10 dīvaini Senās Romas likumi

Sieviešuklubs.lv
Sieviešuklubs.lv 9. oktobris 2017 09:54
188

Ja tevi pārsteidz, izraisa sašutumu un nepamierinātību mūsdienu likumi, piedāvājam tev ielūkoties dažos Senās Romas neparastākajos likumos, lai dzīve neliktos tik drūma.

Romas tiesības kļuva par pamatu mūsdienu jurisprudencei. Tolaik Romas valsts bija attīstītāko pasaules valstu vadībā. Tomēr Senajā Romā pastāvēja vairāki likumi, kuri mūsdienās šķiet absurdi un barbariski.

Bija aizliegts valkāt purpura krāsas drānas

Senās Romas pilsoņu pamatapģērbs bija toga – vilnas matērijas audums, kuru apsēja ap ķermeni. Visbiežāk toga bija baltā krāsā, rotāta ar purpura, zelta vai citu krāsu ornamentiem. Sērojošie pilsoņi valkāja pelēkas vai melnas krāsas togu. Īpašu aizliegumu togas krāsā nebija, izņemot vienu – purpura krāsas togu drīkstēja valkāt tikai imperators. Šis likums bija ar visnotaļ pragmatisku pamatojumu, jo violetā krāsviela tajos laikos bija neiedomājami dārga. Violeto krāsvielu izgatavoja tikai Feniķijā un veda uz Romu tikai pēc imperatora īpaša pasūtījuma. Lai izgatavotu purpura krāsvielu vienas togas nokrāsošanai, bija jāsasmalcina aptuveni 10 tūkstošus molusku. Tāpēc purpura krāsviela, burtiski ņemot, bija zelta svarā.

Bija aizliegts rīkot vērienīgas svinības

Senajā Romā bija diezgan izplatīti “greznības” likumi, kuri noteica aizliegumus greznā dzīvesveidā, mājokļa iekārtojumā, apģērbā, ēdienā u.c. Viens no šādiem likumiem bija Gaja Orhideja likums (181. g.p.m.ē.). tas noteica svinību vērienīguma ierobežojumus. Vēlāk (161. g.p.m.ē.) tika pieņemts vēl striktāks likums – tas noteica, ka savā mājā drīkst uzņemt un ēdināt ne vairāk kā 3 viesus, bet tirgus dienās – ne vairāk kā 5. Tirgus dienas bija 3 reizes mēnesī. Likums noteica, ka novārījumiem drīkst tērēt ne vairāk kā 2,5 drahmas, žāvētas gaļas iegādei – ne vairāk kā 15 talantus gadā, bet dārzeņus un pupas zupai drīkst izmantot tikai tik, cik saražo zeme.

Sievietēm tika aizliegts raudāt apbedīšanas ceremonijā

Apbedīšana Senajā Romā bija visnotaļ interesanta ceremonija. Ja nelaiķis bija cēlas izcelsmes un turīgs, līķa iznešanu no mājas pavadīja vēstnesis. Pirms nelaiķa apbedīšanas vai līķa sadedzināšanas, nelaiķi sērojošas procesijas pavadījumā nesa pa pilsētas ielām, obligāti apmeklējot arī forumu. Jo lielāka bija procesija, jo cienījamāks bijis nelaiķis. Lai atstātu iespaidu uz kaimiņiem un pilsētas iedzīvotājiem, bieži vien nelaiķa radi algoja procesijas dalībniekus. Procesijas priekšgalā gāja muzikanti, aiz tiem gāja raudātājas, tad dziedātāji, kuri izpildīja slavinājuma dziesmas nelaiķim. Aiz tiem gāja aktieri, izpildot komiskas ainas no nelaiķa dzīves. Aiz aktieriem nesa gleznas, kurās bija attēlota nelaiķa darbība (īpaši, ja viņš bija kareivis), viņa senču maskas. Jo cienījamāks un aristokrātiskāks bija nelaiķis, jo vairāk raudātāju algoja bēru procesijai – pilnīgi svešas sievietes, kuras, pat nepazina nelaiķi, raudāja un burtiski plēsa sev matus, vaimanāja un skrāpēja sev seju, izrādot sēras. Beigās raudāšana bērēs tika aizliegta ar likumu, lai cilvēki nealgotu šādas raudošās aktrises.

Tēvam ar likumu bija tiesības nogalināt savas meitas mīļāko

Likumu regulējums laulības pārkāpšanas jomā bija visnotaļ savdabīgs, kaut arī attēloja tā laika morāles un tikumības normas. Ja vīrs pieķēra savu sievu ar mīļāko, viņam bija jāiespundē abi mīlnieki mājā un 20 stundu laikā jāsasauc pēc iespējas vairāk liecinieku, lai tie varētu apliecināt krāpšanas faktu. Pēc oficiālas apsūdzības vīrietim bija obligāti jāizšķirās no sievas, lai viņu pašu nevarētu apsūdzēt sutenerismā. Ja sievas mīļākais bija brīvmākslinieks vai vergs, vīram bija visas tiesības viņu nogalināt. Ja tēvs pieķēra savu neprecēto meitu ar mīļāko, viņam bija tiesības puisi nogalināt, neskatoties uz viņa sociālo statusu. Savukārt vīriešu sānsoļi ar prostitūtām, aktrisēm un citām sievietēm juridiski netika sodīti.

