Oficiālas laulības plusi

pece
pece 30. aprīlis 2010 09:53

Palasot rakstu par to vai precēties vai nē, kā arī palasot komentārus, man gribētos zināt, kādi tad ir daudzpieminētie oficiāli reģistrētu attiecību plusi salīdzinot ar dzīvošano kopā?

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
pece 2. jūnijs 2010 16:49

zhuks

Šobrīd noteikti pateiktu savējam, ka precēties negribu - tas man enko nedotu, tikai vieni vienīgi mīnusi. Šobrīd viss, kas mums ir pieder man un to mantos mūsu bērni, man nav jāuztraucas, ka uz kaut ko varētu pretendēt viņa vecāki (mazums kāds marazms kuram kad piemetas) vai aizmuks un uzražos vēl kādu pēcnācēju (ceru gan, ka nē) un man nebūs ar mūsu mantu jādalās šī bērna labā. Ja jau par mantošanas lietām runājam.

rigonda

Tu stāsti par to, ka vajag sakārtot papīrus - piekrītu, bet ne jau laulība to atrisina, vismaz ne vienmēr. Nav no tava stāsta saprotams, bet ja bērns bija kopīgs sievai un vīrietim, tad bērns būtu neatraidāms mantinieks šā vai tā un šajā gadījumā jaunajai sievai būtu ar šo bērnu mantojumā jādalās. Savukārt, ja sieviete būtu bijusi gana gudra un sakārtojusi mantiskās attiecības vīrietim dzīvam esot, kaut vai mā'ju un visu citu reģistrējot kā kopīpašumu, tad sieva un meita varētu pretendēt tikai uz mazu daļu no mantojuma.

spaara 2. jūnijs 2010 14:22

Kad man bija gadi 16, es izdomāju, ka gribētu būt jauna mamma, bet precēties gan negribu. Tieši tā arī notika - meita piedzima, kad man bija 23, precēties negribēju un neesmu precējusies joprojām, bet nu man ir sajūta, ka es gribu būt sieva, gribu būt "za mužem"...
bet laikam jau mana jaunības dienu vēlme būs materializējusies uz visiem laikiem :)

rigonda 2. jūnijs 2010 09:49

Jā,laulības visu noliek savās vietā,mantojumi,uzturlīdzekļi,Piekrītu ievas teiktajam.Viens mazs gadījums iz dzīves.Vīrietis izšķīrās no sievas,kurai palika meitiņa .Vīrietis sagāja kopā dzīvot ar sievieti,materiālais stāvoklis cēlās,nopirka mašīnu,uzcēla māju.Un tad notika nelaime,vīrietis pēkšņi nomira,un...atnāca piemā sieva ar savu meitu,kura bija mantiniece,un sievietei tika ierādīta tikai viena istabiņa,pēc 15 gadu smaga darba.Lūk piemērs,ja papīri nav savesti kārtībā.

vinettagirl 25. maijs 2010 13:52

meitenes - nu kāpēc jūs tā cepaties? galvenais taču kā jūs pašas jūtaties - ja gribat būt precētas - jauki, bet nevajag uzspiest savu viedokli neprecētajām.
un mans mīļotais (starp citu, ne vienmēr jālieto vārds "vīrs", lai apzīmētu kopā būšanu, latv.valodā pastāv arī citi vārdi ;)) mani bildināja jau 5 gadus atpakaļ, es negribēju, un arī tagad negribu, lai gan abi šad tad par to ierunājamies, bet nonākam pie jautājuma - kāpēc?
un atkāpšanās ceļš? smieklīgi - laulības šķiršana ir pat ļoti ātrs un vienkāršs process (esmu pati gatavojusi dokumentus darba darīšanās), tāpēc laulība kā vīra noturēšanas saite?

