Situācija, kurā prasās pēc padoma.

dadaa
dadaa 27. februāris 2014 12:01

Sveikas mīļās dāmas.

 

Vēršos pie Jums pēc padoma, jo man ir daudz vieglāk to pajautāt kādam pilnīgi svešam cilvēkam, nekā kādam no savējiem :)

Tātad, apmēram, apstāstīšu to, kas mani nomāc... Nu jau kādu ļoti labu laiciņu īrējam māju, un tā nu sanāca, ka pamazītēm pie mums (manis un vīra) atbrauca dzīvot mana mamma (gribēja būt blakus mazbērnam un teicās palīdzēt mājasdarbos, jo māja liela, sēta liela un darba daudz) pēc tam atbrauca māsa ar savu puisi no Holandes (gribēja likt tiesības, beigās māsa atrada darbiņu šepat un tā nu viņi arī palikās pie mums) Iesākumā viss bija patiešām superīgi, visi gāja kaut ko darījās un viss notikās, bet tas protams uz neilgu laiku.

Mamma - mammai drīz būs jau 57 gadi. Mūsu attiecības, tieši ES - Mamma, ir tādas, kā teikt, ar Dievu uz pusēm. Ja māsa vienmēr klusē un neko pretī nesaka, tad ar mani tas tā cauri neiet un mēs diezgan bieži arī strīdamies.  Man gaidāms otrs bērniņš, un es mammai piekodināju, lai nenāk pie manis ar savām negācijām, es gribu mierīgi sagaidīt savu bērniņu bez jebkādiem stresiem un citu problēmām. Bet...Mamma man ir tāds cilvēks, kuram nekad nekas nav labi. Pilnīgi nekas viņu neapmierina. Piemērs - man vīrs strādā, labi pelna, ir mierīgs, mīļš un nosvērts, bet māsai ir diezgan agresīvs, nervozs, nestrādā...(par to pēc tam), bet viņai tāpat manā vīrā kaut kas nepatīk un viņa vislaik sūdzās. Ticiet man teikt , lai viņa nomierinās vai vispār liekas mierā nav nekādas jēgas, jo tūliņ tiek sperts ārā teksts - ""Tu nodzīvo līdz maniem gadiem, tad es paskatīšos ko tu teiksi"...Ja mājā, kaut kas nebūs izdarīts un es viņai palūgšu palīdzēt, atbilde vienmēr ir šāda - "Es esmu nogurusi, es taču strādāju.  Līdz šim es aiz jums vienmēr tīrīju, tagad patīrat aiz manis." Darbā viņai viss ir kārtībā, viss spīd un laistās, bet mājā nepieliek ne pirksta. Es atļaušos salīdzināt savu mammu ar viņas mammu (manu vecmammu) kurai ir jau 84 gadi. Viņa savā vecumā iet un strādā kā zirgs. Pamanās dārzu sarakt, zaptes savārīt, pīrāgus sacept. Mājā viņai vienmēr viss spīd un laistās. Mamma pamanās darbā visu izdarīt, bet mājās nekā. Es neprasu viņai nākt un tīrīt manas istabas, vai gatavot man ēst, es pa reizei palūdzu iztīrīt koridoru, wc un vannasistabu, bet par to vien rējienu saņemu...Turklāt man nepārtraukti jānoklausās petīcijas par manas māsas un viņas drauga attiecībām. Lai kā es teiktu, ka mani tas neinteresē un pat esmu viņai teikusi, lai "aizverās" (jo nu tas man šobrīd ir vismazāk vajadzīgs), tik un tā viņa man ar to uzbāžas un nepārtraukti bāz savu degunu tur, kur nevajag. Plus, viņa mēdz tādas lietas sarunāt cilvēkiem, ka pēc tādiem vārdiem gribas vai nu vienkārši sameklēt "striķīti ar ziepītēm" vai jāsāk dzert nervu zāles. Tā ir mana mamma, bet kaut kādām robežām taču ir jābūt. Diemžēl es nespēju viņai tās nospraust un pie tā es jūtos vainīga.

Tālāk - māsa un viņas puisis. Es nezinu, kas tās par attiecībām. Es pat nesaprotu, kāpēc man par to jāuztraucas, bet tā kā man ikdienā no mammas puses ir jānoklausās ko viņi dara un ko runā...Man jau mati uz galvas kustās :@ Viņi ir divi pieauguši cilvēki, es gribētu, lai viņi paši ar savām problēmām tiek galā, bet taču nesanāk... Viņai(māsai) acīmredzot patīk, ka viņu apsaukā, pazemo un sasola pa purnu, ko es tur varu izdarīt (bet nē, es jūtos tur vainīga) Es neko nevaru izdarīt, jo viņas puisis nekontrolē savas "putras slūžas" un neciena absolūt nevienu, ne manus vecākus, ne savus... (bet es tur jūtos vainīga) Mamma par visu makti, grib viņus izšķirt un lien pa vidu (un arī tur es jūtos vainīga). Kamēr viņi bija Holandē, viss bija ok. Arī mammai viņš bija lielisks znots... Atbrauca uz lv, bez izglītības, bez jebkādas darba pieredzes lv. Turpat gadu nestrādāja, neparko nedomāja un tagad krahs...Visi vainīgi pie tā, ka viņiem nav naudas u.t.t.

