Taktiskums

vecsprofils 8. augusts 2013 20:43

Parunāsim par šo iekšējo pieklājības izjūtu - taktiskumu. Vai sevi vairāk raksturotu kā taktisku cilvēku vai arī nē? Vai jums bija situācijas, kur netaktiskas piezīmes liek tās saņēmējam un pat lieciniekiem samulst? Bet varbūt piezīmju saņēmējs izlikās to nedzirdam? Kas, jūsuprāt, ir galvenais šīs izjūtas veidotājs: ģimene un audzināšana un/vai raksturs, bet varbūt vide?

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
vecsprofils 9. augusts 2013 20:15

Kā visbiežāko netaktisko uzvedību kopumā varu minēt cilvēka/u komentāri par attiecībām a la "nu kad tad jūs dzīvosiet kopā, vai tad pelna maz, ka nevar nopirkt to vai to, kad tad jums būs bērni, jau laiks" utjpr.

vecsprofils 9. augusts 2013 20:12

Jā, sevi arī vairāk raksturotu kā taktisku, jo sabiedrībā skaļi neaprunāju garāmgājējus, nesmejos par kāda izskatu vai uzvedību, necenšos "iedzelt" sarunu biedram ar kādu sarkastisku piebildi. Protams, reti, bet bija gadījumi, kad mēli nepievaldīju un atļāvos pateikt vairāk, bet tie bija gadījumi, kad cilvēks pats izaicināja uz skarbāku atcirtienu, tā teikt - atļāvās uzvesties netaktiski pret mani, tad nu saņēma pretī to pašu. Pēcāk iekodu sev mēlē, nosoloties, ka tā nevar, labāk ignorētu.
Man bija gadījumi, kad ejot kopā ar kādām paziņām vai runājot ar kādiem cilvēkiem bijis kauns viņu vietā. Piemēram, nejauši pilsētā satiku skolasbiedreni no citas klases, tad nu kādu ceļa gabalu sanāca kopā iet, runājoties. Neomulīgi sajutos, kad viņa sāka aprunāt kādu priekšā ejošu jaunieti par viņas korpulentumu, ka rijot burgerus utt. Viņai pateicu, ka tā nevajag teikt, nesmuki aprunāt cilvēku. Tāpat nereti lidostās, lidmašīnā runājot ar kādu cilvēku, cilvēks sāk aprunāt kādu tautu. Arī jūtos ļoti neērti, ka man patrāpās tāds sarunu biedrs par kuru jāsarkst. Bieži novēroju jauniešu netaktiskumu pludmalēs, kur kompānijās sēž un norēc kādus atpūtniekus.

Linduchy, aizrādīt par nepieklājīgu darbību nav netaktiskums, bet gan tieši otrādak, rūpēšanās par sabiedrību un nevienaldzība. Netaktiskums vairāk izpaužas negatīvās piebildēs, sarkastiskos komentāros, aprunāšanā, liekot kādam cilvēkam justies neērti.

Manuprāt, to ietekmē viss kopumā, gan audzināšana, gan vide un raksturs.

Linduchy 9. augusts 2013 19:35

Hmmm, taktiskums- baigi izstiepts jēdziens. Manuprāt attieksmi pret cilvēkiem/vidi ietekmē visi minētie faktori - gan audzināšana, gan rakturs, gan vide.
Pieņemsim, ka man kaut kas nepatīk (nu kaut vai, ka vilcienā jaunieši bieži vien atļaujas likt netīras kājas (domāts, ar apaviem) uz sēdekļiem). Iecietīgs cilvēks noklusēs, bet es domāju - kāpēc man būtu jāklusē par šādu lietu? Varbūt, ka cilvēkam nav ienācis prātā, ka pēc viņa uz šī paša sēdekļa varētu sēdēt cits cilvēks gaišā apģērbā.
Lai nu kā, ir momenti, kad es nespēju paklusēt :S
Bet kopumā ņemot, uzskatu sevi par taktisku un pieklājīgu :)

VIT@ 9. augusts 2013 18:58

Ārkārtīgi reti ir tādi noskaņojums, ka varu pateikt par daudz lieka, taču gadās. Kopumā domāju, ka esmu vai vismaz cenšos būt toleranta. Protams daļa pateicības ir jāsaka vecākiem, taču dzīve ir labākā skola, kas iemāca daudz lietas, gadās tādi, kas neko neiemācās. Turklāt sarkasms, rupjība, naids, cinisms vairo visu dubultā pret sevi, tādās reizēs izvēlos klusēšanas taktiku tā vietā, lai atbildētu ar to pašu.