Labsirdība mūsdienās

vecsprofils 29. augusts 2013 17:03

Parunāsim par neviltoto cilvēka īpašību - labsirdību, kad cilvēks dara kaut ko labu tieši no visas sirds.

Vai, jūsuprāt, labsirdība mūsdienās ir:

1) bieži sastopama, nekas nav mainījies kopš padomju laikiem (nosacīts termiņš);

2) kļuvusi par "pseido" labsirdību, kad cilvēks dara labu, bet sagaida kādu labumu no citiem faktoriem - PIAR, materiālo labumu, utt.;

3) reti sastopama īpašība, jo tur, kur tu izdari labu, saņem nicinājumu, skaudību vai izmantošanu;

4) reti sastopama īpašība, jo cilvēks ir egoistisks patmīlis, gaida, kad kāds izdarīs labumu pirmais;

5) reti sastopama īpašība, jo vairākums cilvēku ir ļauni, iekams to neizmainīs kādi apstākļi.

Vai labsirdība mūsdienās var būt sinonīms cilvēkam, kuram nav stingra rakstura, vai arī tās ir divas dažādas lietas?

Vai jūs sevi uzskatāt par labsirdīgu cilvēku? Kā tas izpaužas?

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
lotte 13. septembris 2013 07:51

Par kāzu fotogrāfiem - pieprasījums rada piedāvājumu. Ja nebūtu, kas maksā, tad arī viņi nevarētu prasīt tik daudz. Par ekskluzīvām precēm vienmēr maksā dārgāk.
Tai ziņā man arī besī, ka bērnu drēbītes un apavi ir tik dārgi. Bet nu - vecāki maksā (hi)

lotte 13. septembris 2013 07:49

Tāds īsti labsirdīgs cilvēks tāds vienkārši ir no dzimšanas :) Es pazinu tikai vienu tādu cilvēku, kas bija patiešām nesavtīgs, varēja pat pēdējo kreklu novilkt, lai palīdzētu otram.
Bet vispār piekrītu pirmajam punktam. Cilvēki lielākoties tiešām ir gatavi palīdzēt, uzklausīt - vismaz dažos ČP, kas man ir gadījušies uz ielas, vienmēr bija daudz palīgu! Labsirdība, tāpat kā mīlestība, dod un neprasa atpakaļ!

vecsprofils 30. augusts 2013 12:15

Starpcitu, paturpinot pēdējos teikumus, manuprāt, neadekvātas summas šodien ņem profesionālie fotogrāfi (it sevišķi kāzu fotogrāfi). Par to varētu pat atsevišķi padiskutēt, jo, pēc manām domām, viņu piedāvātās&pieprasītās summas ir stipri jau aizpeldējušas VIRS kvalitātes jēdziena.

vecsprofils 30. augusts 2013 12:05 Rebeka

Pievienojos par to 2) un 4) variantu. Kaut kā ļoti bieži novēroju, ka aiz tās labsirdības slēpjas mantkārība vai cilvēki kā gliemeži sēž savās čaulās un gaida, kad labais atnāks pie viņiem. Protams, daudz cilvēku ir arī patiesi labsirdīgi, ko mēs zinām no pieredzes, no novērotā utt. Kaut vai tās kaķu un suņu tantes, kuras savos dzīvokļos ierīko dzīvnieku patversmi, tā ir īsta ziedošanās. Var diskutēt par to, cik tur sanitāri vai antisanitāri, kā kaimiņiem ar to sadzīvot, bet fakts, ka dzīvniekiem tiek pajumte un ēdiens, jau tiek augsti vērtēts. Tas pats ar tiem cilvēkiem, kuri nesavtīgos nolūkos ziedo slimiem bērniem, trūcīgiem utt.

Manuprāt, labsirdība var būt drīzāk savienojama ar cēlumu, nevis bezraksturu. Ir cilvēki, kuri tiešām ir gan labsirdīgi, gan mīksti, kurus izmanto (pat ņirgājas), bet viņi dod tik un tā (visbiežāk tas novērojams skolās, kur kāds izpalīdzīgs klasesbiedrs aizdod norakstīt majasdarbu, krītiņus, pildspalvas utt., neredzot, ka viņu apsmej un nepasaka pat paldies). Bet ir tādi, kuri ar cēlu žestu dod un saņēmējs zina, ka šī cilvēka devums ir augsti vērtējams.
Daudz ir nepateicīgu cilvēku, piemēram, "aizdod man piecīti" - aizdeva, nākamreiz atkal prasa aizdot, bet viņam pasaka "šoreiz diemžēl nē", tā uz tevi apvainojas vai vēl trakāk pasūta.

Par sevi - jā, sevi arī raksturotu kā labsirdīgu un dāsnu. Man nekad nebija žēl dalīties ar mantām (ne bērnībā, ne skolā), labprāt māsai aizdodu vai atdodu sev nevajadzīgās labās mantas. Tāpat, kad biju LV, ļoti daudz drēbju&citu lietu atstāju uz izķeršanu pie miskastēm, jo regulāri revidēju skapi un no liekā cenšos ātrāk tikt vaļā. Mamma ar māsu citreiz mani nesaprot, kā es varu tā tik labas lietas vienkārši atdot, labāk, lai saglabāju, varbūt pašai vēl noderēs...
Jā, uz doto brīdi, atbildot tikai par sevi, ziedoju drēbes&lietas, tas ir tas, ko daru regulāri. Ļoti bieži saņemu lūgumus apstrādāt bildes, iztulkot (lv-rus) tekstus, par ko arī atlīdzību ņemu tikai atsevišķos gadījumos, ja cilvēks griežas pavisam no malas un pasūtījums lielāka apjomā.
Tāpat esmu pret jebkāda veida naudas pelnīšanu "kur aitas, tur cirpēji".
Ļoti nepatīk, kad cilvēki par neko ņem lielas naudas summas, kuras nav adekvātas un proporcionālas Latvijā esošai vidējai algai.

Rebeka 29. augusts 2013 19:46

Cilvēki ir daudzi un dažādi, ja runājam par lielo vairumu LV tad te ir, manuprāt, 2 un 4 variants sastopams bieži...

Pati esmu citreiz pārāk labsirdīga, citreiz pat pašai krīt uz nerviem, jo redzu, ka nenovērtē, un nē man nevajag pretim neko vairāk par paldies vai siltu smaidu!!!

Pašlaik mana labsirdība izpaužas dāvinot cilvēkiem ābolus... Katru dienu sakritušos ābolus lasu maisā un lieku aiz sētas ar zīmīti "cienājies", un tā sirdi silda tā sajūta, kad kāds tos ābolus paņem un dzirdu, ka tie cilvēki ir ļoti priecīgi par free ekoloģiski tīriem āboliem kādus nopirkt par naudu var reti....