zhuks 25. maijs 2010 11:57

Precējusies vairāk kā 10 gadus un tikai laulībā pastāv vārds MĒS, jo kopā prasti dzīvojot, nu sakiet mīļās, kas jūs esat - mūžīgās draudzenes, līdzbridējas nu kas?jViss tikai ne sievas un kas notiek kad jūs jāstāda vai jāiepazīstina ar kādu kolēģi vai biznesa partneri utt, vai tad nav tāds neveikls brīdis... Nenokārtojot savas attiecības līdz galam cilvēks atstāj sev atkāpšanās ceļu, jo tad var vienk ņemt un aiziet vai likt just tam otram , ka tas var notikt jebkurā brīdī. Vēl ir variants kā jau iepriekš tika minēts , ka vīrietis nevālas precēties un līdz ar to sieviete sevi aizstāvot to domu pieņem kā savējo un kareivīgi par to pastāv.
Man ir tikai viens jautājums - Vai tad, mīļās, neprecētās sievietes, kad jūsu mīļotais ( varbūt jau arī bērnu tēvs) lūgs jums kļūt par viņa sievu arī tad jūs tik kareivīgi viņu atšūsiet vai kā????

:)

pece 25. maijs 2010 11:48

Vai nav tā, ka emocionālais reizēm ir svarīgāks, par juridisko aspektu?

sollos, par mantojuma lietām vēl varētu pastrīdēties, kas kurā gadījumā ir vienkāršāk un vai vienmēr tā ir labāk.

sollos 25. maijs 2010 11:38

oi, aizmirsu par plusiem:
Mans viedoklis - plusi pamatā ir juridiska rakstura. var jau, protams, visu sakārtot ar atsevišķiem līgumiem, bet ir juridiskās lietas, kas "sakārtojas" pašas, ja cilvēki ir oficiālā laulībā.
Piemēram, mantojuma lietas. Man ta nekas, jo ir labas attiecības ar vīramāti un vīrs ir vienīgais bērns ģimenē, bet ja ir brāļi un māsas laulātajam, tad tās lietas var sarežģīties... neizplūdīšu te garos skaidrojumos, nav te juridiskais protāls... :)
Tad vēl vienots uzvārds - atvieglo visas iespējamās formalitātes.

Un tad ir viena maza emocionāla niansīte - stādoties priekšā draugiem, radiem, paziņām, biznesa kontaktiem, u.c. - ir emocionāli daudz "foršāk", kad saku "mans vīrs"! Nevis "mans partneris" vai "manu bērnu tēvs"... ;) Šito uzskatu par lielāko plusu!
Jo to, ka būs tāda sajūta, pirms kāzām nezināju. Visādi citādi mūsu attiecības nemainījās!!! Pilnīgi un nemaz! ;) Es pēc kāzām gaidīju, nu - kad mainīsies? Visi tak saka - pēc kāzām attiecības mainās, nē, nekas nenotiek... un tad es sevi pieķēru, ka man patīk šis moments - "mans vīrs", "man sieva"... tātad nav nekāds tur kārtējais puisis... vai kārtējā sieviete pie sāniem... Cita skaņa, cits saturs! :)

sollos 25. maijs 2010 11:28

Esmu par oficiālām attiecībām. :) (tas tā statistikai) :D
Tiesa gan mans mērķis nekad nav bijis apprecēties pēc iespējas ātrāk un vispār nekad nav pastāvējis uzstādījums - gibu būt precēta. Ir tikai iekšēja sajūta kā princips - ja divi cilvēki mīl viens otru, vēlas būt kopā un vēlas kopīgus bērnus, attiecības ir juridiski jāsakārto.
Paliku stāvoklī, nejauši, 18 gados. Abi vecāki (viņa un manējie) sāka plānot kāzas, bet es atteicos... :) Bija sajūta, ka nevajag... neapprecējos! Meitiņai tika dots tēva uzvārds, bet tas arī viss.
Intuīcija nostrādāja - kopdzīve "izbeidzās", kad meitukam bija apmēran gadiņš...
7 gadus pēc tam satiku cilvēku, ar kuru nemaz tā nerunājām par precēšanos. Tikai brīdī, kad ierunājāmies par kopīgu bērnu, es noformulēju, ka tādā gadījumā gribētu būt precēta... Un neko - tiku bildināta! ;) Kāzas bija ļoti skaistas, mazas un klusas! Priekš mums abiem, bez izrādīšanās un balles n-tajiem viesiem - tieši kā gribējās!
Nu esmu jau 5 gadus precēta un nu jau 3 bērnu māmiņa... Uzskatu savu rīcību par pilnīgu pareizu un - galvenais - saskaņā ar sevi, savu iekšējo "es" un intuīciju! :)
Tāpēc novēlu Jums visām - precētajām un neprecētajām, bildinātajām un nebildinātajām - rīkojieties tā, kā jūtaties un esiet laimīgas! :)

