Strādāt vai nestrādāt – tāds ir jautājums!

vecsprofils 30. augusts 2013 12:53

Piedāvāju apspriest diezgan aktuālu un mūsu (Latvijas) sabiedrībā diskutablu tematu - vai sievietei obligāti jāstrādā? Vai tu pati gribētu un varētu nestrādāt, ja par materiālo nodrošinājumu nebūtu jāuztraucas? Vai, tavuprāt, darbs vienmēr ir progress? 

Daudzpusīgu skatījumu par to sniedza Iveta Kažoka, ar rakstu var iepazīties šeit http://politika.lv/article/stradat-vai-nestradat-tads-ir-jautajums

Fragmenti no raksta:

"Darbs mūsdienu Latvijā ir norma: ja esi vecumā starp divdesmit un sešdesmit, parasti tiek automātiski pieņemts, ka tu strādā. Vienalga – esi vīrietis vai sieviete. Nestrādāšana izskatās pēc dīvainības, kas, lai gan var būt sociāli pieņemama (cilvēks mācās, īslaicīgi nespēj atrast darbu, iztiek no ietaupījumiem, tāda ir noruna ģimenē), tomēr prasa papildus izskaidrojumu. Darbs tādu neprasa. Turklāt mēs visi taču esam satikuši cilvēkus bez darba, kuri ar to ir dziļi nemierā. Ne velti bezdarbs tiek uzskatīts par vienu no depresijas riskiem."

"Galu galā algots darbs vai ienākumi no biznesa nav nekāds neatņemamais cilvēka esības elements. Tas vien, ka tu strādā algotu darbu, automātiski nepadara tevi par labāku cilvēku. Dažkārt tas padara tevi par sliktāku cilvēku. Viss atkarīgs no tā, cik šis darbs ir sabiedriski noderīgs vai kaitīgs, kā citādāk tu varētu izmantot savu laiku un kā tas sader vai nesader ar tavu kopējo dzīves plānu."

"Dažkārt izvēle – nestrādāt – nozīmē, ka kādam būs jāstrādā tavā vietā. Ja tie ir savstarpējā labuma diktēti apsvērumi – viss kārtībā. "

"Ja vienošanās, ka viens strādā, otrs nē, ir brīvprātīga un kopējā labuma iedvesmota, kam gan pret to var būt jebkādi iebildumi? Jā, ticu, ka tā nudien varētu būt labāk, ja kādai sievietei nav obligāti jāsteidzas pieņemt pirmo darba piedāvājumu! Tā vietā viņa var kādu laiku labāk mācīties, attīstīt jaunas idejas, rakstīt grāmatu. Lieliski, ja ģimene ko tādu var atļauties. Un, jā, varbūt tā nudien ir labāk, ja kāda vīrieša dzīves aicinājums ir bērnu audzināšana un sievietei nav nekas pretī uzturēt ģimeni algotā darbā! Tik ilgi, kamēr vienādojumā ir brīvprātība un vēlme nodzīvot piepildītu dzīvi, kāda gan nozīme tam, vai tu strādā vai nestrādā algotu darbu?"

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Kerstyna 3. septembris 2013 08:15

Nē, mans uzskats, ka sievietei ir jāstrādā, vienīgais, kas varētu būt pozitīvs pie apstākļiem, kad it kā nav jāstrādā - tas, ka sieviete tad var izvēlēties, ko viņa grib darīt. Pie apstākļiem , kad IR jāstrādā ļoti labi ir , ja ir iespējams strādāt darbu , kas patīk.

vecsprofils 2. septembris 2013 23:25

Papildināšu komentāru ar to, ka normālās attiecībās jautājums par sievas (starpcitu, retumis, bet arī vīra) nestrādāšanu tiek pārrunāts ilstoši un pamatīgi, kā arī noformēti dažādi dokumenti un garantijas, tiek veikts nodrošinājums nelaimes gadījumiem. Tas nav vienas dienas lēmums - "es pelnu pietiekoši, lai ģimeni apgādātu, tad tu vari nestrādāt" un sieva kā aitiņa "jā, jā, super" un dzīvo cepuri kuldama, paļaujoties tik vien uz veiksmi.

vecsprofils 2. septembris 2013 22:51

brr, atkal garumzīmes nespiežas :X

vecsprofils 2. septembris 2013 22:31 Kerstyna

Tevis minētie mīnusi nestrādāšanai ir tie populārākie "pret", kas valda sabiedrībā. Vēlos nedaudz oponēt un vērst uz citāda veida domāšanu :) Pirmkārt, sākšu ar to, ka gudra sieviete nekad nepiekritīs vienkārši nestrādāt, ja nebūs pārliecības, ka apgādnieks pieņemsim nepametīs. Par šo pamešanu manuprāt, var runāt tikai tad, ja attiecības vispār nav sevišķi labas un tajās valda neuzticība, tās nav arī nostiprinātas likumiski, tad sieviete pati ir muļķe. Otrkārt, nelaimes gadījumi - neviens nav pasargāts, jā, agruments labs, BET, pat pie nosacījuma, ka kaut kas notiek, tad sievai (prezumējot, ka pāris precēts) ir pieeja 1) vīra iekrājumiem bankas kontos; 2) dažnedažādi pabalsti un kompensācijas!