Šobdrīd šis murgs ir saasinājies līdz pēdējam. Mēs nolēmām pirkt dzīvokli, jo tomēr būs otrs mazais un cik tad mētāsies pa īrētām mājām, tas taču nav nopietni. Tagad mēs esam vainīgi pie tā, ka viņiem jāmeklē kur dzīvot un ka viņi vieni paši nevar atļauties uzturēt tik lielu māju...Mēs gribam iet dzīvot atsevišķi, negribam vairs dzīvot citu problēmās un viņas risināt. Cik var. Mamma neparko nedomā, tikai par to kā pucēties, dzīvo vienai dienai, kas būs rīt vienalga. Māsa vispār tādā apātijā staigā, vispār nesaprot ko no viņas grib. Viņas puisis sēž pie datorā un spēlītes vien spēlē, galvenais, lai pīpēt ir ko un aliņš padzerties. Bet es, godīgi teikšu, idiote tāda, domāju ko viņiem darīt un kur likties, lai gan paši ir pieauguši cilvēki. No viņu puses tikai teksts izskanēja, ka viņi te ir iekārtojušies un mūsu pēc tagad ārā jāvācas...Bet kā var iekārtoties ne savā mājā un mierīgi dzīvot nedomājot par nākotni, kas tas par murgu. Un kā jau es teicu, es nezinu kāpēc, bet es pie tā visa jūtos vainīga, visulaiku par viņiem pārdzīvoju. bieži sastrīdos ar vīru. . Es nenojaušu kā, lai norobežojas no citu problēmām.

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Ir labi!.. :) 6. marts 2014 17:34

Pilnīgi noteikti - jādzīvo SAVA dzīve... Un nekādā gadījumā neļauj sev uzņemties atbildību par viņu dzīvēm... VIŅIEM jātiek galā ar savējo, Tev - jādomā par savējo...

Tinkijs 6. marts 2014 14:52

kā jau tu pati izsakies- idiote! KLa ielaidi savā mājā radus, ka satruacies par viņiem, ka jūties vainīga... un kaut kā dīvaini izklausās- man itkā viss ir labi, es visu saprotu, bet tie citi- viņi nemāk dzīvot, dzīvo uz mana rēķina, viņi nemāk plānot, nemeklē savu māju...riktīgas problēmas ne tikai radiem, bet arī autprei.

IneseV. 3. marts 2014 22:36

Tev tak ir otra pusite vai ne? :) Ko par to visu saka vins? Izrunajies, domaju, ka vinam jau ari tas viss ir piegriezies ;) Iespejams, ka vislabako padomu un atbalstu kaa norobezoties no apkartejo problemam ir spejigs dot tev tavs virietis ;) galu gala vins tak tev ir lidzas :)
Otrs ir jasaprot, ka lai gan ta ir gimene, vina tev dara pari, sapina, satrauc un godigi sakot, trauce dzivot. Ta ir jusu telpa, tas ir jusu privatums, nu jau katram pasam tomer ir jadzivo atseviski. Masa pati izlemj kas ir pie saniem un kas ne :) Visam ir savs laiks, un domaju, ka pienaks istais laiks un vina atvers acis kas un ka ir, un sapratis vai velas turpinat tadas attiecibas, katra zina tev nav tiesibu jaukties tomer otra cilveka vispersoniskakaja dzive, cits gadijums, protams ir ja tiek lugta palidziba :) preteja gadijuma tu vari sabojat attiecibas ar savu masu, jo nostajies pret vinas virieti-lidz ar to pret vinu(no vinas skata punkta)
katra zina, tada trako maja(tads iespaids radas pec raksta) nav piemerota mazula veselibai, psihei un attistibai :) par to der padomat loti nopietni ;)

pece 27. februāris 2014 13:46 dadaa

Apsveicu ar lēmumu!

Vainas apziņa, manuprāt, ir tāpēc, ka mēs gribam būt labas un pareizas meitas saviem vecākiem un labas māsas saviem brāļiem un māsām, mēs gribam būt pareizas un patikt visiem....bet tas nav īsti pareizi!