vinettagirl 24. maijs 2010 22:11

Man jau drīz 30, ar savu dzīvesbiedru dzīvoju kopā jau vairāk kā 8 gadus, precējušies neesam. Un man ir PILNĪGI VIENALGA, vai mēs esam precējušies/neprecējušies, vai citi ir precējušies/neprecējušies. Galvenais, ka esam "mēs".

traklapsa 12. maijs 2010 17:10

Novērojums:
1. Neprecētās sievietes par precēšanos jēgu vai drīzāk bezjēdzību izsakās asi, kategoriski, izvēloties vārdus kas izsaka pretīgumu un nepatikumu pret laulību jēgu un vajadzību (saķēpātie papīri; daudzpieminētie oficiāli reğistrēto attiecību plusi un utt.), kā arī VIENMĒR tiek uzsvērta šķiršanās pēc laulības reğistrēšanas... tā ir kā tāda lieta, kas ir apriori noteikta no neprecēto sieviešu puses. PRotams,ir daļai kurai ir apsolūti vienaldzīga attieksme.
2. Drīz būs 30 gadi un nav apkrtējā vidē cilvēki, kurus zinātu kuri līdz sirmam vecumam nodzīvo neprecējušies.
3.Kā jau te tika minēts, arī neprecētie cilvēki dzīvojot kopā, šķiras un dala mantas un ir bērni un nav bērni.

Mans secinājums: Nav jēga meklēt plusus un mīnusus ne vienā, ne otrā gadījumā, JO - ja ir kategoriska nostāja par vai pret - tad tas jau nozīmē, ka nekādi apstākļi nemainīs tos. Nu ja nu vienīgi amorelamore tā ka no kājām gāž nost un vienīgais ko dzīvē vēlas - dzemdēt desmit bērnus un un uzvilkt laulības riņķi pirkstā.

zancene 12. maijs 2010 15:24

Man patīk būt precētai! Vienkārši patīk... Tā tāda iekšējā sajūta. Varbūt arī kopības sajūta... Līdz kāzām 3 gadus dzīvojām kopā vienkārši tāpat. Domāju - nekas jau nemainīsies....bet mainījās. Nevaru izskaidrot, bet iekšējā sajūta mums abiem mainījās.
Un, runājot par iestādēm u.tml. lietām... Kad aizgāju dekrētā un manu darba vietu nolikvidēja, vīrs dabūja nodokļu atvieglojumus gan par meitu, gan par mani kā oficiālu sievu.
Bet - par laimi mūsdienās neviens vairs neskatās "šķībi" uz ģimeni, kuri nav oficiāli kopā... Tāpēc katrs pāris var izvēlēties - būt laulībā, vai civillaulībā. Jo papīri nemaina mīlestības daudzumu, esamību vai neesamību. Jā, pārsvarā tie maina tieši dažādu formalitāšu kārtošanu...

dacns 11. maijs 2010 08:33

Kas attiecas uz šo: Vēl 2007. g. ļoti uzskatāms un skumjš piemērs bija aplūkojams mēdijos- ažiotāža ar bijušās Saeimas un prezidenta drošības dienesta darbinieku E. Gulbi. Kad viņš nonāca slimnīcā, viņa dzivesbiedri pie viņa nelaida. Trīs reizes vari minēt kādēļ.