Treškārt, kas ir būtiskākais, dzīvot tikai pesimismā un stresā "bet ja nu kaut kas notiks, tapēc man jāstrādā, lai būtu apgrozībā" ir gaužām bēdīgi, jo tāda veidā cilvēks var teikt vispār pārstāj dzīvot un daudīt dzīvi. Derētu jau izstāties no tās "komunistu partijas" un ieraudzīt, ka pasaule nav tik drūma :)

Kerstyna 2. septembris 2013 21:56

Sievietei ir jāstrādā, kaut vai tik, lai pati varētu atļauties nopirkt sev zeķubikses un paketes. Ir jau forši nestrādāt, un ļaut otrajai pusei plosīties, BET - vīrietis var tevi triviāli pamest, viņš var ņemt galu nelaimes gadījumā, pašnāvībā, no pēkšņa koronāra sindroma, viņš var zaudēt savu biznesu... Un ko tad tu darīsi, ko iesāksi? Reti jau kur ņem atpakaļ labu laiku nestrādājušus darbiniekus, vai pieņem darbiniekus bez pieredzes.

pece 2. septembris 2013 09:17

ES gribētu mazliet pārfrāzēt - cilveķam ir nevis noteikti jāstrādā algots darbs, bet JĀdarbojas sevis pilnveidošanas, savā un sabiedrības labā - cilvēkam ir jābūt aktīvam (neatkarīgi no tā vai aktivitāte ir vērsta uz sevis pilnveidošanu, vai naudas pelnīšanu).

pikadilija 1. septembris 2013 14:44

es nevaretu sedet mājās un būt mājsaimniece ari tad ja vīrs pelnītu miljonus, ok kādu mēnesi divus varētu, bet pēc tam vairs nē, tādos apstākļos darītu kādu savu sirdsdarbu, bet ka tik izrautos :)

madmozele 1. septembris 2013 10:42

Sapņoju par tādu darba režīmu kā Linduchy,un prieks par ceriti,kas ar tādu prieku un mīlestību dodas uz darbu.(F)

Cerīte 1. septembris 2013 08:58

Es mīlu savu darbu.Katru dienu gaidu ar nepacietību un metos visā iekšā ātri un bez apdoma.Taču es gribētu mazāk strādāt ....bet nedrīkstu.Diez vai kāda no jums gribētu lai jūs operētu ķirurgs ,kurš strādā ar pusatdevi vai kaut ko ir tikai pusapguvis.Apzinos ka es varu vai nu strādāt ar pilnu atdevi ,vai nemaz.Kā būs ap pensijas gadiem-kas lai zin.

Linduchy 31. augusts 2013 10:08

Es nemaz neilgojos pēc laika, kad man bija algots darbs...NEMAZ! Tagad esmu pati sev boss, strādāju ar prieku, strādāju sev ērtā režīmā, lai nebūtu īgnums - tas ir tik forši, ka man nav jāceļas agri norīta (es tāpat ceļos agri, bet tas režīma pēc, nevis tāpēc, ka man tas būtu jādara), jāpacieš īpatnēji kolēģi un priekšniecība. Var jau būt, ka strādāt algotu darbu ir vienkāršāk - aizej, izdari uzdoto un saņem regulāri algu. Bet šāda darba darīšana man nederēja...man pēc būtības nepatīk pakļauties. Strādāju ar saviem klientiem (ja kāds paliek īpaši neciešams, tad vienkārši neturpinu sadarbību ar viņu), veidoju pati savu darbu grafiku un esmu priecīga par šādu iespēju :)
Nestrādāt nemaz? Nu it kā jau varētu arī nemaz nestrādāt, lai vīrs apgādā, bet nu nē, man tomēr patīk darboties un izpausties. Ja arī kontā stāvētu miljoni, tik un tā atrastu kādu nodarbi, nepatīk nedarīt neko :)

vecsprofils 30. augusts 2013 21:00

Mana attieksme arī ir normāla pret sievietēm, kuras var atļauties nestrādāt. Un, manuprāt, tas ir tikai liels ieguvums, ja sieviete jebkādā vecumā paņem pauzi vai izvēlās vairs dzīvi nesaistīt ar klasiskā režīma darbu. Kāpēc? Jo šodienas dzīves ritms ir krietni saspringtāks un stresaināks, katram jādomā par nākotni, kā to labiekārtot, kā izaudzināt bērnus, kā pašam nedegradēties un būt labā omā. Tieši tāpēc, apskatot tikai Latvijā esošo sabiedrību un dzīves līmeni, daudzās ģimenēs trūkst tās ģimeniskās harmonijas, bieži vien bērni netiek audzināti pienācīgā veidā, jo abi vecāki strādā, strādā un pārnakot no darba ir tik noguruši un īgni, ka bērns vienkārši attīstās pašplūsmā...

