Hello!
Laiks skrien tik ātri, jau aiz durvīm oktobris un ziema.
Dienas cita pēc citas nu jau ir vienādas -bērni pa skolu, dārziņā. Brivdienās pa māju, jo visiem gribas atpūsties no nedēļas skrējuma, tikai ne man. Man tieši brīvdienās, kad visi mājās, gribas prom, cilvēkos, parunāties. Tik ģimene to līdz galam vēl nesaprot. Biju dikti, dikti priecīga, ka pagājušo 7dienu visu dienu nodzīvojos par Rīgu, biju sev svarīgā pasākumā un guvu ļoti daudz enerģijas savai pašiedvesmai.
Nu jau zāles praktiski vairs nelietoju, tik liekas dīvaini, ka nav vairs tā kā bija ar zālēm, bet nekas jāpierod pie normālas dzīves. Nu pat esmu sākusi vairāk dusmoties, kad lietoju zāles, tad viss bija mierīgi, mani nekas nevarēja izvest, tagad viss atgriežas vecajās sliedēs. Cenšos sevi saprast un ātri pārvarēt dusmas, jo bieži tām nav pamata, vnk esmu ko par asu uztvērusi. Šobrīd vairāk uzmanības veltu sev - cenšos sevi mīlēt vēl vairāk un veltīt sev daudz, daudz vairāk laika nekā agrāk.

Juhuuu... pēdējais mēnesi uz zālēm - lai tiktu pie labas veselības vajadzēja 9 mēnešus. Tas ir daudz, bet laiks ātri pagāja! Protams, lielās problēmas nav zudušas nekur, bet lēnam, nu ļoti lēnām risinās, bet ceru, ka kādreiz tām pienāks gals. Bet gan jau tad uzradīsies jaunas, jo kurš tad ļaus man mierīgi dzīvot!

Sveiki! Cik es esmu priecīga būt mājās! Arī veselību atgriezusies. Šādas brīvdienas nav priekš manis, to taga zinu. 3 dienas bija ok, pārējās 4 dienas biju slima un ļoti slikti jutos. Šodien jau esmu "dzīvs" cilvēks!
Secinājums viens - vajadzēja ņemt līdzi vīru, tad nebūtu tik garlaicīgi!

Mans atveļinājums ir sācies! Vakar kad aizbrauca manējie mājās bija tāda dīvaina sajūta, vai izturēšu viena nedēļu bez bērniem.
Dīvainākais ir tas, ka aizmirsu mājās savas tabletes, redzēs kā būs. Šodien iešu iekarot Ogri. Laiks ārā labs - nav karsts.

Nu pamazām dari, organismam jāļauj pierast

Šodien pamēģināju vingrot sākt - secinājums viens - veca un iestīvējusi esmu, šausmas, ka vienkāršus vingrinājumus nevaru vairs izpildīt, kā agrāk!!!

Jukt prātā nevajag...arī no laimes ne

Man vispār tāds nav bijis, kopš ir bērni, kad es no viņiem būšu prom nedēļu. Bail sajukt prātā no laimes!!!

Atvaļinājums ir laba lieta

Laiks iet vēja spārniem. Pagājušo nedēļ bij liels pārbaudījums nerviem - mammu ielika slimnīcā ar nezināmu diagnozi. Bet noturējos pat ļoti labi.Raudājusi neesmu, bet aizmirsta iedzert zāles, bet tas laikam tāpēc, ka nu jau jūtos tiešām labi un liekas, ka var bez viņām, bet redzēs ko šo mēness daktere teiks. Es labprāt iztiktu bez viņām - atradu labus vitamīnus priekš nerviem. To stiprināšanai ik dienā, padārgi gan 20 Eur uz mēnesi, bet tas ir tā vērts, jo atsauksmes nāk no pazīstama cilvēka. Ceru, ka šomēness varēšu jau pamēģināt. Un gaidu savu atveļinājumu no ģimenes - 1 nedēļu būšu bez mīļajiem citā pilsētā pavisam.

Man liekaas,ka tie cilveeki nemainaas,bet mees vinus redzam citaadi.

Tā tak ir laba ziņa Nepadodies!

Pagaidām viss mainās uz labu - vismaz man tā izskatās!!

Mainoties pašai, lēnām mainās vistuvāk esošie līdzcilvēki, gribot negribot.

Skatos,ka tu tiesaam maini savu dziivi!Tas noziimee-viss notiekaas uz labo pusi.

Atkal nedēļa pagājusi - savedu sevi kārtībā tehnikso pie ginekologa izgāju un ir labi. Pēc tam nācās sevi iepriecināt ar jaunām botām, kura nebij manā garderobē kādi gadi 8 redzētas. Tagad ir. Šodien viens liels darbs izdarīts - viss NEKO VILKT MUGURĀ tika nodots sarkanajam krustam, māja drusku tukšāka un veļas mašīnai ar vieglāk!!

Loti labs padoms!

A tu zini, kas tiem tarakāniem visvairāk ir vajadzīgs - izrādās miers, tad viņi smuki visi kaktiņā zīmē un dzīve ir skaista!!! Tā kā mīļās dāmas izguļaties cik nu vien varat, jo zārkā nesanāks pagulēt tik labi kā gribās.

Kāda tev daļa gar citiem. Domā par sevi. Sakārto sevi, savu iekšējo pasauli. Citi lai paši tiek galā ar saviem tarakāniem

Pacietību jau esmu izaudzinājusi, bet šķiet citiem ar to tā švakāk iet!

Pacietību, mieru, pozitīvas emocijas un dabīgos vitamīnus - "varavīksnes ēdienkarti"

Nekur jau es no viņas prom netikšu - vnk vajag pacietību, tad ar laiku viss būs labi. Jo tā nav slimība ko vienā dienā ārstē, bet gan ilgstoši.

Malace! Tā tik turpini - solīti pa solītim, tālāk prom no depresijas

Vēl viena nedēļa ir aizvadīta - joprojām ir grūti no rītiem celties ar modinātāju, vienmēr gribas pagulēt ilgāk un nospiežu un guļu ar. Bet joprojām pieklibo atmiņa no rītiem iedzert zāles - ar to cenšos tikt galā. Šonedēļa tik ātri paskrēja, ka knapi paspēju nosvinēt jubileju - vot šogad dīvaina bija - apsveica mani daudz sen, sen neredzētu cilvēku, bet no pašiem tuvākiem tikai daži. Interesanti! Paspēju savārīt zemeņu zapti, šogad pirmo gadu pirku zemenes no lauka, iepriekš iztiku ar poļu. Tik pavikts viens liels darbs - doma bija to darīt rudenī, bet uznāca iedvesma un ķēros klāt - izmainīju celiņa vietu no pagalma līdz mājai, tā vietā tapa ilggadīgo puķu dobe. Tā nu nedēļa aizvadīta!

Šodien viens liels "sirds darbs" izdarīts! Iztīrīju skapi no - nav ko vilkt mugurā - sanāca pilns lielais 100l misenes maiss. Skapis tagad var uzelpot! Šim pasākumam briedu ļoti, ļoti ilgi.
Pie reizes atklāju, ka man ir kādi 9 svārki, ko neviens nevelk, tad nu noliku tos pašā priekšā, lai neaizmirstas uzvilkt!