Es minu - kāda darbinieka stulbuma dēļ :D un tikai!
Piekritu
Mans nu jau virs ir 2x bijis reanimacijā. Pirmo reizi Rigā, kad mes vel nebijam preceju;sies, ielaida bez problemām. Otro reizi 2 nedelas komā Cēsīs gulēja, kad mes jau bijam precējušies, neielaida mani nevienu reizi

pece 6. maijs 2010 13:56

Lakrica83

Tur var noslēgt attiecīgu līgumu pie īpašuma iegādes - uztaisot kopīpašumu, tam nevajag laulību. Bez tam, tas kas piederējis pirms laulības, šķiršanās gadījumā paliek vecajam īpašniekam.

ieva, iespējams, ja senākas saknes un droši vien tev ir taisnība, bet tik un tā ne tik senas, kā pati pasaule.

lakrica83 5. maijs 2010 17:51

Smiekli caur asarām, taču man prātā iešāvās tikai viena doma. Ja esat oficiāli precējušies, tad ja nu gadījumā šķiraties, tad Tev ir tiesības uz pusi mantas ko esat iegādājuši jūsu kopdzīves laikā, bet ja nē...nu ja partneris ir kretīns Tu nedabūsi neko...itsevišķi, ja esi ievākusies viņa apartamentos....tā lūk!

5. maijs 2010 16:19

Nu jau gan tu nošāvi greizi :)- senajā Ķīnā, senajā Grieķijā (te mēs jau varam runāt par 5.gadsimtu pirms mūsu ēras) iet runa par laulību/ savienību. Bet, ja runājam par Latviju un kāzām- vedibām iet runa jau 13.gs. Bet arī senlatviešiem, pirms kristietības ieviešanas bija savi savienības rituāli. Bet tas tā.

Bet paliksim uz tādas draudzīgas nots- kāds mācītājs teica, ka Dieva acīs vīrs un sieva ir jau no brīža, kad viens otru ir uzlūkojuši, bet kāzas ir savienība cilvēku priekšā .

pece 5. maijs 2010 15:20

Tu nevari būs vecmodīga, jo laulības institūcija nemaz TIK ilgi nepastāv, ja kas :) pāris gadsimtus.... Drīzāk jau vecmodīgi ir tie, kuri neprecās.

"Pilnīgāka ģimene" - kas ir šis pilnīgums?

golda 5. maijs 2010 15:01

Piekrītu evitab!
bezjēdzīga, jo katrai pusei savi uzskati!

5. maijs 2010 15:01

Tāds nav mans secinājums, bet tāda iespēja diemžēl pastāv. Bet viss jau ir atkarīgs arī ar kādu domu šo kopdzīvi veido- ja kā Tu saki - pieņemt, ka attiecības rodas instingtu radītas, lai sagātātu pēcnācējus, un pēc tam izbeidzas - kā lielākajai daļai dzīvnieku sugu. Tad patiešām nav jēgas laulībai. Bet tā kā es sevi nepielīdzinu vispār pie dzīvnieku sugas, kas visu dara instinktu vadīti, bet gan par augstākas attīstības būtnes ar visām tās izrietošajām sekām. Neskatoties uz to ka arī es "nesu mājās medijumu", bez vīra ietekmes veidoju karjeru, jūtos laimiga kā precēta sieviete.
Vispār 21. gs ir tāds īpatnējs- nav svētas tradīcijas, etiķete, ētika, vispār pieņemtas normas (es pat nerunāju par laukību)... Bet kas attiecās uz laulību- man patīk "sacūkāti papīri":), senas tradīcijas, esmu sentimentāla un vecmodīga (kas attiecās uz ģimenes modeli).

golda 5. maijs 2010 14:59

Es gan atļaujos domāt, ka cilvēku nevar pielīdzināt dzīvniekam! Kā dzīvnieks-tēviņš padara grūtu mātīti un cilpo tālāk pie citām.Mātīte viena "audzina" savus cāļus, jērus, stirnas, rukšus, utt. Tad jau mums arī tā jādara-viens vīrietis apaugļo 10 sievietes un aidāa, meklē vēl desmit.Un sievietes vienas pašas dzīvo un audzina savu bērnu...mmm, diezvai visi tā būtu ar mieru!!
Tomēr, gan vīrietis, gan sieviete vēlas dzīvot kopdzīvē, būt mīlētam un 'mīlēt kādu! Cilvēks to saprot, dažs jaunāks , dažs vecāks!
Hmm, nezināju, ka apprecoties, nevar kopā skaisti dzīvot, audzināt bērnus un kopā nosirmot! Vispār dzīvē esmu redzējusi , ka var!
Labi gan ka visi, kas neprecas, dzīvo kopā un nešķiras!!

eb 5. maijs 2010 14:56

Pavisam bezjēdzīga diskusija...Laulībai vai vienkārši kopdzīvei nav jāmeklē nedz plusi, nedz mīnusi. Tā vienkārši ir katra cilvēka individuāla pārliecība, vēlme... Katram ir tiesības izvēlēties - mans vīrietis mani bildināja, jo viņa uzskats ir, ka tādējādi mēs esam pilnīgāka ģimene. Mūsu pārliecība ir vienāda.... Taču pazīstu arī ļoti daudzus cilvēkus, kuri jau vairākus gadus dzīvo kopā, nav precējušies, bet sauc sevi par pilntiesīgu ģimeni un pat nedomā "smērēt" papīrus. Un nedz mēs viņus, nedz viņi mūs nenosoda par mūsu "ģimenes statusu"...
Tā, ka uzskatu, ka te vienkārši nav iespējams atrast lielos + un lielos - vienam vai otram statusam.... Tā ir katra individuāla, praktiski neietekmējami uzskati, dzīves uztvere...

pece 5. maijs 2010 14:44

ieva,
Mani vecāki nav škīrušies - precējušies vienreiz savā dzīvē mazliet , šobrīd ar mazliet vairāk kā 40 gadu kopdzīves stāžu. Vecvecāki no vienas puses ir bijuši precēti vienreiz, kopdzīvē vairāk kā 50 gadu, no otras puses ir bijuši šķīrušies un abiem ir bijusi otrā laulība, kura ilgusi nepilnus 20 gadus, jo viens aizgājis mūžībā, otrs pēc tam nav izveidojis attiecības no jauna ar kādu citu. Tā kā diez vai ši te varētu tikt pieskaitīta pie bērnības traumām, lai vai kā gribētos.

Par mani kā indivīdu viss ir skaidrs tāpat. :D

Šobrīd vairāk gribas tieši padiskutēt par laulības institūciju kā tādu, tās plusiem un tās lomu sabiedrībā.

Tā kā tavs secinājums - kopdzīve var beigties gan vienā, gan otrā variantā - tad paliek jautājums, nafig smērēt papīrus un radīt nodarbinātību (reģistrētāji, reģistra uzturētāji, tiesneši - šķiršanās, notāri - laulības līgumi). Varbūt laiks šito izbeigt un pieņemt, ka attiecības rodas instingtu radītas, lai sagātātu pēcnācējus, un pēc tam izbeidzas - kā lielākajai daļai dzīvnieku sugu? Jo kā zinām, šobrīd vīrieši un sievietes ir vienlīdzspējīgi "nest mājās mamutu"?

5. maijs 2010 14:00

A un tie kas dzīvo tā pat - šķirās div tik vairāk. Un ko tagad darīsim? Dzīvosim visas celebātā, jo gan laulība, gan nereģistrēta kopdzīve var beikties ar fiasko?

5. maijs 2010 13:58

Nezinu- man kāzas nebija "tusiņš un baļļukas radiņiem" - tas bija brīnišķīgs rituāls ar kuru svētijām savu kopdzīvi. Es aprecējos ar svētu pārliecību, ka tas ir līdz sirmam vecumam.
Kā jau iepriekš minēju- ļoti bezjēdzīga diskusija- diskutēšanas pēc. Tu jau savu vēlamo atbildi zini. Tā pat uz visiem argumentieem Tev ir gatava pretatbilde, no Tava dzīves poza ir šāda. Galu galā , katram ir jādzīvo saskaņā ar savu pārliecību un cieņu pret cita izvēli nenoniecinot to.

5. maijs 2010 13:52

Tas nebija stulbums, bet gan politiska/ krimināla rakstura situācija.

Ļauj minēt- Tavi vecāki ir šķīrušies?

pece 5. maijs 2010 13:44

Kas attiecas uz šo: Vēl 2007. g. ļoti uzskatāms un skumjš piemērs bija aplūkojams mēdijos- ažiotāža ar bijušās Saeimas un prezidenta drošības dienesta darbinieku E. Gulbi. Kad viņš nonāca slimnīcā, viņa dzivesbiedri pie viņa nelaida. Trīs reizes vari minēt kādēļ.

Es minu - kāda darbinieka stulbuma dēļ :D un tikai!

1 2