Man tagad apritēja tieši 2 gadi kā nestrādāju algotu darbu klasiskā izpratnē dēļ pārcelšanās ar vīru uz ārzemēm. Retumis tagad piepelnos caur Internetu, bet nu to nesalīdzināt ar ikdienas darbu klasiskā izpratnē. Atstāju Latvijā savu karjeru apmaiņā pret ģimeni un dzīves līmeņa paaugstināšanu. Vīrs ir tas, kurš nodrošina mūsu labklājības līmeni, viņš arī strādā tīru, intelektuālu darbu, kas ir viņa sirdsdarbs. Un jautājums par manu nodarbinātību ir vairāk retorisks un teorētisks... pēc iespējām, veiksmes, vajadzības utt. Traukus mazgāt ķeksīša pēc, ka kaut ko daru, būtu sevis necienīšana (ņemot vērā izglītību un iepriekšējo darba pieredzi), bet strādāt savā juridiskā jomā ir praktiski neiespējami atšķirīgu normatīvo aktu dēļ, nerunājot jau par valsts valodu, kuru mācījos no 0 un pilnīgi noteikti nevaru vēl konkurēt ar iezemiešiem.
Turklāt, kā jau standarta ģimenē, arī plānojams ģimenes pieaugums, kur mana nodarbinātība vispār var tikt atlikta uz nenoteiktu laiku.

Manuprāt, kā alternatīva un visoptimālākais variants starp nestrādāšanu un strādāšanu, ja ir vēlme un iespēja, ir gadījumu darbu veikšana pēc savas patikas, tur, kur vai nu tu esi noteicējs, vai arī tu strādā mierīgu, tīru, ne fizisku, nosacīti maz atbildīgu darbu jebkurā nozarē.

Atgriežoties pie diskusijas kodola, interesanti, ka arī es esmu saskārusies ar dažādu attieksmi par to, ka šobrīd iespēja nestrādāt. Ir cilvēki, kuri priecājas, ka tā noveicās un saka, ka pareizi vien ir, citi nesaprot, kā tad es sevi nodarbinu, it kā cita nekā izņemot algotu darbu nebūtu, bet citi vispār nesaprot kā var nestrādāt, jo darbs taču ir viss!

Līdz ar to piefiksēju vienu lietu - ļoti, ļoti daudzi jūsmo par The Secret tipa ideoloģiskām grāmatām, ka cilvēks pats ir savas laimes kalējs, dzīvi var izmainīt, ka nav jādzīvo stereotipos utt. utjpr., bet tajā pašā laikā paši ir ļoti nozombēti ar to rutīnu "ko par mani padomās, bet viņi taču sagaida, kā vispār var dzīvot tā", ka bieži vien viņi palaiž tās iespējas vienkārši garām, jo ir aizspriedumi izdarīt kaut ko savādāk kā tas ir pieņemts vai no viņiem sagaida.

lotte 30. augusts 2013 19:31

Mums ir tieši tāda vienošanās ģimenē, ka es pašreiz (kamēr bērni mazi) vairāk varu ģimenei sniegt nestrādājot. Un tā arī rīkojamies! Ar naudiņu nav viegli, bet ne viss ir mērāms naudā.

Rebeka 30. augusts 2013 14:15

Tā kā manam draugam uzskati uzskati sakrīt ar manējiem, tad nu pašlaik ciešamies savos darbos un paralēli, palēnām grozam visas lietas tā, lai nākotnē ( es ceru, ka tuvā) paši varam sev izvēlēties darba laikus, paši būt atbildīgi par to ik nauda mums ir utt.... Un savam priekam varbūt saglabāt hobijdarbus, kādi mums katram ir :)

Rebeka 30. augusts 2013 14:12

Ja nebūtu jāpelna nauda nestrādātu, pašlaik uzskatu, ka darbs (runāju par pamatdarbu) vairāk kavē manu garīgo izaugsmi nekā rada progressu, jo man neatliek laika ( vairāk gan spēka) pēc darba vēl kaut ko mācīties, iet kādos kursos, apmeklēt sev interēsējošus kultūras pasākumus...

Bet viens ir skaidrs, negribētu, lai mīļotais raujas pa mums abiem, ja tā nauda nāktu viegli un pietiekoši, tā ka bez strīdiem, pārmetumiem un ar savstarpēju vienošanos sēžu mājās, tad ir OK.

Vispār jau ideālais modelis ir katram cilvēkam darīt to ko viņš vēlas... Ir dāmas biznesa haizivis, kuras uz darbu iet ar prieku, "šķaida un valda" tur un domā tikai par to, kā rāpties arvien augtākā pa karjeras kāpnēm un tam cilvēkam tas sagādā prieku, netraucē ne agrā celšanās, ne iespējams virsstundas vai kas tāds.. tad jau ir OK...

Latviešiem no mazotnes tiek audināts, ka darbs ir tikums, darbs ir svarīgs, bez darba nu nekā... Hmmm... nu negribu piekrist... Man šķiet nožēlojami, ka lielāko mūža daļu mēs esam darbā vai miegā.. skumji vairāk...

mazaa raganina 30. augusts 2013 13:42

Ideālās dzīves ideālais variants?
Nestrādāt, ja vien man būtu tā naudiņa,kas guļ jūras dibenā.