Vecāku slepkavu likums noteica noslīcināt ādas maisā ar dzīvniekiem

Šādu nāves sodu parasti Senajā Romā piepsrieda romiešiem, kuri nogalināja vecākus vai tuvus radiniekus. Vainīgajam tika aizsietas acis, paziņojot, ka viņš nav dienas gaismas vērts. Tad viņu nogādāja ārpus pilsētas, kur izģērba kailu un sita ar rungām. Izpildot nāves sodu, kopā ar notiesāto ādas maisā tika ielikts suns, čūska, gailis un mērkaķis. Pēc seniem ticējumiem tika uzskatīts, ka tieši šie dzīvnieki negodā savus vecākus. Maiss tika aizsiets un iemests jūrā. Noslīcināšana maisā tolaik tika uzskatīta par īpašu pazemojumu. Aristokrātiem gan netika piemērots šis nāves soda izpildīšanas veids.

Lai izdarītu pašnāvību, bija nepieciešams saņemt senāta atļauju

Dažkārt dzīvē viss saiet grīstē, kad vienīgais risinājums, šķiet, ir pašnāvība. Dižciltīgie kungu vienmēr turēja pa rokai indi, lai šķirtos no dzīves, ja viss kļūst pārāk slikti. Slimi cilvēki atviegloja savas ciešanas, šķiroties no dzīves, izdzerot indi. Savukārt kareivjiem, vergiem un cietumniekiem nebija tiesību izdarīt pašnāvību patstāvīgi, pēc savas vēlēšanās. Tam bija ekonomisks pamatojums. Kareivji bija pārāk nepieciešami, lai ļautu tiem vienkārši aiziet no dzīves. Noziedzniekiem nevarēja ļaut mirt pirms tiesas, jo tad valsts nevarēja atsavināt viņiem piederošo īpašumu. Ja vergs izdarīja pašnāvību, tā saimniekam bija visas tiesības pieprasīt naudas atgriešanu no vergu tirgotāja. Tomēr cilvēkiem tika dota formāla iespēja iegūt atļauju pašnāvības izdarīšanai. Ja cilvēks vēlējās darīt galu savai dzīvei, viņam bija jāiesniedz senātam oficiāls lūgums ar detalizētu skaidrojumu par iemesliem šādai vēlmei. Ja senatori pēc apspriedes nolēma, ka iemesli ir pamatoti, prasītāja tika izsniegta bezmaksas inde.

Prostitūtām bija jābūt gaišiem matiem

Senās Romas sievietēm tradicionāli bija tumši mati. Blondīnes Romā tika nogādātas no karagājieniem pret barbaru tautām, īpaši galliem. Sagūstītās sievietes bieži vien tika piespiestas strādāt par prostitūtām. Tā kā prostitūtas nevarēja tikt asociētas ar romiešu sievietēm, tām verdzenēm, kurām nebija blondi mati, ar likumu tika noteikts, ka matus ir jāizbalina. Taču šis noteikums nedarbojās ideāli, jo romiešu sievietes bieži vien izjuta greizsirdību pret blondajām barbaru sievietēm, tāpēc arī viņas sāka balināt savus matus, savukārt citas nogrieza verdzenēm matus, lai uztaisītu parūku no blondajiem matiem. Tādējādi smalkās romiešu sievietes ar dižciltīgu izcelsmi nebija atšķiramas no prostitūtām.

Tēvs varēja pārdot savus bērnus verdzībā

Vīriešiem Senajā Romā bija plašas tiesības. Viens no likumiem paredzēja, ka tēvs var pārdot savus bērnus verdzībā uz noteiktu vai nenoteiktu laiku. Pēc kāda laika tēvam bija tiesības pieprasīt pārdot viņa bērnu viņam atpakaļ. Tādējādi tēvs atkal atguva varu pār savu bērnu un varēja to pārdot verdzībā atkārtoti. taču likums noteica limitu – tēvs savu bērnu drīkstēja pārdot vien 3 reizes. Pēc trešās pārdošanas reizes dēls pilnībā atbrīvojās no tēva varas.

Sieviete drīkstēja aiziet no mājas uz 3 dienām, lai pagarinātu “pārbaudes laiku” pirms laulībām

Senajā Romā pastāvēja 3 laulību veidi. Pirmie divi laulību veidi atgādināja mūsdienu oficiālās laulības veidu, savukārt trešais laulības veids paredzēja, ka pāris slēdz laulību tikai pēc kopdzīves gada garumā. Tika pieļauts tāds kā “pārbaudes periods”, kura laikā abi partneri varēja izvērtēt, vai ir vērts sevi saistīt ar oficiālu laulību. Likums noteica, ka sieviete kļūst par vīrieša īpašumu, ja pavada viņa mājā gadu no vietas. Taču daudzas sievietes alka pēc brīvības, tāpēc katru gadu sieviete pameta vīrieša māju uz 3 dienām un naktīm, kaut kur noslēpjoties, lai atskaites laiks sāktos no jauna, un viņa nekļūtu par vīrieša īpašumu.

Tēvam likums ļāva nogalināt visu savu ģimeni

Īpaši populāri tas bija Romas pirmsimpērijas laika periodā. Par ģimenes tēvu tika uzskatīts vecākais dinastijas vīrietis. Viņam bija absolūtas tiesības savas ģimenes ietvaros. Te viņš bija priesteris, apsūdzētājs, tiesnesis un bende, ja nepieciešams. Šīs tiesības bija spēkā arī tad, ja dēli bija jau pieauguši un izveidojuši savu ģimeni, bet meitas – apprecējušās un dzemdējušas dēlus. Kamēr vien bija dzīvs viņu tēvs, tieši viņš tika uzskatīts par ģimenes galvu. Viņam piederēja gan sieva, gan bērni, gan viņu sievas, gan mazbērni. Pie tam – piederēja burtiskā vārda nozīmē. Sievu ģimenes galva varēja nogalināt par krāpšanu, meitas – par ārlaulības sakaru, dēlus – par izdarīto likumpārkāpumu.

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies