilkt piedāvātās sausas zeķes un pamēģināt no apavu slapjuma aizsargāties ar maisiņa palīdzību. Maisiņš ir tikai viens un tiek slapjākajam apavam - kreisajai kājai. Izmēģinu. Labā kāja sausajā zeķē uzreiz sajūtas labi, arī bez plastikāta aizsardzības. Kreisās stāvoklis ir nesaprotams.
Pie Mežaparka veikala, kamēr gaidu kādu no veikala atgriežamies, novelku botu un saprotu, ka kreisā kāja tomēr ir slapja, maisiņš ir caurumains un nav jēgas no tā. Būs nākamajiem braucieniem jāsagatavojas rūpīgāk. Līdz mājām nav tālu, gan jau viss būs labi.
Mežaparks, Miera iela, vēl kaut kāda iela, kurai vienmēr aizmirstu nosaukumu. Un te jau Barona ielas veloceliņš. Kāju pirksti pavisam mistiskā veidā ir atdzīvojušies jau pa ceļam un mājās, tikuši ārā no visa slapjā, jūtas lieliski!
Svarīgākais, ka jaunas aukstumpumpas nav! Tātad nenosalu! :)


20190304121516-59854.jpg