Grūti šādi lēmumi nāk, bet ir jāiemācās domāt vispirms par sevi un tad par citiem :)

dadaa 27. februāris 2014 13:39

Lēmums jau ir pieņemts. Turklāt pašiem jau "šīberis" krīt ciet no svešām problēmām. Mājās tomēr katram gribas justies kā mājās, nevis kā krātiņā ieslodzītam dzīvniekam. Šeit drīzāk es cīnos pati ar sevi, jo nezin kāda velna pēc es šeit jūtu savu vainu...Jā varbūt nevajadzēja viņus tik ilgi atbalstīt, varbūt vajadzēja uzreizes likt meklēt savu dzīvesvietu...Gribēju kā labāk, bet sanāca kā vienmēr:(

Un runāt ar viņiem...Ar mammu viss ir skaidrs. Māsai es gan jau senāk tiku teikusi, ka pienāks tā diena, kad mēs no šejienes aiziesim, jo jāmeklē kaut kas savs un katram sava dzīve jāveido - bet viņa man tikai stulbi smīnēja pretī un piebilda, ka nekur jau mēs neaiziešot. Nu tas čalis - vispār ir neadekvāts. Tiklīdz sāc k-ko runāt , tā panesās - Tu aizver savu muti un jūra to pašu skaistāko vārdu... Vienkārši jau apnicies skriet kā vāverei ritenī...

KRX 27. februāris 2014 13:28

Ieteiktu patiešām mainīt dzīvesvietu. Tā arī paziņo mājas sapulcē, ka īres līgums ir vēl līdz X.datumam un jūs pēc tam pārceļaties uz nelielu dzīvoklīti. Viss!
Piekrītu arī Pecei par mammu. Atšķirtība nāks tikai par labu. Gan jau kādu laiku mamma dusmosies uz Tevi kā uz vissliktāko meitu pasaulē, bet bērns paliek bērns :)
Lai izdodas pieņemt svarīgu lēmumu ;)

pece 27. februāris 2014 13:19

Grūti, emocionāli grūti tādi lēmumi, BET, kad viss saliksies pa vietām un emocijas pierims, būsi laimīga savā dzīvē!

Attiecībā uz lēmumu dzīvot atsevišķi - manuprāt, pareizi, jo divas saimnieces vienā virtuvē nekam neder un nafig to vajag, ja jau reiz katrs pieaugušais ir spējīgs par sevi parūpēties?

Par tevi un mammu - no attāluma attiecības kļūst labākas. Vajadzēs stiprus nervus un biezu ādu, bet tu būsi ieguvēja.

Par māsu un viņas attiecībām - tu vari un tev varbūt vaja izrunāties ar māsu, bet nekādā ziņā nersināt šo ar mammas starpniecību. Ja viņa vēlas - lai iet pie māsas un co un stāsta.

vecsprofils 27. februāris 2014 13:18

Mammai vari pateikt, ka palīdzēsi nedaudz ar finansēm (ja iespējams) uz to atdalīšanās laiku (vai pastāvīgi). Māsai gan pašai būtu jātiek ar sev galā, turklāt, ja vēl apzināti pinās ar kaut kādu lūžeri.
Man liekas, ka citreiz cilvēkiem ir jāļauj ieraudzīt kā ir dzīvot bez atbalsta, grūtībās, lai viņi sāktu novērtēt to, kas ir, izmainot savas vērtības un uzskatus.

vecsprofils 27. februāris 2014 13:08

Manuprāt, liela kļūda, ka tu aiz savas labsirdības pret ģimenes locekļiem bez nosacījumiem (es tā saprotu, jā?) ielaidi mitināties jūsu īrētā dzīvesvietā. Vajadzēja sarunāt un pārrunāt - uz kāda pamata tavi radi nāk dzīvot jūsu dzīvoklī, cik ilgi, ar kādām tiesībām un pienākumiem. Nē, es nesaku, ka būtu jāslēdz apakšīres līgumu, tuvākie radi tomēr, bet vismaz vienoties savlaicīgi par to, kā notiks kopīga saimniekošana un cik ilgi.

Tagad nu ir sanācis tā, ka visi vienkārši kāpj tev uz galvas. Es uzskatu, ka tev būtu stingri jāparunā ar savu mammu un māsu (tas viņas piegulētājs neskaitās), ka neuzņemies par pienākumu vilkt un uzturēt gan savu mammu, gan māsu. Palīdzēt var, bet ne uzupurēties kā tas izskatās šobrīd.

Un tu arī, tā vietā lai tagad sāktu pārdzīvot sirdsapziņas pārmetumos, saņemies drosmi un parādi raksturu. Īrējat droši jauno mājvietu, bet pārējiem saki - lai atgriežas uz savām bijušām mājvietām vai meklē jaunas.